Ass
Imants Daksis pamanījies izspēlēt viltīgu triku - man jau šķita, ka tagad kādu laiku Evijas Vēberes balsī neklausīšos, taču kā iepriekšējo gadu pabeidzu, tā šo sāku - pirmajā ierakstā, ko šogad klausos, atkal dzirdama Evija Vēbere. Tiesa, viņa nav galvenā persona Dakša jaunākajā albumā, tik vien kā bekvokāliste divās dziesmās, taču viena no tām ir skaņdarbs, kas Radio Naba 2018. gada topā ieņēma pirmo vietu, proti, dziesma "Idiots", līdz ar to gluži par nemanāmu Eviju Vēberi te nosaukt nevar.
Kas attiecas uz albumu kā tādu, šoreiz Daksis ir izvēlējies radīt savā ziņā pilnīgi tradicionālu studijas albumu - ar kārtīgu pavadošo sastāvu, ne tā kā iepriekšējo savu ierakstu ("Mūžīgā ģeogrāfa piedzīvojumi"), kas tapa vienatnē un tikai divu dienu garumā. Otra nozīmīgākā persona līdzās pašam Daksim šajā albumā nenoliedzami ir Andris Indāns jeb Andžons, kura studijā albums tika ierakstīts, tāpat Andžons to producēja, iespēlēja taustiņus, rūpējās par elektronisko ritmu un visu pārējo, kas padara "Asu" par itin atšķirīgu no iepriekšējiem Imanta Dakša veikumiem.
Ar ko tradicionāli saistās Imants Daksis? Akustiskā ģitāra, kliegšana dziedāšanas vietā un diezgan depresīvs dziesmu saturs, atklājot to autora psihes tumšākos kaktiņus. Šajā konkrētajā reizē no standarta komplekta uz vietas ir vienīgi dziesmu tematika, kurā ir diezgan neiespējami saskatīt kaut ko dzīvespriecīgu. Ok, pāris skaņdarbos ir arī Daksim tik raksturīgā kliegšana, bet būtiskākais tomēr ir tas, ka albuma skanējums galīgi nav tāds, kādu ir pierasts dzirdēt no dziesminiekiem. Ļoti daudz elektronikas, ne velti līdzās Andžonam te piedalās arī Matīss Runtulis (Nortern C) un Krišjānis Bremšs (Ezeri). Cik saprotu, saturiski te var saskatīt šādu tādu līdzību ar Dakša karjeras pirmsākumiem un grupu "Pasaules gaisma", un nudien arī šajā albumā ir dziesma "Pasaules gaisma" (ja kas - viena no rokmūzikai tuvākajām šī ieraksta kompozīcijām).
Pasaule, kuru apdzied Daksis, galīgi nav skaista, bet jāatzīst, ka viņš to apdzied tik meistarīgi, ka tai arī nav jābūt skaistai. Un tādā pasaulē, kur Daksis nespēj izdzert sausu pasaules vagīnu (tā viņš dzied dziesmā "Idiots"), itin normāli iederas arī Evija Vēbere, kuras balss nevienu brīdi neiznāk tik ļoti priekšplānā, lai aizēnotu pašu Daksi un viņa gārdzienu, bet kura ir pietiekami jūtama, lai dotu vērā ņemamu ieguldījumu. Tā kā jūtos gana psihiski noturīgs, tad mani sevišķi nemoka Dakša aizraušanās ar ļoti neiepriecinošām tēmām, no kā faktiski arī sastāv viss šis albums, bet varu pat savā, kaut kādā mērā perversā veidā šo ierakstu izbaudīt. Formas un satura saskanība šajā ierakstā ir laba, un lai arī ne katrā dzīves situācijā to būtu vietā klausīties, tas mani patiešām patīkami pārsteidza. Tajā ir jauda, tajā ir spēks un tajā ir tik dziļa depresija, ka pat patīkami uz to skatīties.
Kas attiecas uz albumu kā tādu, šoreiz Daksis ir izvēlējies radīt savā ziņā pilnīgi tradicionālu studijas albumu - ar kārtīgu pavadošo sastāvu, ne tā kā iepriekšējo savu ierakstu ("Mūžīgā ģeogrāfa piedzīvojumi"), kas tapa vienatnē un tikai divu dienu garumā. Otra nozīmīgākā persona līdzās pašam Daksim šajā albumā nenoliedzami ir Andris Indāns jeb Andžons, kura studijā albums tika ierakstīts, tāpat Andžons to producēja, iespēlēja taustiņus, rūpējās par elektronisko ritmu un visu pārējo, kas padara "Asu" par itin atšķirīgu no iepriekšējiem Imanta Dakša veikumiem.
Ar ko tradicionāli saistās Imants Daksis? Akustiskā ģitāra, kliegšana dziedāšanas vietā un diezgan depresīvs dziesmu saturs, atklājot to autora psihes tumšākos kaktiņus. Šajā konkrētajā reizē no standarta komplekta uz vietas ir vienīgi dziesmu tematika, kurā ir diezgan neiespējami saskatīt kaut ko dzīvespriecīgu. Ok, pāris skaņdarbos ir arī Daksim tik raksturīgā kliegšana, bet būtiskākais tomēr ir tas, ka albuma skanējums galīgi nav tāds, kādu ir pierasts dzirdēt no dziesminiekiem. Ļoti daudz elektronikas, ne velti līdzās Andžonam te piedalās arī Matīss Runtulis (Nortern C) un Krišjānis Bremšs (Ezeri). Cik saprotu, saturiski te var saskatīt šādu tādu līdzību ar Dakša karjeras pirmsākumiem un grupu "Pasaules gaisma", un nudien arī šajā albumā ir dziesma "Pasaules gaisma" (ja kas - viena no rokmūzikai tuvākajām šī ieraksta kompozīcijām).
Pasaule, kuru apdzied Daksis, galīgi nav skaista, bet jāatzīst, ka viņš to apdzied tik meistarīgi, ka tai arī nav jābūt skaistai. Un tādā pasaulē, kur Daksis nespēj izdzert sausu pasaules vagīnu (tā viņš dzied dziesmā "Idiots"), itin normāli iederas arī Evija Vēbere, kuras balss nevienu brīdi neiznāk tik ļoti priekšplānā, lai aizēnotu pašu Daksi un viņa gārdzienu, bet kura ir pietiekami jūtama, lai dotu vērā ņemamu ieguldījumu. Tā kā jūtos gana psihiski noturīgs, tad mani sevišķi nemoka Dakša aizraušanās ar ļoti neiepriecinošām tēmām, no kā faktiski arī sastāv viss šis albums, bet varu pat savā, kaut kādā mērā perversā veidā šo ierakstu izbaudīt. Formas un satura saskanība šajā ierakstā ir laba, un lai arī ne katrā dzīves situācijā to būtu vietā klausīties, tas mani patiešām patīkami pārsteidza. Tajā ir jauda, tajā ir spēks un tajā ir tik dziļa depresija, ka pat patīkami uz to skatīties.
2019-01-03
comments powered by Disqus