Duna
Grandiozajam un vērienīgajam "Klūgu mūkam" Ingas Ābeles daiļradē seko ne mazāk grandiozs un vērienīgs darbs: romāns "Duna", kas iznācis sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Grāmatas darbība primāri risinās 1949. gada februārī un martā - proti, tieši pirms 1949. gada 25. marta deportācijām, taču dažādi skatījumi uz atpakaļ ietver arī mazliet Ulmaņlaiku, pirmo padomju okupācijas gadu, holokaustu, nacionālos partizānus, leģionārus, pratināšanu čekā, kā arī - dzīvi Rīgas hipodromā visos šajos laikos; un mūsdienu Latviju, kurā mītošā stāstītāja mēģina šo to noskaidrot par Andreja Radviļa - pagātnes varoņa dzīvi.
Lasot šo grāmatu, ir absolūti skaidrs, ka tās tapšanā ir ieguldīts mežonīgs darba apjoms, strādājot ar dokumentiem, aculiecinieku liecībām un to atreferējumiem, šķetinot vēsturi um tā tālāk. Ābele necenšas stāstu par laikmetu rādīt no viena ierobežojoša skatu punkta - te tu sastapsi personāžus, kas uz vēstures notikumiem raugās visdažādākajos veidos un tālab arī katram no viņiem ir cita izpratne par vēsturiskajiem procesiem. Cita lieta, ka autore necenšas pret visiem saviem tēliem būt vienlīdz lojāla - skaidrs, ka viņas simpātijas nav ne čekistu, ne "žīdu šāvēju" pusē, bet šīs grāmatas vērtība ir tajā, ka viņas panorāmā tie dažādi domājošie cilvēki parādās, līdz ar to neveicinot naivu pasaules uztveri no kategorijas "visi latvieši bija pret okupantiem" vai "visi latvieši ir fašisti". Un te izskan arī reti kad publiskā diskursā par pieņemamu atzīts apgalvojums - ja nebūtu padomju ūsainais mērglis apšāvis vairumu Krievijas latviešu 1937. gadā, četrdesmitajā-četrdesmit pirmajā šie paši Krievijas latvieši būtu galvenie čekas zvērību organizētāji un izpildītāji "atbrīvotajā Latvijā".
Grāmatas sižets, ja to izritinātu hronoloģiskā secībā, droši vien nebūtu nemaz tik ļoti sarežģīts: tas ir stāsts par kādu jaunu vīrieti, kurš dievina zirgus un to sacīkstes un vēl jo vairāk dievina skaistu un pašpārliecinātu sievieti - Antoniju Saltupu - kura ir viena no Otrā pasaules kara laika izcilākajām hipodroma braucējām. Taču stāstam par viņiem nebūs lemts materializēties pilnvērtīgā mīlasstāstā (līdzīgi kā tas ir Ābeles iepriekšējā grāmatā - tikai tajā varonim ceļā stājas nevis komunisti un nacisti, bet gan paša izvēle kļūt par katoļu mācītāju). Varonis izsprūk no 1941. gada deportācijām, vācu laikā tiek iesaukts Latviešu leģionā, bet nevis nes rokās ieroci, bet ar saviem zirgiem un ratiem evakuē ievainotos, nonāk Kurzemes cietoksnī, vēlāk strādā hipodromā jau padomju laikos, nu, un tad notiek tas, kas nu tur notiek.
Kas man šajā grāmatā līdz galam nepatika - tas ir ticamības momenta trūkums. Turklāt problēma ir nevis faktos - tie ir vai nu patiesi vai sastiķēti kopā vai minimāli piekoriģēti, bet gan tajā, ka Ābeles vēstījuma forma ir kaut kāda pārāk statiska (ar visu lēkāšanu laikā un it kā samudžinātību) - man "Duna" lasījās vairāk kā faktu apkopojums, nevis kā romāns. Tu tik ļoti jūti, ka autore šo visu ir nevis pieredzējusi, bet apkopojusi, ka pazūd grāmatas burvība - autores bagātīgā un tēlainā valoda, kas ir arī tajā pašā "Klūgu mūkā" nespēj atsvērt to, ka "Duna" ar visiem saviem daudzajiem simboliem tāpat šķiet... kaut kāda plakana. Nespēju to droši vien gana skaidri formulēt - bet doma ir tāda, ka jebkurš reāls cilvēks dzīvo savu konkrēto dzīvi, redz pasauli caur savu personīgo spundi, bet Ābeles aprakstītā pasaule ir tāda, kur visam ir pārāk daudz konteksta. Manuprāt, spēcīgākais veids, kā rādīt lielus vēsturiskus satricinājumus - ir "caur mazā cilvēka acīm", kuras neredz nekādu lietu kopsakaru, reizēm lielie notikumi tām vispār apiet ar līkumu, bet ja tās tos redz - tas no maksimums divu metru augstuma, nevis putna lidojuma (tāpēc man patika Kairiša filma "Janvāris" - ka viņa varoņi barikādēs nokļūst nevis lielās apziņas vadīti, bet tāpēc, ka tā gluži vienkārši sanācis). Līdz ar to - es tāpat uzskatu, ka "Dunu" ir vērts izlasīt - tīri vēsturiskā materiāla dēļ, un, ja runā par izpētē ieguldīto darbu - tā noteikti nav tāds - nebaidos teikt - savārstījums kā Bankovska "Pasaules vēsture", ko nesen lasīju, taču tas noteikti nekļūs par vienu no izcilākajiem darbiem, ko šogad būšu izlasījis.
