Migla
Pēdējā laikā mani mazliet šokē Nacionālā teātra piedāvājums - tur ir pārāk daudz tādu izrāžu, kas mani potenciāli varētu interesēt. Ilgus gadus bija JRT snobs un citus Rīgas teātrus gandrīz pilnībā ignorēju, bet te, ieskatoties Nacionālā teātra repertuārā, itin daudz kas šķiet vilinošs. Migela de Unamuno "Miglas" iestudējums tai skaitā.
Ievērojot to, ka grāmata ir ar saviem kfiniņiem un triciņiem, pirms izrādes īsti nezināju, ko tieši no tās gaidīt. Mazliet satrauca viens - vidējais publikas vecums, kas vedināja domāt, ka esam atnākuši uz... pat īsti nezinu, kas būtu tā izrāde, kas man visvairāk saistītos ar pavecāku publiku... kaut kādi muļķīgi kumēdiņi visticamākais. Bet "Migla", lai arī brīžiem muļķīga un brīžiem komiska, nekādi nekvalificējas "muļķīgu kumēdiņu" statusam.
Izrādē valda diezgan augsta nosacītības pakāpe - migla valda itin visur, un tas, ko mēs vērojam, ir vai nav tikai autora, kurš gan saucas par Viktoru, nevis Migelu (gluži kā grāmatā), sapnis. Un arī pats autors ir vai nav Dieva sapnis. Sižetiski viss ir vienkārši - bagātais Augusto Peress iemīlas skaistajā klavierskolotājā Euhēnijā, kurai ir cits - dīkdienis Maurisio. Augusto mēģina iekarot Euhēnijas sirdi dažādos veidos, bet nesekmīgi. Tādēļ (vai arī ne tādēļ) viņš uzsāk sakaru ar veļas mazgātāju Rosario. Tomēr tas neliedz viņam mēģināt bildināt Euhēniju, kura (par lielu prieku savai gana merkantīlajai tantei un teorētiski anarhistiskajam onkulim) piekrīt, taču beigās ņem un notinās ar to pašu Maurisio. Un tad Augusto mirst.
Taču gan grāmatā, gan arī iestudējumā ne tik ļoti svarīgs ir šis sižets, bet gan viss, kas notiek ārpus pamata sižeta - varoņu iekšējā pasaule, papildsižeti (stāsts par veco pāri, kur abi apprecās aprēķina pēc un vecis negrib gana ātri nolikt karoti), autora iesaistīšanās visā padarīšanā, izrādes gadījumā vēl kā gana aktīvi personāži iesaistās Euhēnijas tantes kanārijputniņš (Jurģis Spulenieks) un Augusto suns (Uldis Siliņš). Vispār, kas attiecās uz aktieriem, viņu šajā izrādē ir ne vien ļoti daudz (15 gab.), bet arī vairums no viņiem ir nu ļoooti pamatīgi nogrimmēti, pastiprinot sajūtu, ka nekas no redzamā nav reāls - vecos sakārņus Donu Elonio, Donju Sinfo, Margaritu atveido nebūt ne pensijas vecuma aktieri, un arī Ditu Lūriņu atpazīt Augusto virējā Liduvinā nemaz nav tik vienkārši. Līdzās tērpiem un grimam izrāde noteikti uzslavējama par kāpņveida dekorācijām (kas mazliet atgādina redzēto "Piafā" Liepājā), kuras gan patiesībā vairāk pilda fona, nekā reālas funkcijas - jo izrādes darbība nenorit gluži trīs dimensijās, es pat neesmu drošs, vai tur vispār ir jebkādas darbības dimensijas.
Vispār jau man patika - kaut vai tāpēc vien, ka bija interesanti, bija dīvaini un nebija pārmērīgi klasiskas dramatizācijas. Kā nekā - "Migla" taču nav nekāds romāns, bet gan viens kārtīgs romīns, un tad jau droši vien arī Indras Rogas režijā tapusi nevis izrāde, bet izrīde, un kas gan TU esi, lai izteiktu savas prasības izrīdei? Izrīde pati labāk zina, kādai tai būt.
