Meistars un Margarita
Tas bija vēl pagājušajā tūkstošgadē, kad man mamma uzdāvināja grāmatu "Meistars un Margarita". Skaidri atceros, ka pirmā reakcija man bija iz kategorijas "ui, šito es nesalīšu, tā tak baisākā romantika!" Pēc manas reakcijas spriežot - tas būs bijis laikos, kad uz meitenēm vēl neskatījos. Vai arī nē, principā tam nav nozīmes. Kas gan ir no svara, ka grāmatu toreiz izlasīju gan (turklāt par to romantiku biju kaut ko pamatīgi sajaucis - tas nav gluži tas pats, kas "Romeo un Džuljeta"), un kopš tiem laikiem esmu itin liels Bulgakova cienītājs, iepazinies arī ar pārējiem viņa būtiskākajiem veikumiem. Līdz ar to uz Valmieras teātri skatīties "Meistar un Margaritas" iestudējumu devos ar pietiekamām priekšzināšanām (ja kas - esmu LU arī klausījies Silvijas Radzobes kursu par Bulgakovu) un savu devu piesardzības.
Pārsteidzošā kārtā, Indras Rogas iestudējumā vieta atradusies teju visām nozīmīgākajām grāmatas sižeta līnijām, pievērošoties reizēm pat tādiem notikumiem, kuri manis pēc varēja izrādē nemaz neiekļūt. Ar sižeta atstāstīšanu šeit nodarboties būtu muļķīgi, jo diez vai labākais veids, kā iepazīt "Meistaru un Margaritu", būtu manā atgremojumā par izrādī, tālab vairāk uzmanības veltīšu tam, kas man izrādē patika vai nepatika.
Režisores ideja padarīt "Meistaru un Margaritu" par tādu kā "Zojas dzīvokļa" turpinājumu - vismaz darbības vietas ziņā, izmantojot jau reiz lietotās dekorācijas - šķiet gana interesanta, lai arī nekādu papildu dziļumu tā, manuprāt, nepiešķir. Vienlaikus ar dekorācijām viss izrādē ir kārtībā, jo īpaši tas attiecas uz meistarīgo spoguļu lietojumu, kas patiešām brīžiem rada iespaidu, ka galvenais ir labi pārzināt piekto dimensiju. Jānis Znotiņš kā Volands man patika, lai arī iepriekš biju iztēlojies, ka Volandam ir jābūt gados vecākam. Elīna Vāne kā Margarita arī ir vietā. Par Ivo Martinsona Meistaru un viņa lomu šai izrādē man nav īsti skaidra viedokļa - Meistars pats par sevi ir tāds visai neskaidrs tēls ar brīžiem grūti saprotamu iekšējo loģiku. Tikām Tālivaldis Lasmanis ir ļoti pārliecinošs Pilāts. No Volanda svītas nenoliedzami spožākais tēls ir Mārtiņa Meiera Korovjevs, kamēr Neimaņa Begemotam, manuprāt, drusku pietrūkst šarma. Kārlis Freimanis kā Azazello - labs, bet ne gluži atmiņā paliekošs. Tikām visuresoša ir Ieva Puķes Gella. Jā, vēl labs ir Bezdomnijs.
Par izrādi kā vienotu veselumu man pašam nav īsti skaidrs, kāds īsti ir mans viedoklis. No vienas puses, nav šaubu, ka izrāde man patika, tajā ne brīdi nebija garlaicīgi, un liela daļa Bulgakova teksta maģijas bija jūtama. Ļoti veiksmīgi iekļauts stāsts par Ješua un arī baznīcas dziesmu motīvs bija vietā. Vienlaikus nav skaidrs - vai izrādi ir iespējams uztvert, neesot pazīstamam ar tekstu? Vai cilvēks bez priekšzināšanām sapratīs, kas ir Rimskis un Varenuha, kādā sakarā bija aina ar valūtas nodošanu un vēl šis tas izrādē. No otras puses - vai vērts satraukties par tiem, kas iet uz "Meistaru un Margaritu", nezinot, kas ir Meistars un kas ir Margarita? Skaidrs, ka cilvēkam, kas nav lasījis, frāzes par "otrā svaiguma stori" vai "manuskriptiem, kas nedeg" būs tikai frāzes, bet neesmu drošs, ka izrādei ir jāpilda kādas izglītojošas funkcijas - pietiek jau arī izglītojošo materiālu izrādes programmiņā, kur mazliet sniegts ieskats tajā, kā "Meistara un Margaritas" vēstījumu saprot Roga.
