Ziema
Lielākais šoks pēc Jevgēņija Griškoveca "Ziemas" noskatīšanās Krievu Drāmas teātrī man ir par publiku, nevis par izrādi. Kas tās bija par desām, ka applausi izrādes beigās bija vien pārdesmit sekunžu garumā, radot sajūtu, ka bijām kino un nevis teātrī. Vai tas tā ir normāli? Man ir gadījies būt labākās un sliktākās izrādēs, redzēt vairāk un mazāk apmierinātu publiku, bet nojaušu, ka slavenajā 19. novembra koncertā applausi Evijai Vēberei bija jaudīgāki par tiem, ar ko izcēlās vakarvakara publika. Marina un es bezcerīgi mēģinājām uzturēt applausus pie dzīvības, lai aktieri vismaz vēl vienu reizi parādītos uz skatuves, bet ātri vien padevāmies, jo atsaucība izpalika. Nezinu, vai tā ir ikdiena šajā teātrī vai arī bijām patrāpījušies īpaši kūtru un steidzīgu skatītāju vidū, bet šī pieredze galīgi nebija pozitīva. Un tas - ņemot vērā to, ka pati izrāde ir lieliska!
Ir ziema. Divi karavīri gaida rītu, lai varētu uzspridzināt kaut kādu objektu. Viņi paši nav pārliecināti, vai tas, ar ko viņi nodarbojas, ir reāli kaujas apstākļi vai tikai mācības. Nav skaidrs, kur un kad risinās darbība. Vienkāršības labad pieņemu, ka tā ir Čečenija, bet īsti nozīmes tam nav. Fakti ir tādi, ka visticamākais varoņi nekādu rītu nesagaidīs un viņus uzveiks Sals, nevis Ienaidnieks. Tālab arī trešais tēls izrādē, līdzās abiem karavīriem, ir Sniegbaltīte - tā Снегурочка, kura tradicionāli nāk līdzi Salatētim (šeit "Ziemassvētku vecītis" galīgi nebūs vietā - jo darīšana patiešām ir ar Salu, nevis ar Ziemassvētkiem). Droši vien, lai nebūtu sajukuma ar personāžu no brāļu Grimmu pasakas, korektāk būtu jauno sievieti arī šeit saukt par Sņeguročku (tā otra ir Белоснежка). Kas īsti šeit ir Sņeguročka, tas nav tik viegli atbildams jautājums, bet primāri viņa droši vien ir atmiņu raisiīta halucinācija, kura pie sevis aicina pamazām prātu zaudējošos vīriešus.
Saturiski izrāde būtu raksturojama šādi: Beketa "Gaidot Godo" ziemas kara apstākļos, ar atsevišķām flashback ainām, kuras ir gandrīz reālistiskas. Primāri tā tomēr ir divu salstošu vīriešu saruna par jautājumiem, kas viņus nodarbina. Vienam no viņiem primārais jautājums ir vēlēšanās smēķēt, otram - tā grūti pateikt.
Ļoti saistošs ir skatuviskais risinājums - sniega lauku, kurā atrodas varoņi, aizstāj smilšu slānis, zem kura spīd gaisma. Ja ņem vērā, ka varoņi ir tērpušies baltā garā apakšveļas komplektā, nav pārsteidzoši, ka lielāko izrādes daļu viņi ir visnotaļ netīri. Smilšu kaste vismaz daļēji tur ir arī tālab, ka karš ir tāda puiku rotaļa, kas tiek spēlēta visos vecumos (un nav arī pārliecības par to, kāds ir reālais varoņu vecums). Sņeguročka tikām lielu izrādes daļu pavada šūpolēs virs skatuves, kaisot pār puišiem sniegu, un vien situācijās, kad tas ir nepieciešams, nolaizdamās lejā pie viņiem.
Par aktieriem: karavīrus atveido Aleksandrs Maļikovs un Andrejs Možeiko. Ar KDT aktieriem pazīšanās man nav tā lielākā, tomēr Maļikovs šķiet esam viņu trupā nozīmīgāks personāžs (viņš piedalās teju visās repertuāra izrādēs). Možeiko līdz šim bijām skatījuši vienīgi "Benzīnvīrā" DDT, un arī šeit viņš savā ziņā ir drusku līdzīgs tam varonim - tāds liels, lempīgs, lādzīgs, ne sevišķi gudrs. Aktrise tikām ir Dana Bjorka (pirms laulībām - Čerņecova), kura kopš 2018. gada sākuma ir arī Krievu Drāmas teātra direktore (itin negaidīts pavērsiens, ņemot vērā, ka viņas skatuves ampluā drīzāk ir kaitinoši dumjas blondīnes). Arī šajā izrāde Bjorka ir savā elementā, taču jāsaka - viņai tas nudien padodas, un nebūtu par ko sūdzēties.
Izrāde nenoliedzami ir laba - tā noteikti nav nekāds dižais kases gabals (kādi gan vispār "kases gabali" var tikt spēlēti šī teātra mazajā zālē, kur ir gaužām maz skatītāju vietu?), bet tiešām iestudējums cienītājiem. Interesanti, ka izrādes radošajā komandā dominē latviešu uzvārdi - režisore ir Inese Pudža (primāri - Valmieras teātra aktrise), scenogrāfs - Artūrs Arnis, kostīmu māksliniece - Elīza Ceske-Feldmane, bet horeogrāfe - Dace Jonele. Tas gan nenozīmē, ka šis būtu latvisks Griškoveca iestudējums, šo faktu pieminu tik tālab, ka tas šķiet interesanti, ka mūsdienu krievu klasiķa iestudējumam Rīgas krievu teātris piesaista latviešu izpildītājus. Droši vien mazliet padziļinātas intereses vai zināšanu par krievu kultūru par skādi nenāks, ja vēlies iet to skatīties, bet tas varbūt arī nav principiāli (saprast tekstu krievu valodā gan būtu itin obligāts priekšnosacījums!). Noteikti viena no labākajām šogad skatītajām izrādēm (tā gan galīgi nav jauna - pirmizrādi piedzīvojusi jau 2011. gadā - laikā, kad man vēl nebija sācies teātra apmeklēšanas bums).
