Tracis Ņujorkas zoo
Šodien sanāca pilnīgi nebijusi pieredze teātrī: apstākļi iegriezās tā, ka ar abiem bērniem bijām uz izrādi ar nosaukumu "Tracis Ņujorkas zoo". Nezinu, vai katram ar šo nosaukumu būs gana, lai saprastu, kāda tipa šī izrāde ir, tāpēc pievienoju tās anotāciju:
Tātad - izrāde tapusi, iedvesmojoties no animācijas filmas, turklāt - būšu šajā jautājumā kategorisks - diezgan pašķidras kvalitātes animācijas filmas. Ar šāda tipa izrādēm man līdz šim saskarsme bija izpalikusi - nojaušu, ka līdzīgas tematikas saturu bērni saņem no tām izrādēm, kas viesojas dārziņos, bet pieaugušajiem jau tur nav jābūt klāt, līdz ar to varu teikt, ka ilgus gadus esmu dzīvojis laimīgā neziņā par to, ka pastāv arī šāds teātris. Lielākais sašutums man droši vien ir par to, ka Imants Strads - profesionāls aktieris, kuru pēc pāris stundām redzēšu "Meža gulbjos" Dailes teātrī, tajā ieguldīto darbu ir gatavs raksturot ar vārdiem "oriģināla, paša sarakstīta luga". Šajā brīdī izklausīšos snobiskāks kā parasti, bet "lugas" saturs šķita itin līdzīgs kā tajās izrādēs, kuras Rozulas skolā regulāri veido Estere un viņas radinieks Jānis - pirmklasniekiem, varoņiem esot, piemēram, Playmobil cilvēciņiem vai Ķepu patruļas varoņiem. Protams, Stradam droši vien ir pluss tajā, ka viņš savas "lugas" tekstu būs saglabājis rakstiskā formā, bet teksta kvalitāte patiešām šķita sākumskolas līmenī - arī tie atsevišķie "vecākiem domātie" piedauzīgie joki, kas iekļauti tekstā, bija no tās pašas operas - jēlības, kas varētu šķist "rēcīgas" pirmo klašu skolēniem.
Vai es no šīs izrādes gaidīju kaut ko grandiozu? Nē, protams, ka negaidīju - es neesmu jau tik ļoti naivs, lai prasītu kaut kādu augsto mākslu no variācijas par "Madagaskaru", ko izrāda Ulbrokas kultūras namā (tas nekas, ka patiesībā Ulbrokas pērle ir stilīga un moderna būve). Un tomēr - es gaidīju kaut ko vairāk. Lielākās pretenzijas man droši vien ir pret izrādes komponistu Emīlu Zilbertu, kurš ikdienā ir Valmieras teātra muzikālās daļas vadītājs, līdz ar to varētu pieņemt, ka viņš zina, ko dara, un šeit uzsvērts, ka "skanēs talantīgā komponista Emīla Zilberta oriģinālmūzika". Nē, nu jā - kaut kāda mūzika tur bija, bet gan dziesmu kvalitāte, gan arī to izpildījums bija nekādā līmenī.
Vismazāk man ir pretenziju pret aktieriem (ne visi no viņiem gan, šķiet, izvēlējušies tikt pieminēti izrādes anotācijās - gan jau, ka tas nav darbs, ar kuru vairums lepojas. Viņu sniegums bija pieņemams - primāri tas attiecas uz abām sievietēm (Vita Baļčunaite un otra aktrise, kuru Marina atpazina, bet kuras vārds izrādes anotācijās neparādās, tāpēc arī es viņu šeit neidentificēšu), bet tas saturs... Te jāpiebilst, ka ne mazākajā mērā nenosodu aktierus, kuri piedalās šādos acīmredzamos komercprojektos, par kuriem tu nekad un nekur neatradīsi nevienu profesionāļa rakstītu recenziju. Ēst vajag visiem un, cik skumji lai tas arī nebūtu, šādas izrādes nosmeļ lielākas skatītāju masas nekā, piemēram, Valmieras vasaras teātra festivāls. Vai aktieri no šāda darba saņem gandarījumu? Nezinu, un tā jau nav īsti mana darīšana. Kaut kādas pozitīvas emocijas viņi noteikti saņem - piemēram, no Esteres, kurai izrāde patika, bet ne no Jurģa, kurš tās laikā garlaikojās (un mēs esam iepriekš pārliecinājušies, ka kvalitatīvā bērniem domātā teātrī Jurģis var nosēdēt bez dīdīšanās un noteikti - bez mēģinājumiem aizmigt tētim klēpī, līdz ar to - uzskati šo par reklāmu, piemēram, Kvadrifrona izrādei "Brūnais siers" - to noteikti ir vērts redzēt). Tikām "Tracis Ņujorkas zoo" man šķita esam no tās kategorijas izrādēm, kas varētu saskanēt ar mūsu iepriekš nerealizēto pieredzi: bijām nopirkuši biļetes uz kādu brīvdabas iestudējumu, bet aktieris, kas tajā piedalās, ieteica labāk palikt mājās - ar skaidrojumu, ka ja viņš par kādu no projektiem, kur piedalās, ne pušplēsta varda neraksta soctīklos, tā nav nejaušība. "Tracī Ņujorkas zoo" Ulbrokā viņš nebija redzams, bet es nebūt nebūtu šokēts, ja izrādītos, ka citā reizē viņš tajā tomēr spēlētu - un arī klusētu par šo faktu.