Skaidrs, ka izrādē bija šādi tādi negludumi, par kuriem gribās cerēt, ka ar laiku tie tiks izlaboti - iespējams, arī šo to no tās satura noīsinot. Kā nekā mēs skatījāmies otro pirmizrādi, un ir dzirdēts, ka pa īstam nogatavojas izrādēs mazliet vēlāk, un pat šeit bija tā, ka tuvāk beigām izrāde šķita gatavāka nekā sākuma daļā. Šaubu nav, ka man izrāde patika, un pēc visa kā spriežot tā patika arī līdzbraucēju kompānijai, lai arī Iveta no sajūsmas spiegt sāka vien jau ceļā uz auto, kad Raitis viņai ieknieba.
Pārsteidzošā kārtā, Indras Rogas iestudējumā vieta atradusies teju visām nozīmīgākajām grāmatas sižeta līnijām, pievērošoties reizēm pat tādiem notikumiem, kuri manis pēc varēja izrādē nemaz neiekļūt. Ar sižeta atstāstīšanu šeit nodarboties būtu muļķīgi, jo diez vai labākais veids, kā iepazīt "Meistaru un Margaritu", būtu manā atgremojumā par izrādī, tālab vairāk uzmanības veltīšu tam, kas man izrādē patika vai nepatika.
Režisores ideja padarīt "Meistaru un Margaritu" par tādu kā "Zojas dzīvokļa" turpinājumu - vismaz darbības vietas ziņā, izmantojot jau reiz lietotās dekorācijas - šķiet gana interesanta, lai arī nekādu papildu dziļumu tā, manuprāt, nepiešķir. Vienlaikus ar dekorācijām viss izrādē ir kārtībā, jo īpaši tas attiecas uz meistarīgo spoguļu lietojumu, kas patiešām brīžiem rada iespaidu, ka galvenais ir labi pārzināt piekto dimensiju. Jānis Znotiņš kā Volands man patika, lai arī iepriekš biju iztēlojies, ka Volandam ir jābūt gados vecākam. Elīna Vāne kā Margarita arī ir vietā. Par Ivo Martinsona Meistaru un viņa lomu šai izrādē man nav īsti skaidra viedokļa - Meistars pats par sevi ir tāds visai neskaidrs tēls ar brīžiem grūti saprotamu iekšējo loģiku. Tikām Tālivaldis Lasmanis ir ļoti pārliecinošs Pilāts. No Volanda svītas nenoliedzami spožākais tēls ir Mārtiņa Meiera Korovjevs, kamēr Neimaņa Begemotam, manuprāt, drusku pietrūkst šarma. Kārlis Freimanis kā Azazello - labs, bet ne gluži atmiņā paliekošs. Tikām visuresoša ir Ieva Puķes Gella. Jā, vēl labs ir Bezdomnijs.
Par izrādi kā vienotu veselumu man pašam nav īsti skaidrs, kāds īsti ir mans viedoklis. No vienas puses, nav šaubu, ka izrāde man patika, tajā ne brīdi nebija garlaicīgi, un liela daļa Bulgakova teksta maģijas bija jūtama. Ļoti veiksmīgi iekļauts stāsts par Ješua un arī baznīcas dziesmu motīvs bija vietā. Vienlaikus nav skaidrs - vai izrādi ir iespējams uztvert, neesot pazīstamam ar tekstu? Vai cilvēks bez priekšzināšanām sapratīs, kas ir Rimskis un Varenuha, kādā sakarā bija aina ar valūtas nodošanu un vēl šis tas izrādē. No otras puses - vai vērts satraukties par tiem, kas iet uz "Meistaru un Margaritu", nezinot, kas ir Meistars un kas ir Margarita? Skaidrs, ka cilvēkam, kas nav lasījis, frāzes par "otrā svaiguma stori" vai "manuskriptiem, kas nedeg" būs tikai frāzes, bet neesmu drošs, ka izrādei ir jāpilda kādas izglītojošas funkcijas - pietiek jau arī izglītojošo materiālu izrādes programmiņā, kur mazliet sniegts ieskats tajā, kā "Meistara un Margaritas" vēstījumu saprot Roga.
Skaidrs, ka izrādē bija šādi tādi negludumi, par kuriem gribās cerēt, ka ar laiku tie tiks izlaboti - iespējams, arī šo to no tās satura noīsinot. Kā nekā mēs skatījāmies otro pirmizrādi, un ir dzirdēts, ka pa īstam nogatavojas izrādēs mazliet vēlāk, un pat šeit bija tā, ka tuvāk beigām izrāde šķita gatavāka nekā sākuma daļā. Šaubu nav, ka man izrāde patika, un pēc visa kā spriežot tā patika arī līdzbraucēju kompānijai, lai arī Iveta no sajūsmas spiegt sāka vien jau ceļā uz auto, kad Raitis viņai ieknieba.
2015-10-04
comments powered by Disqus