Lieliskais Getsbijs
Kā tas itin bieži gadās, uz šo izrādi Marina un es gājām ar 24 stundu nobīdi. Šī gan varētu būt bijusi tā reize, kad vajadzēja kaut ko sabīdīt un iet kopā. Ar šampanieti, lašmaizēm un pavieglāku attieksmi pret dzīvi. Ir izrādes, kuras labāk baudīt vienam, vari, piemēram, pats savā nodabā izraudāties, un ir tādas, kur vajag kaut kādu kopības sajūtu, un šī noteikti ir otrajā kategorijā. Ko, protams, vajadzēja zināt jau iepriekš.
Savā ziņā izrāde sākas vēl pirms tu ienāc zālē. Patiesībā man normālā situācijā tā sāktos gan tikai jau zālē, jo izrādes dalībniekus tērpos un tēlos klīstam pa teātra gaiteņiem var sastapt vien tad, ja teātrī esi ieradies savlaicīgi. Bet es esmu izslavēts ar to, ka pirmais zvans - tas nav par mani. Šoreiz gan sanāca tā, ka ierados sev netipiski agri, līdz ar to šos bezrūpīgās divdesmito gadu (ne šī gadsimta gan) zelta jaunatnes pārstāvjus dreifējam varēju ļoti labi novērot. Nē, es neesmu no tiem, kas iesaistās kādā mijidarbībā un, piemēram, mēģina aizņemties kažoku, solot to atdot ar argumentu "es sēžu pirmajā rindā", bet redzēt redzēju un dzirdēt dzirdēju.
Ievērojot to, cik šī izrāde ir krāšņa, pat drusku pārsteidzoši, ka tā palika bez balvām aizvadītās sezonas "Spēlmaņu naktī". Nominēta tā bija "tehniskajās kategorijās": kostīmi, gaismas, horeogrāfija, un tā arī varētu sagaidīt - šī izrāde noteikti primāri nav par aktierspēles virsotnēm, niansētiem tēliem un sirdi plosošiem pārdzīvojumiem. Drāma tur gan, protams, ir, ir arī nāves, bet tas viss režīmā, ka nošautais var piecelties un sākt dejot ar pavadošo ansambli.
No Frānsisa Skota Ficdžeralda romāna Indra Roga paturējusi ne pārāk daudz teksta, ne velti izrāde raksturota kā "ballīte divās daļās". Šo ballīti līdzās Nacionālā aktieriem iegriež grupa Big Al & The Jokers, kā arī LKA studenti, kas uzņemas dejotāju funkcijas (un arī ir tie, kurus tu sastapsi gaiteņos), ir krāšņi, skaļi, un skan Aleksandra Tomasa Matjussona mūzika, kurā skaidri jūtamas notis no "džeza laikmeta", par kuru rakstīja Ficdžeralds, bet tu jūti arī mūsdienu komponista rokrakstu un kaut kādā mērā - pat to, ka tas ir tas pats cilvēks, kas ir puse no grupas "Pizdets I Meyk the Hevi Metāls". Ar aktieriem ir interesanti - neesmu noskaidrojis, kā un kāpēc tas noticis, bet sākotnēji pašu Getsbiju atveidoja Jēkabs Reinis, bet nu jau kādu laiku tas ir Ivars Kļavinskis, kas pirmsākumos bija Volfsheima lomā, kuru tagad pārņēmis Juris Lisners. Vispār baisi, tā kā viņš ir mana dzimšanas gada, bet par Kļavinski man drusku bija iespaids - viņš šim tēlam ir par vecu. Bet varbūt tās ir tikai manas ekspektācijas, nezinu. Lai vai kā - nav grūti saprast, kālab viņš ir tik ļoti ieķēries Madaras Reijeres Deizijā. Nekas, ka Deizija, neskaitot to vienu ainu, kurā viņa Nikam atklāj savu uztveri par to, kāpēc sievietei ir jābūt dumjai, viņa ļoti labi pati turās šādā tēlā, taču ir apburoša - un ko gan vairāk no sievietes var vēlēties, īpaši jau Džeza laikmetā?
