Ievērojamu cilvēku dzīve
Ingas Gailes grāmatas nav tā vieglākā lasāmviela, un arī "Ievērojamu cilvēku dzīve", par kuru es neņemos apgalvot, vai tas ir romāns, stāstu krājums vai viena gara eseja, ir tieši šādas "nevieglas" lasāmvielas spilgts piemērs.
Kā tik šajā grāmatā nav - tur ir gan patiešām atstāstītas epizodes iz ievērojamu cilvēku dzīves, gan tās savienotas kopā ne īsti sapņu, ne īsti maģiskā reālisma stilā, tam pa virsu pašas autores dzīve. Cik daudz tur ir autobiogrāfisku elementu, cik fantāzijas - to es nevaru spriest, nelienu tādā mērā svešās dzīvēs iekšā, bet, cik var nojaust, Gaile nav no to rakstnieku kategorijas, kas slēpjas. Droši varu teikt, ka pilnvērtīgai šīs grāmatas uztveršanai ir nepieciešamas plašākas un dziļākas zināšanas kultūrvēsturē un ne tikai, un tad varētu skaidrāk saprast kaut vai to, kāpēc Gaile tieši tā portretējusi Alberta Einšteina un Milevas Maričas attiecības, kā arī daudz ko citu. Vispār gan šī ir tā reize, kad man ir drusku tā kā bail jebkādu savu viedokli par šo grāmatu paust, jo jūtu, ka šī būtu īstā reize, kad iekāpt mansplaining grāvī, uz ko Gailes darbi nenoliedzami mani kā lasītāju vilina. Bet nevajag.
Skaidra viedokļa man par šo lasāmvielu jau arī nemaz nav, kaut kādā mērā šķiet, ka šī grāmata manai gaumei ir drusku "pārmudrīta", atšķirībā no "Sliktās mātes", kas arī varbūt nebija gluži lineāri lasāma, šeit man gluži vienkārši autores izvēlētā forma šķita pārāk sarežģīta, un prasījās pēc kādiem skaidrojumiem un komentāriem. Ja Gaile vienkārši rakstītu formā "visi vīrieši ir cūkas", tur vismaz varētu šo uztvert, bet te - kad man bieži vispār nav skaidrs, par ko un kāpēc viņa attiecīgajā brīdī raksta un kā tas sastiķējas kopā ar pārējo, es esmu apjucis. Lasīt gan patiesībā šo grāmatu ir pietiekami interesanti, jo tev ir sajūta, ka tu mēģini salikt puzli un atšķetināt to mīklu, ko autore tev ir iedevusi, tikai bēda tajā, ka beigās nav tā, ka tie gabaliņi saliekas kopā un tev rodas skaidrība, tālab gandarījuma beigās ir daudz mazāk nekā procesa laikā, un tad jūtos palicis pusratā. Varbūt tā arī ir labi, bet - ai, pat nezinu, ar kādiem vārdiem šo mēģinājumu izlikt savas emocijas uz papīra noslēgt.
Kā tik šajā grāmatā nav - tur ir gan patiešām atstāstītas epizodes iz ievērojamu cilvēku dzīves, gan tās savienotas kopā ne īsti sapņu, ne īsti maģiskā reālisma stilā, tam pa virsu pašas autores dzīve. Cik daudz tur ir autobiogrāfisku elementu, cik fantāzijas - to es nevaru spriest, nelienu tādā mērā svešās dzīvēs iekšā, bet, cik var nojaust, Gaile nav no to rakstnieku kategorijas, kas slēpjas. Droši varu teikt, ka pilnvērtīgai šīs grāmatas uztveršanai ir nepieciešamas plašākas un dziļākas zināšanas kultūrvēsturē un ne tikai, un tad varētu skaidrāk saprast kaut vai to, kāpēc Gaile tieši tā portretējusi Alberta Einšteina un Milevas Maričas attiecības, kā arī daudz ko citu. Vispār gan šī ir tā reize, kad man ir drusku tā kā bail jebkādu savu viedokli par šo grāmatu paust, jo jūtu, ka šī būtu īstā reize, kad iekāpt mansplaining grāvī, uz ko Gailes darbi nenoliedzami mani kā lasītāju vilina. Bet nevajag.
Skaidra viedokļa man par šo lasāmvielu jau arī nemaz nav, kaut kādā mērā šķiet, ka šī grāmata manai gaumei ir drusku "pārmudrīta", atšķirībā no "Sliktās mātes", kas arī varbūt nebija gluži lineāri lasāma, šeit man gluži vienkārši autores izvēlētā forma šķita pārāk sarežģīta, un prasījās pēc kādiem skaidrojumiem un komentāriem. Ja Gaile vienkārši rakstītu formā "visi vīrieši ir cūkas", tur vismaz varētu šo uztvert, bet te - kad man bieži vispār nav skaidrs, par ko un kāpēc viņa attiecīgajā brīdī raksta un kā tas sastiķējas kopā ar pārējo, es esmu apjucis. Lasīt gan patiesībā šo grāmatu ir pietiekami interesanti, jo tev ir sajūta, ka tu mēģini salikt puzli un atšķetināt to mīklu, ko autore tev ir iedevusi, tikai bēda tajā, ka beigās nav tā, ka tie gabaliņi saliekas kopā un tev rodas skaidrība, tālab gandarījuma beigās ir daudz mazāk nekā procesa laikā, un tad jūtos palicis pusratā. Varbūt tā arī ir labi, bet - ai, pat nezinu, ar kādiem vārdiem šo mēģinājumu izlikt savas emocijas uz papīra noslēgt.
2026-09-13
comments powered by Disqus