Ievērojot to, ka grāmata ir ar saviem kfiniņiem un triciņiem, pirms izrādes īsti nezināju, ko tieši no tās gaidīt. Mazliet satrauca viens - vidējais publikas vecums, kas vedināja domāt, ka esam atnākuši uz... pat īsti nezinu, kas būtu tā izrāde, kas man visvairāk saistītos ar pavecāku publiku... kaut kādi muļķīgi kumēdiņi visticamākais. Bet "Migla", lai arī brīžiem muļķīga un brīžiem komiska, nekādi nekvalificējas "muļķīgu kumēdiņu" statusam.
Izrādē valda diezgan augsta nosacītības pakāpe - migla valda itin visur, un tas, ko mēs vērojam, ir vai nav tikai autora, kurš gan saucas par Viktoru, nevis Migelu (gluži kā grāmatā), sapnis. Un arī pats autors ir vai nav Dieva sapnis. Sižetiski viss ir vienkārši - bagātais Augusto Peress iemīlas skaistajā klavierskolotājā Euhēnijā, kurai ir cits - dīkdienis Maurisio. Augusto mēģina iekarot Euhēnijas sirdi dažādos veidos, bet nesekmīgi. Tādēļ (vai arī ne tādēļ) viņš uzsāk sakaru ar veļas mazgātāju Rosario. Tomēr tas neliedz viņam mēģināt bildināt Euhēniju, kura (par lielu prieku savai gana merkantīlajai tantei un teorētiski anarhistiskajam onkulim) piekrīt, taču beigās ņem un notinās ar to pašu Maurisio. Un tad Augusto mirst.
Taču gan grāmatā, gan arī iestudējumā ne tik ļoti svarīgs ir šis sižets, bet gan viss, kas notiek ārpus pamata sižeta - varoņu iekšējā pasaule, papildsižeti (stāsts par veco pāri, kur abi apprecās aprēķina pēc un vecis negrib gana ātri nolikt karoti), autora iesaistīšanās visā padarīšanā, izrādes gadījumā vēl kā gana aktīvi personāži iesaistās Euhēnijas tantes kanārijputniņš (Jurģis Spulenieks) un Augusto suns (Uldis Siliņš). Vispār, kas attiecās uz aktieriem, viņu šajā izrādē ir ne vien ļoti daudz (15 gab.), bet arī vairums no viņiem ir nu ļoooti pamatīgi nogrimmēti, pastiprinot sajūtu, ka nekas no redzamā nav reāls - vecos sakārņus Donu Elonio, Donju Sinfo, Margaritu atveido nebūt ne pensijas vecuma aktieri, un arī Ditu Lūriņu atpazīt Augusto virējā Liduvinā nemaz nav tik vienkārši. Līdzās tērpiem un grimam izrāde noteikti uzslavējama par kāpņveida dekorācijām (kas mazliet atgādina redzēto "Piafā" Liepājā), kuras gan patiesībā vairāk pilda fona, nekā reālas funkcijas - jo izrādes darbība nenorit gluži trīs dimensijās, es pat neesmu drošs, vai tur vispār ir jebkādas darbības dimensijas.
Vispār jau man patika - kaut vai tāpēc vien, ka bija interesanti, bija dīvaini un nebija pārmērīgi klasiskas dramatizācijas. Kā nekā - "Migla" taču nav nekāds romāns, bet gan viens kārtīgs romīns, un tad jau droši vien arī Indras Rogas režijā tapusi nevis izrāde, bet izrīde, un kas gan TU esi, lai izteiktu savas prasības izrīdei? Izrīde pati labāk zina, kādai tai būt.
2015-02-12
comments powered by Disqus