Koncerts Vinilbārā
Dīvainā kārtā, Imantu Daksi spēlējam redzēju pirmo reizi. Jā, pirms dažiem gadiem viņš Labā Dabā nodziedāja pāris K-Remonta dziesmas, bet tas neskaitās, jo tas bija Daksis kā viessolists, nevis Daksis kā Daksis. Patiesībā - pat drusku dīvaini, ka savu vienaudzi pirmo reizi redzēju uzstājamies vien gadā, kad mums abiem paliks 35. Gandrīz aizgāju uz viņa koncertu pērn decembrī, bet tad bija pa vakariem citi darāmi darbi (patiesībā - tagad arī ir, bet vakar uztaisīju pauzi), un tā nu ceturtdienas vakarā kopā ar vēl aptuveni 30 cilvēkiem (un daļu koncerta - vienu suni) Vinilbārā baudīju Imanta Dakša priekšnesumu.
Biju piedāvājis koncertu apmeklēt arī dažiem draugiem, bet atsaucība bija nulles līmenī, kas manī pašā radīja bažas - vai tā ir zinoša atteikšanās vai nezinoša atteikšanās? Ja zinoša - var gadīties, ka arī es pats nebūšu sajūsmā. Ar koncertiem tomēr ir tā, ka ir mūziķi, kuri dzīvajā ir nesalīdzināmi labāki un elpu aizraujošāki kā ierakstos, bet netrūkst arī tādu, kur labākais, ko pēc koncerta tu varēsi pateikt būs: "Nebija jau tik slikti." Taču jāsaka - Daksis mani pilnīgi noteikti pozitīvi pārsteidza. Čalim, kas muzicē vienatnē, spēlējot tik vien kā akustisku ģitāru (un, kā šķiet, ar kāju piesitot pa kādu kasti), viņa uzstāšanās bija patīkami enerģijas lādiņu piešķirošana un nebūt ne monotona.
Itin lielu daļu dziesmu es zināju - kaut vai tālab, ka Daksis daudz spēlēja dziesmas no sava uz šo brīdi svaigākā albuma "Mūžīgā ģeogrāfa piedzīvojumi", kuru esmu klausījies, taču tas laikam pat nebija svarīgākais. Kamēr ierakstā man ne vienmēr ar Daksi ir pa spēkam identificēties, koncertā šādu problēmu nebija - tu patiešām jūti, cik ļoti viņš ir savās dziesmās iekšā, kā Daksis nemitīgi pārtop. Reizēm viņš kliedz, reizēm runā, reizēm dzied, no viena tēla pārejot otrā nemanāmi un dabiski. Jāsaka - jo Daksis skaudrāks, jo man viņš tuvāks - viņa liriskā puse un es ne tik labi sadzīvo, bet tādās dziesmās kā "Dzērājs" (no 2007. gada albuma "Mežss ieiet sevī") jūt īpaši labi (tāpat arī pēdējā albuma dziesmas koncertā skanēja lieliski). Bija arī kāds (vismaz man) pārsteigums - noteikti nebiju gaidījis, ka Daksis varētu izpildīt dziesmu par "Melno panteru", atklājot, ka par spīti visam dramatiskumam (Daksis šķiet lielāko daļu koncerta atrodamies transa stāvoklī) viņš spēj arī reizēm būt nenopietns un vienkāršs, un par to arī Paldies.
Kopējais secinājums - vakara ietvarā, kur pirms koncerta skanēja Toms Veitss, bet pārtraukumā starp tā daļām - Vladimirs Visockis - Daksis iederējās ļoti labi. Un tas jau vien ir pietiekams apliecinājums, ka koncerts ir izdevies, ja šādā kompānijā tu esi iederīgs. Tagad, šķiet, pienācis laiks noklausīties Dakša dalību Rudaka raidījumā "Zibens pa dibenu".
Biju piedāvājis koncertu apmeklēt arī dažiem draugiem, bet atsaucība bija nulles līmenī, kas manī pašā radīja bažas - vai tā ir zinoša atteikšanās vai nezinoša atteikšanās? Ja zinoša - var gadīties, ka arī es pats nebūšu sajūsmā. Ar koncertiem tomēr ir tā, ka ir mūziķi, kuri dzīvajā ir nesalīdzināmi labāki un elpu aizraujošāki kā ierakstos, bet netrūkst arī tādu, kur labākais, ko pēc koncerta tu varēsi pateikt būs: "Nebija jau tik slikti." Taču jāsaka - Daksis mani pilnīgi noteikti pozitīvi pārsteidza. Čalim, kas muzicē vienatnē, spēlējot tik vien kā akustisku ģitāru (un, kā šķiet, ar kāju piesitot pa kādu kasti), viņa uzstāšanās bija patīkami enerģijas lādiņu piešķirošana un nebūt ne monotona.
Itin lielu daļu dziesmu es zināju - kaut vai tālab, ka Daksis daudz spēlēja dziesmas no sava uz šo brīdi svaigākā albuma "Mūžīgā ģeogrāfa piedzīvojumi", kuru esmu klausījies, taču tas laikam pat nebija svarīgākais. Kamēr ierakstā man ne vienmēr ar Daksi ir pa spēkam identificēties, koncertā šādu problēmu nebija - tu patiešām jūti, cik ļoti viņš ir savās dziesmās iekšā, kā Daksis nemitīgi pārtop. Reizēm viņš kliedz, reizēm runā, reizēm dzied, no viena tēla pārejot otrā nemanāmi un dabiski. Jāsaka - jo Daksis skaudrāks, jo man viņš tuvāks - viņa liriskā puse un es ne tik labi sadzīvo, bet tādās dziesmās kā "Dzērājs" (no 2007. gada albuma "Mežss ieiet sevī") jūt īpaši labi (tāpat arī pēdējā albuma dziesmas koncertā skanēja lieliski). Bija arī kāds (vismaz man) pārsteigums - noteikti nebiju gaidījis, ka Daksis varētu izpildīt dziesmu par "Melno panteru", atklājot, ka par spīti visam dramatiskumam (Daksis šķiet lielāko daļu koncerta atrodamies transa stāvoklī) viņš spēj arī reizēm būt nenopietns un vienkāršs, un par to arī Paldies.
Kopējais secinājums - vakara ietvarā, kur pirms koncerta skanēja Toms Veitss, bet pārtraukumā starp tā daļām - Vladimirs Visockis - Daksis iederējās ļoti labi. Un tas jau vien ir pietiekams apliecinājums, ka koncerts ir izdevies, ja šādā kompānijā tu esi iederīgs. Tagad, šķiet, pienācis laiks noklausīties Dakša dalību Rudaka raidījumā "Zibens pa dibenu".
2018-01-11
comments powered by Disqus