Intīmās dzīves
Manam tētim uz apaļu jubileju uzdāvinājām abonementu uz Nacionālā teātra aktuālās sezonas izrādēm. Kāpēc Nacionālā? Jo tam vispār ir abonements. Un, protams, lai tētis uz teātri nedotos viens, sagādātie abonementi bija divi, un, lūk, sestdienas vakarā kopā ar tēti devos uz romantisku komēdiju "Intīmā dzīve". Tas, savukārt, ir spilgts piemērs tam, ka, pērkot abonementu, tu drusku pazaudē iespēju izvēlēties, kuras izrādes tev šķiet ļoti saistošas un kuras - ne tik ļoti.
"Intīmās dzīves" (angļu valodā - "Private Lives") ir angļu dramaturga un dziesmu autora Noela Kovarda luga, kas uzrakstīta un pirmo reizi iestudēta pirms teju 100 gadiem - 1930. gadā. Ar šī dramaturga vārdu pazīstams esmu primāri no Monty Python skaņdarba "Penis Song (Not the Noel Coward Song)". Tā vēsta par diviem jaunlaulātiem pāriem, kas vienlaicīgi ieradušies savu medusmēnešu sākumā franču Rivjērā, taču ir kāda neveikla sakritība - viena pāra kungs un otra pāra kundze iepriekš ir bijuši precējušies viens ar otru, un tā gluži nevar teikt, ka viņi būtu viens otram tikuši pāri. Un tad nu veidojas situāciju komēdija ar šo četru personāžu līdzdalību, kurus Ināras Sluckas iestudējumā atveido Evija Krūze, Ivars Kļavinskis, Līga Zeļģe un Ainārs Ančevskis.
Savā būtībā tā ir ļoti vienkārša izrāde, bez kādas režisūras inovācijas, ar gana nepretenciozu skatuves iekārtojumu un bez jebkādām pretenzijām uz augstās mākslas statusu. Faktiski es teiktu - diezgan tipiska izrāde, kādu es varētu iztēloties lielo teātru repertuārā. Kovarda veidotie tēli nav diži daudzsļāņaini - Ivara Kļavinska Eliots ir cinisks un diezgan vardarbīgs tipāžs, Līga Zeļģes Sibilla ir histēriķe, Evijas Krūzes Amanda savā būtībā ir vēl viens Eliots, tikai kleitā, kamēr Ančevska Viktors - liriski romantisks tukšrunātājs. Teikt, ka kāds no viņiem raisītu simpātijas, noteikti nevar, bet kaitinošuma topā Sibillai ir pārliecinoša pirmā vieta.
Skaidrības par to, kāpēc tieši šī luga ir iestudēta tieši tagad un tieši šādi, man nav. Drīzāk es to varētu iztēloties kā Alvja Hermaņa izrādi, kurā būtu jūtami uzsvari uz visām tām lietām, kas viņam tagad ir aktuālas, bet Slucka, manuprāt, šo izrādi nav veidojusi ar kādu virsuzdevumu, tā šķiet esam "izrāde parastā", kaut kas tāds, kur var ik pa brīdim iesmieties, bet nekādas paliekošas vērtības te nav - ne saturiski (Kovarda teksti ir it kā asprātīgi, bet atslēgas vārdi te ir "it kā" - ne velti šī luga kino variantā iedzīvināta tikai vienu reizi - 1931. gadā, proti, nav tas materiāls TIK jaudīgs). Kas to dara par itin patīkamu pieredzi, tas ir gaumīgs muzikālais noformējums, kurā sadzīvo viegls džezs un franču šansons (mūziku izvēlējies Indriķis Veitners, par viņa gaumi šaubu nav). Šķiet, ka, domājot par izrādes vizuālo pusi, sevišķi aktuāls nav bijis jautājums par to, kad tieši risinās uz skatuves redzamie notikumi. Kovarda gadījumā tas noteikti ir Džeza laikmets, taču šeit viesnīcas numuriņi ar pīkstināmām durvju kartēm liek domāt par pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, kamēr tērpi un frizūras - drīzāk par sešdesmito gadu beigām, kas labāk saskan ar muzikālā materiāla laikmetisko piederību. Proti, drusku putra sanāk, bet pieņemu, ka vairumam skatītāju par to dziļi nospļauties.
Šī ir viena no tipiskām tāda veida izrādēm, par kuru secinājums ir - iespaidi drīzāk pozitīvi, bet es nekad nesāktu kādam skaidrot, ka viņam šī izrāde obligāti ir jāredz, jo tajā nav nekā tāda. Ok, man patika joks par to, ka, lai arī varoņi acīmredzami pārkāpj savas aktuālās laulības, Dieva priekšā viss ir ok, jo katoļiem jau laulību šķiršana nav atļauta (tiesa, ar piebildi, ka neviens no personāžiem nav katolis).