Marinai izrādē nepatika tas, ka pārāk daudz deju, par maz satura. Man ar šo problēmu bija mazāk, bet vienlaikus nākas atzīt, ka pirmā cēliena laikā pamatīgi klanījos. Un te grūti saprast, kas pie vainas - izrāde vai es pats. Otrajam par labu liecina tas, ka pirms došanās uz teātri biju 45 minūtes pavadījis Jurģa dārziņa pagalmā šķūrējot sniegu un gatavojot bērniem kalniņu. Tad tu nonāc iekštelpās, siltumā un vēl tumsā, un nav nekāds brīnums, ka actiņas pašas lips ciet. Bet, iespējams, sava deva jāuzņemas arī izrādei, jo pirmā cēliena gaitā skaidru sižetu uz priekšu virzošu ainu ir gaužām maz. Līdzās iespaidīgajai horeogrāfijai atmiņā paliek dažādās baumas, kas klīst saistībā ar Getsbija personību, un Nika un Getsbija tikšanās. Kas gan nekļūst skaidrs - kā tas notiek, ka Deizija ar vīru ir ballītē pie Getsbija, kuru viņi tur nesatiek un arī iepriekš nav satikuši, un kālab viņas vīrs ir piekritis šādā vietā vispār atrasties. Vispār izrādē ir tik ļoti daudz ballītes ainu, ka nojaust, kur viena beidzas un nākamā sākas, ir grūti - un tā jau arī ir doma.
Izrādes virsplānā, manuprāt, nevienu brīdi neiznāk tas, cik ļoti viss tas, kas tur notiek, ir slēptas traģēdijas pilns. Proti, ka visi šie varoņi, kas it kā ir laimes skurbumā, patiesībā dzīvo laikmetā, kad nesen ir bijis viens Pasaules karš, ne tik tālu ir otrs, pa vidu - Lielā depresija (Eiropā, ja kas, nupat vēl plosījusies Spāņu gripa, kas bija ne mazāk nāvējoša kā karš), un visa tā bezrūpība ir tik ļoti iluzora. Līdzīgi, protams, kā ballēšanās simts gadus vēlāk, kad karš pat nemaz nav beidzies, bet tepat Eiropā risinās. Un komplektā ar to tu saproti - bet citādāk jau nevar. Tu vai nu bīdi visas tās negācijas kaut kur no acīm prom, vai arī aizej pilnīgā sviestā, doomscrollējot ziņas, atrodoties pastāvīgā trauksmes stāvoklī un tā tālāk. Iespējams, par to ir JUUK dziedātā dziesma (kurai nav tiešas saistības ar Getsbiju): "draugi nāciet iedzert un svinēt pirms man vīns ir izbeidzies, nesiet mīļie vīnu šurp bet ja jums nav tad nenāciet".
Muzikāli man izrāde patika un vizuāli man izrāde patika, un kaut kādā mērā es pat teiktu, ka man patika, ka tās režisore nav aizrāvusies ar centieniem parādīt, ka tas notiek šeit un tagad, nevis Amerikā pirms simts gadiem. Līdz sajūsmai gan tāpat kāds gabaliņš būtu ejams, iespējams, tālab, ka kaut kādu katarsi nebiju sagaidījis ne no romāna, ne filmas. It kā "Lieliskais Getsbijs" ir tieši tāds saturs, kas man varētu patikt, un tomēr - ne līdz galam.
Savā ziņā izrāde sākas vēl pirms tu ienāc zālē. Patiesībā man normālā situācijā tā sāktos gan tikai jau zālē, jo izrādes dalībniekus tērpos un tēlos klīstam pa teātra gaiteņiem var sastapt vien tad, ja teātrī esi ieradies savlaicīgi. Bet es esmu izslavēts ar to, ka pirmais zvans - tas nav par mani. Šoreiz gan sanāca tā, ka ierados sev netipiski agri, līdz ar to šos bezrūpīgās divdesmito gadu (ne šī gadsimta gan) zelta jaunatnes pārstāvjus dreifējam varēju ļoti labi novērot. Nē, es neesmu no tiem, kas iesaistās kādā mijidarbībā un, piemēram, mēģina aizņemties kažoku, solot to atdot ar argumentu "es sēžu pirmajā rindā", bet redzēt redzēju un dzirdēt dzirdēju.
Ievērojot to, cik šī izrāde ir krāšņa, pat drusku pārsteidzoši, ka tā palika bez balvām aizvadītās sezonas "Spēlmaņu naktī". Nominēta tā bija "tehniskajās kategorijās": kostīmi, gaismas, horeogrāfija, un tā arī varētu sagaidīt - šī izrāde noteikti primāri nav par aktierspēles virsotnēm, niansētiem tēliem un sirdi plosošiem pārdzīvojumiem. Drāma tur gan, protams, ir, ir arī nāves, bet tas viss režīmā, ka nošautais var piecelties un sākt dejot ar pavadošo ansambli.