Lasot šo grāmatu, ir absolūti skaidrs, ka tās tapšanā ir ieguldīts mežonīgs darba apjoms, strādājot ar dokumentiem, aculiecinieku liecībām un to atreferējumiem, šķetinot vēsturi um tā tālāk. Ābele necenšas stāstu par laikmetu rādīt no viena ierobežojoša skatu punkta - te tu sastapsi personāžus, kas uz vēstures notikumiem raugās visdažādākajos veidos un tālab arī katram no viņiem ir cita izpratne par vēsturiskajiem procesiem. Cita lieta, ka autore necenšas pret visiem saviem tēliem būt vienlīdz lojāla - skaidrs, ka viņas simpātijas nav ne čekistu, ne "žīdu šāvēju" pusē, bet šīs grāmatas vērtība ir tajā, ka viņas panorāmā tie dažādi domājošie cilvēki parādās, līdz ar to neveicinot naivu pasaules uztveri no kategorijas "visi latvieši bija pret okupantiem" vai "visi latvieši ir fašisti". Un te izskan arī reti kad publiskā diskursā par pieņemamu atzīts apgalvojums - ja nebūtu padomju ūsainais mērglis apšāvis vairumu Krievijas latviešu 1937. gadā, četrdesmitajā-četrdesmit pirmajā šie paši Krievijas latvieši būtu galvenie čekas zvērību organizētāji un izpildītāji "atbrīvotajā Latvijā".
Grāmatas sižets, ja to izritinātu hronoloģiskā secībā, droši vien nebūtu nemaz tik ļoti sarežģīts: tas ir stāsts par kādu jaunu vīrieti, kurš dievina zirgus un to sacīkstes un vēl jo vairāk dievina skaistu un pašpārliecinātu sievieti - Antoniju Saltupu - kura ir viena no Otrā pasaules kara laika izcilākajām hipodroma braucējām. Taču stāstam par viņiem nebūs lemts materializēties pilnvērtīgā mīlasstāstā (līdzīgi kā tas ir Ābeles iepriekšējā grāmatā - tikai tajā varonim ceļā stājas nevis komunisti un nacisti, bet gan paša izvēle kļūt par katoļu mācītāju). Varonis izsprūk no 1941. gada deportācijām, vācu laikā tiek iesaukts Latviešu leģionā, bet nevis nes rokās ieroci, bet ar saviem zirgiem un ratiem evakuē ievainotos, nonāk Kurzemes cietoksnī, vēlāk strādā hipodromā jau padomju laikos, nu, un tad notiek tas, kas nu tur notiek.
Kas man šajā grāmatā līdz galam nepatika - tas ir ticamības momenta trūkums. Turklāt problēma ir nevis faktos - tie ir vai nu patiesi vai sastiķēti kopā vai minimāli piekoriģēti, bet gan tajā, ka Ābeles vēstījuma forma ir kaut kāda pārāk statiska (ar visu lēkāšanu laikā un it kā samudžinātību) - man "Duna" lasījās vairāk kā faktu apkopojums, nevis kā romāns. Tu tik ļoti jūti, ka autore šo visu ir nevis pieredzējusi, bet apkopojusi, ka pazūd grāmatas burvība - autores bagātīgā un tēlainā valoda, kas ir arī tajā pašā "Klūgu mūkā" nespēj atsvērt to, ka "Duna" ar visiem saviem daudzajiem simboliem tāpat šķiet... kaut kāda plakana. Nespēju to droši vien gana skaidri formulēt - bet doma ir tāda, ka jebkurš reāls cilvēks dzīvo savu konkrēto dzīvi, redz pasauli caur savu personīgo spundi, bet Ābeles aprakstītā pasaule ir tāda, kur visam ir pārāk daudz konteksta. Manuprāt, spēcīgākais veids, kā rādīt lielus vēsturiskus satricinājumus - ir "caur mazā cilvēka acīm", kuras neredz nekādu lietu kopsakaru, reizēm lielie notikumi tām vispār apiet ar līkumu, bet ja tās tos redz - tas no maksimums divu metru augstuma, nevis putna lidojuma (tāpēc man patika Kairiša filma "Janvāris" - ka viņa varoņi barikādēs nokļūst nevis lielās apziņas vadīti, bet tāpēc, ka tā gluži vienkārši sanācis). Līdz ar to - es tāpat uzskatu, ka "Dunu" ir vērts izlasīt - tīri vēsturiskā materiāla dēļ, un, ja runā par izpētē ieguldīto darbu - tā noteikti nav tāds - nebaidos teikt - savārstījums kā Bankovska "Pasaules vēsture", ko nesen lasīju, taču tas noteikti nekļūs par vienu no izcilākajiem darbiem, ko šogad būšu izlasījis.
2023-01-10
comments powered by Disqus