Ir ziema. Divi karavīri gaida rītu, lai varētu uzspridzināt kaut kādu objektu. Viņi paši nav pārliecināti, vai tas, ar ko viņi nodarbojas, ir reāli kaujas apstākļi vai tikai mācības. Nav skaidrs, kur un kad risinās darbība. Vienkāršības labad pieņemu, ka tā ir Čečenija, bet īsti nozīmes tam nav. Fakti ir tādi, ka visticamākais varoņi nekādu rītu nesagaidīs un viņus uzveiks Sals, nevis Ienaidnieks. Tālab arī trešais tēls izrādē, līdzās abiem karavīriem, ir Sniegbaltīte - tā Снегурочка, kura tradicionāli nāk līdzi Salatētim (šeit "Ziemassvētku vecītis" galīgi nebūs vietā - jo darīšana patiešām ir ar Salu, nevis ar Ziemassvētkiem). Droši vien, lai nebūtu sajukuma ar personāžu no brāļu Grimmu pasakas, korektāk būtu jauno sievieti arī šeit saukt par Sņeguročku (tā otra ir Белоснежка). Kas īsti šeit ir Sņeguročka, tas nav tik viegli atbildams jautājums, bet primāri viņa droši vien ir atmiņu raisiīta halucinācija, kura pie sevis aicina pamazām prātu zaudējošos vīriešus.
Saturiski izrāde būtu raksturojama šādi: Beketa "Gaidot Godo" ziemas kara apstākļos, ar atsevišķām flashback ainām, kuras ir gandrīz reālistiskas. Primāri tā tomēr ir divu salstošu vīriešu saruna par jautājumiem, kas viņus nodarbina. Vienam no viņiem primārais jautājums ir vēlēšanās smēķēt, otram - tā grūti pateikt.
Ļoti saistošs ir skatuviskais risinājums - sniega lauku, kurā atrodas varoņi, aizstāj smilšu slānis, zem kura spīd gaisma. Ja ņem vērā, ka varoņi ir tērpušies baltā garā apakšveļas komplektā, nav pārsteidzoši, ka lielāko izrādes daļu viņi ir visnotaļ netīri. Smilšu kaste vismaz daļēji tur ir arī tālab, ka karš ir tāda puiku rotaļa, kas tiek spēlēta visos vecumos (un nav arī pārliecības par to, kāds ir reālais varoņu vecums). Sņeguročka tikām lielu izrādes daļu pavada šūpolēs virs skatuves, kaisot pār puišiem sniegu, un vien situācijās, kad tas ir nepieciešams, nolaizdamās lejā pie viņiem.
Par aktieriem: karavīrus atveido Aleksandrs Maļikovs un Andrejs Možeiko. Ar KDT aktieriem pazīšanās man nav tā lielākā, tomēr Maļikovs šķiet esam viņu trupā nozīmīgāks personāžs (viņš piedalās teju visās repertuāra izrādēs). Možeiko līdz šim bijām skatījuši vienīgi "Benzīnvīrā" DDT, un arī šeit viņš savā ziņā ir drusku līdzīgs tam varonim - tāds liels, lempīgs, lādzīgs, ne sevišķi gudrs. Aktrise tikām ir Dana Bjorka (pirms laulībām - Čerņecova), kura kopš 2018. gada sākuma ir arī Krievu Drāmas teātra direktore (itin negaidīts pavērsiens, ņemot vērā, ka viņas skatuves ampluā drīzāk ir kaitinoši dumjas blondīnes). Arī šajā izrāde Bjorka ir savā elementā, taču jāsaka - viņai tas nudien padodas, un nebūtu par ko sūdzēties.
Izrāde nenoliedzami ir laba - tā noteikti nav nekāds dižais kases gabals (kādi gan vispār "kases gabali" var tikt spēlēti šī teātra mazajā zālē, kur ir gaužām maz skatītāju vietu?), bet tiešām iestudējums cienītājiem. Interesanti, ka izrādes radošajā komandā dominē latviešu uzvārdi - režisore ir Inese Pudža (primāri - Valmieras teātra aktrise), scenogrāfs - Artūrs Arnis, kostīmu māksliniece - Elīza Ceske-Feldmane, bet horeogrāfe - Dace Jonele. Tas gan nenozīmē, ka šis būtu latvisks Griškoveca iestudējums, šo faktu pieminu tik tālab, ka tas šķiet interesanti, ka mūsdienu krievu klasiķa iestudējumam Rīgas krievu teātris piesaista latviešu izpildītājus. Droši vien mazliet padziļinātas intereses vai zināšanu par krievu kultūru par skādi nenāks, ja vēlies iet to skatīties, bet tas varbūt arī nav principiāli (saprast tekstu krievu valodā gan būtu itin obligāts priekšnosacījums!). Noteikti viena no labākajām šogad skatītajām izrādēm (tā gan galīgi nav jauna - pirmizrādi piedzīvojusi jau 2011. gadā - laikā, kad man vēl nebija sācies teātra apmeklēšanas bums).
2018-12-27
comments powered by Disqus