Kaut kādā mērā varu teikt, ka vienreiz šādu pieredzi ir vērts iegūt: gan, lai novērtētu to, cik kvalitatīvas izrādes mēs baudām parasti (pat tādās reizēs, kad neesmu stāvovāciju līmenī sajūsmā), gan, lai saņemtu zināmu reality check - ka daudzi cilvēki, izdzirdot vārdu savienojumu "teātris bērniem", iztēlojas kaut ko šādu un, nevis, piemēram "Kiosku" Leļļu teātrī. Kas, savukārt, nozīmē, ka sarunā par teātri ar šādiem cilvēkiem, mēs operēsim ar pilnīgi atšķirīgiem priekšstatiem. Nobeigumā novēlējums vecākiem: ejiet ar bērniem uz labām izrādēm, tādu patiesībā nemaz nav maz - gan jau piesauktajā Leļļu teātrī, gan Jāņa Znotiņa veidotās Istabas teātrī, gan Kvadrifronā, gan arī citos teātros var šādas izrādes atras!
Režisors Imants Strads ir pabeidzis darbu pie muzikālās bērnu izrādes “Tracis Ņujorkas zoo” – oriģināla, paša sarakstīta luga, kurai iedvesmojies no populārās animācijas filmu sērijas “Madagaskara”: “Darbība izrādē notiek, vēl pirms varoņi izplānojuši bēgšanu no zooloģiskā dārza.
Tātad - izrāde tapusi, iedvesmojoties no animācijas filmas, turklāt - būšu šajā jautājumā kategorisks - diezgan pašķidras kvalitātes animācijas filmas. Ar šāda tipa izrādēm man līdz šim saskarsme bija izpalikusi - nojaušu, ka līdzīgas tematikas saturu bērni saņem no tām izrādēm, kas viesojas dārziņos, bet pieaugušajiem jau tur nav jābūt klāt, līdz ar to varu teikt, ka ilgus gadus esmu dzīvojis laimīgā neziņā par to, ka pastāv arī šāds teātris. Lielākais sašutums man droši vien ir par to, ka Imants Strads - profesionāls aktieris, kuru pēc pāris stundām redzēšu "Meža gulbjos" Dailes teātrī, tajā ieguldīto darbu ir gatavs raksturot ar vārdiem "oriģināla, paša sarakstīta luga". Šajā brīdī izklausīšos snobiskāks kā parasti, bet "lugas" saturs šķita itin līdzīgs kā tajās izrādēs, kuras Rozulas skolā regulāri veido Estere un viņas radinieks Jānis - pirmklasniekiem, varoņiem esot, piemēram, Playmobil cilvēciņiem vai Ķepu patruļas varoņiem. Protams, Stradam droši vien ir pluss tajā, ka viņš savas "lugas" tekstu būs saglabājis rakstiskā formā, bet teksta kvalitāte patiešām šķita sākumskolas līmenī - arī tie atsevišķie "vecākiem domātie" piedauzīgie joki, kas iekļauti tekstā, bija no tās pašas operas - jēlības, kas varētu šķist "rēcīgas" pirmo klašu skolēniem.