P.S. Interesanti, ka savā laikā šī luga bija drusku skandaloza tieši šī iemesla dēļ - ārpuslaulības attiecības, taču šobrīd nojaušu, ka šāds saturs nekādas sevišķas emocijas neraisīs nedz Stambulas konvencijas atbalstītājiem, nedz tās pretiniekiem (lai gan jāatzīst, ka pret tēmu "vardarbība ģimenē" Kovards apietas ļoti vieglprātīgi, pasniedzot to "ha ha ha!" formā).
"Intīmās dzīves" (angļu valodā - "Private Lives") ir angļu dramaturga un dziesmu autora Noela Kovarda luga, kas uzrakstīta un pirmo reizi iestudēta pirms teju 100 gadiem - 1930. gadā. Ar šī dramaturga vārdu pazīstams esmu primāri no Monty Python skaņdarba "Penis Song (Not the Noel Coward Song)". Tā vēsta par diviem jaunlaulātiem pāriem, kas vienlaicīgi ieradušies savu medusmēnešu sākumā franču Rivjērā, taču ir kāda neveikla sakritība - viena pāra kungs un otra pāra kundze iepriekš ir bijuši precējušies viens ar otru, un tā gluži nevar teikt, ka viņi būtu viens otram tikuši pāri. Un tad nu veidojas situāciju komēdija ar šo četru personāžu līdzdalību, kurus Ināras Sluckas iestudējumā atveido Evija Krūze, Ivars Kļavinskis, Līga Zeļģe un Ainārs Ančevskis.
Savā būtībā tā ir ļoti vienkārša izrāde, bez kādas režisūras inovācijas, ar gana nepretenciozu skatuves iekārtojumu un bez jebkādām pretenzijām uz augstās mākslas statusu. Faktiski es teiktu - diezgan tipiska izrāde, kādu es varētu iztēloties lielo teātru repertuārā. Kovarda veidotie tēli nav diži daudzsļāņaini - Ivara Kļavinska Eliots ir cinisks un diezgan vardarbīgs tipāžs, Līga Zeļģes Sibilla ir histēriķe, Evijas Krūzes Amanda savā būtībā ir vēl viens Eliots, tikai kleitā, kamēr Ančevska Viktors - liriski romantisks tukšrunātājs. Teikt, ka kāds no viņiem raisītu simpātijas, noteikti nevar, bet kaitinošuma topā Sibillai ir pārliecinoša pirmā vieta.
Skaidrības par to, kāpēc tieši šī luga ir iestudēta tieši tagad un tieši šādi, man nav. Drīzāk es to varētu iztēloties kā Alvja Hermaņa izrādi, kurā būtu jūtami uzsvari uz visām tām lietām, kas viņam tagad ir aktuālas, bet Slucka, manuprāt, šo izrādi nav veidojusi ar kādu virsuzdevumu, tā šķiet esam "izrāde parastā", kaut kas tāds, kur var ik pa brīdim iesmieties, bet nekādas paliekošas vērtības te nav - ne saturiski (Kovarda teksti ir it kā asprātīgi, bet atslēgas vārdi te ir "it kā" - ne velti šī luga kino variantā iedzīvināta tikai vienu reizi - 1931. gadā, proti, nav tas materiāls TIK jaudīgs). Kas to dara par itin patīkamu pieredzi, tas ir gaumīgs muzikālais noformējums, kurā sadzīvo viegls džezs un franču šansons (mūziku izvēlējies Indriķis Veitners, par viņa gaumi šaubu nav). Šķiet, ka, domājot par izrādes vizuālo pusi, sevišķi aktuāls nav bijis jautājums par to, kad tieši risinās uz skatuves redzamie notikumi. Kovarda gadījumā tas noteikti ir Džeza laikmets, taču šeit viesnīcas numuriņi ar pīkstināmām durvju kartēm liek domāt par pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, kamēr tērpi un frizūras - drīzāk par sešdesmito gadu beigām, kas labāk saskan ar muzikālā materiāla laikmetisko piederību. Proti, drusku putra sanāk, bet pieņemu, ka vairumam skatītāju par to dziļi nospļauties.
Šī ir viena no tipiskām tāda veida izrādēm, par kuru secinājums ir - iespaidi drīzāk pozitīvi, bet es nekad nesāktu kādam skaidrot, ka viņam šī izrāde obligāti ir jāredz, jo tajā nav nekā tāda. Ok, man patika joks par to, ka, lai arī varoņi acīmredzami pārkāpj savas aktuālās laulības, Dieva priekšā viss ir ok, jo katoļiem jau laulību šķiršana nav atļauta (tiesa, ar piebildi, ka neviens no personāžiem nav katolis).
P.S. Interesanti, ka savā laikā šī luga bija drusku skandaloza tieši šī iemesla dēļ - ārpuslaulības attiecības, taču šobrīd nojaušu, ka šāds saturs nekādas sevišķas emocijas neraisīs nedz Stambulas konvencijas atbalstītājiem, nedz tās pretiniekiem (lai gan jāatzīst, ka pret tēmu "vardarbība ģimenē" Kovards apietas ļoti vieglprātīgi, pasniedzot to "ha ha ha!" formā).
2026-09-19
comments powered by Disqus