Fundamentālists
Atkal jau pagājis labs laiks kopš pēdējā teātra apmeklējuma. Visu laiku cenšos apņemties uz JRT iet biežāk, bet kaut kā nesanāk. Varbūt būtu vērts apņemties uz teātri iet reizi mēnesī? Aizbildināšanās no kategorijas "kā nu es viens iešu uz teātri" laikam nav īsti vietā - pirmkārt, nekādu problēmu uz teātri iet vienam nav (būtu es cita rakstura cilvēks, vēl piemetinātu, ka uz JRT iet daudz skaistu meiteņu, ar kurām var iepazīties, bet es tiešām neesmu cita rakstura cilvēks), plus nav jau tā, ka man trūktu draugu. Un atruna "nav laika" neiztur kritiku - labām lietām laiks vienmēr atradīsies!
Bet kā jau bieži gadās, esmu novirzījies no tēmas. "Fundamentālistam" pamatā ir somu dramatura Juhas Jokelas luga, taču darbības valstij pilnīgi noteikti nav nozīmes. Varbūt vienīgi skaidrs, ka Latvijā tā norisināties nevarētu, jo galvenais varonis no baznīcas būtu patriekts jau pēc pirmās nosacīti ķecerīgas domas izteikšanas.
Markuss (Gatis Gāga) ir mācītājs, dēvēts par skandalozu viņa sarakstītas grāmatas un tajā pausto uzskatu dēļ. Heidi (Inga Tropa) kādreiz bija viņa palīdze un viņi bija draugi, taču Markusa nepareizas kādas situācijas interpretācijas dēļ viņi desmit gadus nav tikušies. Toreiz viņam bija 28, viņai - 18. Tagad divdesmit astoņi ir viņai (ja kas - pirms pāris dienām Inga Tropa patiešām kļuva 28 gadus veca). Un Gāgam patiešām ir 38. Hmm, nez, vai iestudējumā personāžu vecums (pagātnes notikumu senums) arī mainās, vai tā ir tikai perfekta sakritība? Viņa pēc draudzības izbeigšanās bija no baznīcas uz laiku pilnīgi atkritusi, bet tagad ir ierauta kādā sektā, dziļi ierauta. Un viņš uzskata, ka viņa pienākums ir Heidi no sektas važām atbrīvot, jo viņam fundamentālisms galīgi nav pieejams. Viņa tikām uzskata, ka Markuss ir vēl glābjams un pievēršams vienīgajai īstajai ticībai. Līdz ar to veidojas reliģisku uzskatu karš, kuram apakšā, protams, ir ne tikai reliģija. Bet arī iekāre, pagātnes traumas un tā tālāk. Un jo tālāk lietas iet uz priekšu, jo skatītājam mazāk skaidrs - vai patiešām Markuss ir tas saprātīgais un pareizi domājošais, vai varbūt tomēr ir kaut kāda daļa taisnības Heidi teiktajā, ka ar Markuss pilda nelabā gribu?
Lai gan nebūt nav tā, ka es būtu mācītājs un man būtu nosliece cilvēkus pievērst savai pārliecībai (drīzāk otrādi), šī izrāde mani ļoti pat uzrunāja un nenoliedzami kaut ko no galvenā varoņa es sevī saskatīju. Un tas mazliet uztrauc un liek būt piesardzīgam. Bet neba nu es tagad sākšu blogā stāstīt kaut ko personīgu. Nē, paldies, es esmu ļoti privāts cilvēks un šo to varu paturēt arī pie sevis. Taču tas nemaina lietas būtību - izrāde man ļoti patika. Gan Gāga, gan jo īpaši Tropa man šķita īsti un nesamāksloti, Tropai īpaši labi padodas psihošanas daļas, kuras Gāgas gadījumā šķiet drusku mazāk organiskas, bet kopumā - ļoti spēcīga izrāde, kuras laikā gan daudz smaidīju, gan nopietni aizdomājos. It īpaši par tiem labajiem nodomiem un to, kādu ceļu tie bruģē...
Bet kā jau bieži gadās, esmu novirzījies no tēmas. "Fundamentālistam" pamatā ir somu dramatura Juhas Jokelas luga, taču darbības valstij pilnīgi noteikti nav nozīmes. Varbūt vienīgi skaidrs, ka Latvijā tā norisināties nevarētu, jo galvenais varonis no baznīcas būtu patriekts jau pēc pirmās nosacīti ķecerīgas domas izteikšanas.
Markuss (Gatis Gāga) ir mācītājs, dēvēts par skandalozu viņa sarakstītas grāmatas un tajā pausto uzskatu dēļ. Heidi (Inga Tropa) kādreiz bija viņa palīdze un viņi bija draugi, taču Markusa nepareizas kādas situācijas interpretācijas dēļ viņi desmit gadus nav tikušies. Toreiz viņam bija 28, viņai - 18. Tagad divdesmit astoņi ir viņai (ja kas - pirms pāris dienām Inga Tropa patiešām kļuva 28 gadus veca). Un Gāgam patiešām ir 38. Hmm, nez, vai iestudējumā personāžu vecums (pagātnes notikumu senums) arī mainās, vai tā ir tikai perfekta sakritība? Viņa pēc draudzības izbeigšanās bija no baznīcas uz laiku pilnīgi atkritusi, bet tagad ir ierauta kādā sektā, dziļi ierauta. Un viņš uzskata, ka viņa pienākums ir Heidi no sektas važām atbrīvot, jo viņam fundamentālisms galīgi nav pieejams. Viņa tikām uzskata, ka Markuss ir vēl glābjams un pievēršams vienīgajai īstajai ticībai. Līdz ar to veidojas reliģisku uzskatu karš, kuram apakšā, protams, ir ne tikai reliģija. Bet arī iekāre, pagātnes traumas un tā tālāk. Un jo tālāk lietas iet uz priekšu, jo skatītājam mazāk skaidrs - vai patiešām Markuss ir tas saprātīgais un pareizi domājošais, vai varbūt tomēr ir kaut kāda daļa taisnības Heidi teiktajā, ka ar Markuss pilda nelabā gribu?
Lai gan nebūt nav tā, ka es būtu mācītājs un man būtu nosliece cilvēkus pievērst savai pārliecībai (drīzāk otrādi), šī izrāde mani ļoti pat uzrunāja un nenoliedzami kaut ko no galvenā varoņa es sevī saskatīju. Un tas mazliet uztrauc un liek būt piesardzīgam. Bet neba nu es tagad sākšu blogā stāstīt kaut ko personīgu. Nē, paldies, es esmu ļoti privāts cilvēks un šo to varu paturēt arī pie sevis. Taču tas nemaina lietas būtību - izrāde man ļoti patika. Gan Gāga, gan jo īpaši Tropa man šķita īsti un nesamāksloti, Tropai īpaši labi padodas psihošanas daļas, kuras Gāgas gadījumā šķiet drusku mazāk organiskas, bet kopumā - ļoti spēcīga izrāde, kuras laikā gan daudz smaidīju, gan nopietni aizdomājos. It īpaši par tiem labajiem nodomiem un to, kādu ceļu tie bruģē...
2013-10-10
comments powered by Disqus