Vai es no šīs izrādes gaidīju kaut ko grandiozu? Nē, protams, ka negaidīju - es neesmu jau tik ļoti naivs, lai prasītu kaut kādu augsto mākslu no variācijas par "Madagaskaru", ko izrāda Ulbrokas kultūras namā (tas nekas, ka patiesībā Ulbrokas pērle ir stilīga un moderna būve). Un tomēr - es gaidīju kaut ko vairāk. Lielākās pretenzijas man droši vien ir pret izrādes komponistu Emīlu Zilbertu, kurš ikdienā ir Valmieras teātra muzikālās daļas vadītājs, līdz ar to varētu pieņemt, ka viņš zina, ko dara, un šeit uzsvērts, ka "skanēs talantīgā komponista Emīla Zilberta oriģinālmūzika". Nē, nu jā - kaut kāda mūzika tur bija, bet gan dziesmu kvalitāte, gan arī to izpildījums bija nekādā līmenī.
Vismazāk man ir pretenziju pret aktieriem (ne visi no viņiem gan, šķiet, izvēlējušies tikt pieminēti izrādes anotācijās - gan jau, ka tas nav darbs, ar kuru vairums lepojas. Viņu sniegums bija pieņemams - primāri tas attiecas uz abām sievietēm (Vita Baļčunaite un otra aktrise, kuru Marina atpazina, bet kuras vārds izrādes anotācijās neparādās, tāpēc arī es viņu šeit neidentificēšu), bet tas saturs... Te jāpiebilst, ka ne mazākajā mērā nenosodu aktierus, kuri piedalās šādos acīmredzamos komercprojektos, par kuriem tu nekad un nekur neatradīsi nevienu profesionāļa rakstītu recenziju. Ēst vajag visiem un, cik skumji lai tas arī nebūtu, šādas izrādes nosmeļ lielākas skatītāju masas nekā, piemēram, Valmieras vasaras teātra festivāls. Vai aktieri no šāda darba saņem gandarījumu? Nezinu, un tā jau nav īsti mana darīšana. Kaut kādas pozitīvas emocijas viņi noteikti saņem - piemēram, no Esteres, kurai izrāde patika, bet ne no Jurģa, kurš tās laikā garlaikojās (un mēs esam iepriekš pārliecinājušies, ka kvalitatīvā bērniem domātā teātrī Jurģis var nosēdēt bez dīdīšanās un noteikti - bez mēģinājumiem aizmigt tētim klēpī, līdz ar to - uzskati šo par reklāmu, piemēram, Kvadrifrona izrādei "Brūnais siers" - to noteikti ir vērts redzēt). Tikām "Tracis Ņujorkas zoo" man šķita esam no tās kategorijas izrādēm, kas varētu saskanēt ar mūsu iepriekš nerealizēto pieredzi: bijām nopirkuši biļetes uz kādu brīvdabas iestudējumu, bet aktieris, kas tajā piedalās, ieteica labāk palikt mājās - ar skaidrojumu, ka ja viņš par kādu no projektiem, kur piedalās, ne pušplēsta varda neraksta soctīklos, tā nav nejaušība. "Tracī Ņujorkas zoo" Ulbrokā viņš nebija redzams, bet es nebūt nebūtu šokēts, ja izrādītos, ka citā reizē viņš tajā tomēr spēlētu - un arī klusētu par šo faktu.
Kaut kādā mērā varu teikt, ka vienreiz šādu pieredzi ir vērts iegūt: gan, lai novērtētu to, cik kvalitatīvas izrādes mēs baudām parasti (pat tādās reizēs, kad neesmu stāvovāciju līmenī sajūsmā), gan, lai saņemtu zināmu reality check - ka daudzi cilvēki, izdzirdot vārdu savienojumu "teātris bērniem", iztēlojas kaut ko šādu un, nevis, piemēram "Kiosku" Leļļu teātrī. Kas, savukārt, nozīmē, ka sarunā par teātri ar šādiem cilvēkiem, mēs operēsim ar pilnīgi atšķirīgiem priekšstatiem. Nobeigumā novēlējums vecākiem: ejiet ar bērniem uz labām izrādēm, tādu patiesībā nemaz nav maz - gan jau piesauktajā Leļļu teātrī, gan Jāņa Znotiņa veidotās Istabas teātrī, gan Kvadrifronā, gan arī citos teātros var šādas izrādes atras!
2025-04-12