Mūžīgā ģeogrāfa piedzīvojumi
Kā izrādas, Imanta Dakša muzikālajā darbībā pirms "Mužīgā ģeogrāfa piedzīvojumiem" bija ilgāka pauze - iepriekšējo albumu dziesminieks bija izdevis 2010.gadā, līdz ar to šis tas viņam bija paspējis sakrāties un nav pārsteidzoši, ka albums ir stipri garš - teju stundu un desmit minūti Daksis spēlē un dzied. Viņa mūžīgais ģeogrāfs dodas ceļojumos gan pa pasauli, gan sevis iekšienē, taču būtu pārspīlēti teikt, ka ieraksts būtu diži daudzveidīgs - tā skanējums ir gana vienmuļš, skanējumu par 95% veido vienkārša ģitārspēle bez sevišķiem "pribambasiem", kas ir daudzu dziesminieku mūzikas pamats, plus Dakša balss - kliedzoša, sēcoša un paretām arī dziedoša.
Dziesminieku ieraksti laikam jau ir tie, kur vairāk par visu man svarīgi ir teksti - dziesmas vai nu tevi uzrunā ar savu tekstu vai neuzrunā. Mūžīgais ģeogrāfs pēc idejas ir ļoti pateicīgs materiāls - jo daudziem jau ir alkas pēc svešām zemēm un svešām pasaulēm, kā arī pēc paša sevis atrašanu, taču galīgi nav tā, ka Daksis spētu mani ar šo albumu pārliecināt doties ceļojumā ar viņa lirisko varoni. Pat tajā brīdī, kad viņš pamāj pingvīniem - gan jau ka te sava loma ir Zanes pingvīnu ceļojumam, nevis AMPPN, bet tādas frāzes kā "pingvīni lēkā un griežas jocīgā dejā, bet spocīga melanholija iemājo viņiem sejās" kaut kā nepārliecina, vienīgi varu saprast, kā tas ir, kad "es esmu aizmirsis kompasu". Dziesmu ir pārāk daudz, dažādu noskaņu tajās ir pārāk maz, ieraksts absolūti nav valdzinošs un savā ilgumā sāk kļūt kaitinošs. Nav tā, ka katra dziesma pati par sevi būtu bezcerīga, bet visā kopumā tās rada nomācošu sajūtu.
Emocionāli spēcīgākais droši vien ir pirmais pilnvērtīgais skaņdarbs šajā ierakstā: "Ir baigi apjaust, ka esi šeit" - tur vismaz tu saproti, par ko Daksis kliedz un kāpēc viņam sāp, bet kad to kliedzienu kļūst pārāk daudz, tev sāk kļūt vienalga, kas viņam sāp un kāpēc. Pavisam nepārliecinoši man šķiet Dakša mēģinājumi pacelt lielākas tēmas - "Jūdas dziesma" ir vismazāk ticamais skaņdarbs visā šajā ierakstā (kurš jau tāpat nav sevišķi ticams). Īsi sakot - kaut kā nepaķer.
Atruna: tā rādās, ka šobrīd man ir pavisam švaki ar simpātijām pret pašmāju solo dziesminiekiem - ja nevēlos klausīties ne Dimiteru, ne Kazāku, ne Daksi, tik daudz vairs nepaliek. Ja nu vienīgi Haralds Sīmanis.
Dziesminieku ieraksti laikam jau ir tie, kur vairāk par visu man svarīgi ir teksti - dziesmas vai nu tevi uzrunā ar savu tekstu vai neuzrunā. Mūžīgais ģeogrāfs pēc idejas ir ļoti pateicīgs materiāls - jo daudziem jau ir alkas pēc svešām zemēm un svešām pasaulēm, kā arī pēc paša sevis atrašanu, taču galīgi nav tā, ka Daksis spētu mani ar šo albumu pārliecināt doties ceļojumā ar viņa lirisko varoni. Pat tajā brīdī, kad viņš pamāj pingvīniem - gan jau ka te sava loma ir Zanes pingvīnu ceļojumam, nevis AMPPN, bet tādas frāzes kā "pingvīni lēkā un griežas jocīgā dejā, bet spocīga melanholija iemājo viņiem sejās" kaut kā nepārliecina, vienīgi varu saprast, kā tas ir, kad "es esmu aizmirsis kompasu". Dziesmu ir pārāk daudz, dažādu noskaņu tajās ir pārāk maz, ieraksts absolūti nav valdzinošs un savā ilgumā sāk kļūt kaitinošs. Nav tā, ka katra dziesma pati par sevi būtu bezcerīga, bet visā kopumā tās rada nomācošu sajūtu.
Emocionāli spēcīgākais droši vien ir pirmais pilnvērtīgais skaņdarbs šajā ierakstā: "Ir baigi apjaust, ka esi šeit" - tur vismaz tu saproti, par ko Daksis kliedz un kāpēc viņam sāp, bet kad to kliedzienu kļūst pārāk daudz, tev sāk kļūt vienalga, kas viņam sāp un kāpēc. Pavisam nepārliecinoši man šķiet Dakša mēģinājumi pacelt lielākas tēmas - "Jūdas dziesma" ir vismazāk ticamais skaņdarbs visā šajā ierakstā (kurš jau tāpat nav sevišķi ticams). Īsi sakot - kaut kā nepaķer.
Atruna: tā rādās, ka šobrīd man ir pavisam švaki ar simpātijām pret pašmāju solo dziesminiekiem - ja nevēlos klausīties ne Dimiteru, ne Kazāku, ne Daksi, tik daudz vairs nepaliek. Ja nu vienīgi Haralds Sīmanis.
2017-01-25
comments powered by Disqus