No Frānsisa Skota Ficdžeralda romāna Indra Roga paturējusi ne pārāk daudz teksta, ne velti izrāde raksturota kā "ballīte divās daļās". Šo ballīti līdzās Nacionālā aktieriem iegriež grupa Big Al & The Jokers, kā arī LKA studenti, kas uzņemas dejotāju funkcijas (un arī ir tie, kurus tu sastapsi gaiteņos), ir krāšņi, skaļi, un skan Aleksandra Tomasa Matjussona mūzika, kurā skaidri jūtamas notis no "džeza laikmeta", par kuru rakstīja Ficdžeralds, bet tu jūti arī mūsdienu komponista rokrakstu un kaut kādā mērā - pat to, ka tas ir tas pats cilvēks, kas ir puse no grupas "Pizdets I Meyk the Hevi Metāls". Ar aktieriem ir interesanti - neesmu noskaidrojis, kā un kāpēc tas noticis, bet sākotnēji pašu Getsbiju atveidoja Jēkabs Reinis, bet nu jau kādu laiku tas ir Ivars Kļavinskis, kas pirmsākumos bija Volfsheima lomā, kuru tagad pārņēmis Juris Lisners. Vispār baisi, tā kā viņš ir mana dzimšanas gada, bet par Kļavinski man drusku bija iespaids - viņš šim tēlam ir par vecu. Bet varbūt tās ir tikai manas ekspektācijas, nezinu. Lai vai kā - nav grūti saprast, kālab viņš ir tik ļoti ieķēries Madaras Reijeres Deizijā. Nekas, ka Deizija, neskaitot to vienu ainu, kurā viņa Nikam atklāj savu uztveri par to, kāpēc sievietei ir jābūt dumjai, viņa ļoti labi pati turās šādā tēlā, taču ir apburoša - un ko gan vairāk no sievietes var vēlēties, īpaši jau Džeza laikmetā?
Marinai izrādē nepatika tas, ka pārāk daudz deju, par maz satura. Man ar šo problēmu bija mazāk, bet vienlaikus nākas atzīt, ka pirmā cēliena laikā pamatīgi klanījos. Un te grūti saprast, kas pie vainas - izrāde vai es pats. Otrajam par labu liecina tas, ka pirms došanās uz teātri biju 45 minūtes pavadījis Jurģa dārziņa pagalmā šķūrējot sniegu un gatavojot bērniem kalniņu. Tad tu nonāc iekštelpās, siltumā un vēl tumsā, un nav nekāds brīnums, ka actiņas pašas lips ciet. Bet, iespējams, sava deva jāuzņemas arī izrādei, jo pirmā cēliena gaitā skaidru sižetu uz priekšu virzošu ainu ir gaužām maz. Līdzās iespaidīgajai horeogrāfijai atmiņā paliek dažādās baumas, kas klīst saistībā ar Getsbija personību, un Nika un Getsbija tikšanās. Kas gan nekļūst skaidrs - kā tas notiek, ka Deizija ar vīru ir ballītē pie Getsbija, kuru viņi tur nesatiek un arī iepriekš nav satikuši, un kālab viņas vīrs ir piekritis šādā vietā vispār atrasties. Vispār izrādē ir tik ļoti daudz ballītes ainu, ka nojaust, kur viena beidzas un nākamā sākas, ir grūti - un tā jau arī ir doma.
Izrādes virsplānā, manuprāt, nevienu brīdi neiznāk tas, cik ļoti viss tas, kas tur notiek, ir slēptas traģēdijas pilns. Proti, ka visi šie varoņi, kas it kā ir laimes skurbumā, patiesībā dzīvo laikmetā, kad nesen ir bijis viens Pasaules karš, ne tik tālu ir otrs, pa vidu - Lielā depresija (Eiropā, ja kas, nupat vēl plosījusies Spāņu gripa, kas bija ne mazāk nāvējoša kā karš), un visa tā bezrūpība ir tik ļoti iluzora. Līdzīgi, protams, kā ballēšanās simts gadus vēlāk, kad karš pat nemaz nav beidzies, bet tepat Eiropā risinās. Un komplektā ar to tu saproti - bet citādāk jau nevar. Tu vai nu bīdi visas tās negācijas kaut kur no acīm prom, vai arī aizej pilnīgā sviestā, doomscrollējot ziņas, atrodoties pastāvīgā trauksmes stāvoklī un tā tālāk. Iespējams, par to ir JUUK dziedātā dziesma (kurai nav tiešas saistības ar Getsbiju): "draugi nāciet iedzert un svinēt pirms man vīns ir izbeidzies, nesiet mīļie vīnu šurp bet ja jums nav tad nenāciet".
Muzikāli man izrāde patika un vizuāli man izrāde patika, un kaut kādā mērā es pat teiktu, ka man patika, ka tās režisore nav aizrāvusies ar centieniem parādīt, ka tas notiek šeit un tagad, nevis Amerikā pirms simts gadiem. Līdz sajūsmai gan tāpat kāds gabaliņš būtu ejams, iespējams, tālab, ka kaut kādu katarsi nebiju sagaidījis ne no romāna, ne filmas. It kā "Lieliskais Getsbijs" ir tieši tāds saturs, kas man varētu patikt, un tomēr - ne līdz galam.
2026-01-14
comments powered by Disqus