Koncerts Depo
Pirmo un līdz šim vienīgo reizi Imanta Dakša koncertā es biju viesojies pirms sešiem gadiem Vinilbārā un jāatzīst, ka šo gadu laikā kolorītais dziesminieks no manas apziņas bija pilnīgi pagaisis, lai arī savulaik viņa dziesmas klausījos iti regulāri. Kāpēc tā, pat nemācēšu teikt, bet brīdī, kad ieraudzīju, ka Depo gaidāms "Grēcīgo partizānu" un Imanta Dakša koncerts, mana pirmā reakcija bija - ā, toč, bija tāds Daksis! Nez, ko viņš pa šo laiku sastrādājis? Bet līdz koncertam tā arī nevienu jaunu (vai pat vecu) viņa dziesmu nenoklausījos.
Līdz ar to nav brīnums, ka manā apziņā Daksis joprojām ir tas matainais un bārdainais tipāžs, kāds viņš bija laikos, kad viņš, tāpat kā es, bija divdesmitgadnieks. Tikām realitātē viņš jau kādu laiku ir krustojums starp Švernu un Ūdrīti, proti, tādu Ūdrīti, kāds ir visu mūsu atmiņās. Saturiski gan Daksis nekādas dramatiskas pārmaiņas nav piedzīvojis, joprojām jūtams Vladimira Visocka vaibs un joprojām ik pa brīdim viņš kliedz. Tiesa, šajā koncertā Daksis kliedzamās dziesmas bija pataupījis beigām, droši vien, šādā veidā liekot apskaņotājam zaudēt modrību un vismaz vienu reizi sanāca tā, ka Dakša kliedziens šķita jau bīstams bungādiņām.
Diez ko daudz no koncertā spēlētajām dziesmām es nezināju - vai nu jaunas, vai tādas, kas nebija pietiekami iespiedušās apziņā, lai tur saglabātu visus tos gadus, ko par Daksi nedomāju, bet vismaz galvenā dziesma, ar kuru viņš man saistās, te bija. Runa, protams, ir par "Es gribu mīlēties ar tevi šonakt", kas ir viens no tiem iemesliem, kālab īsti neapsvēru domu iegādāties kādu fizisku eksemplāru ar Dakša dziesmām - viņa teksti bieži ir tik ļoti par seksu, ka nejūtos gatavs ļaut tiem skanēt bērnu klātbūtnē (jā, arī "Mauku senci" viņiem nesanāks dzirdēt, bet tur noteicošs faktors ir arī tāds, ka man pašam par viņa mūziku nav ne mazākās intereses, tikām Daksi es varētu klausīties, bet ne šajā dzīves posmā skaļi).
Kopumā gan par koncertu mani iespaidi pozitīvi - Daksis savu latiņu tur, vakara stundā un vienatnē man nekādu problēmu ar viņa dziesmām nav. Gluži tā, ka prasītos vēl kāds viņa koncerts tuvākajos mēnešos, nav, bet reizēm pietiek arī ar emocijām "bija ok".
Līdz ar to nav brīnums, ka manā apziņā Daksis joprojām ir tas matainais un bārdainais tipāžs, kāds viņš bija laikos, kad viņš, tāpat kā es, bija divdesmitgadnieks. Tikām realitātē viņš jau kādu laiku ir krustojums starp Švernu un Ūdrīti, proti, tādu Ūdrīti, kāds ir visu mūsu atmiņās. Saturiski gan Daksis nekādas dramatiskas pārmaiņas nav piedzīvojis, joprojām jūtams Vladimira Visocka vaibs un joprojām ik pa brīdim viņš kliedz. Tiesa, šajā koncertā Daksis kliedzamās dziesmas bija pataupījis beigām, droši vien, šādā veidā liekot apskaņotājam zaudēt modrību un vismaz vienu reizi sanāca tā, ka Dakša kliedziens šķita jau bīstams bungādiņām.
Diez ko daudz no koncertā spēlētajām dziesmām es nezināju - vai nu jaunas, vai tādas, kas nebija pietiekami iespiedušās apziņā, lai tur saglabātu visus tos gadus, ko par Daksi nedomāju, bet vismaz galvenā dziesma, ar kuru viņš man saistās, te bija. Runa, protams, ir par "Es gribu mīlēties ar tevi šonakt", kas ir viens no tiem iemesliem, kālab īsti neapsvēru domu iegādāties kādu fizisku eksemplāru ar Dakša dziesmām - viņa teksti bieži ir tik ļoti par seksu, ka nejūtos gatavs ļaut tiem skanēt bērnu klātbūtnē (jā, arī "Mauku senci" viņiem nesanāks dzirdēt, bet tur noteicošs faktors ir arī tāds, ka man pašam par viņa mūziku nav ne mazākās intereses, tikām Daksi es varētu klausīties, bet ne šajā dzīves posmā skaļi).
Kopumā gan par koncertu mani iespaidi pozitīvi - Daksis savu latiņu tur, vakara stundā un vienatnē man nekādu problēmu ar viņa dziesmām nav. Gluži tā, ka prasītos vēl kāds viņa koncerts tuvākajos mēnešos, nav, bet reizēm pietiek arī ar emocijām "bija ok".
2024-05-15
comments powered by Disqus