Sliktā māte
Par Ingas Gailes lugu "Sliktā māte" vispirms es uzzināju no radio - tā vispār es itin bieži iepazīstu kādas grāmatas, kas nesen izdotas latviešu valodā. Par Asju Lācis iepriekš neko daudz nezināju, kaut kur pa ausu galam vārds bija dzirdēts, bet ne vairāk. Jā, par Maskavas teātri "Skatuve", kurā viņa bija darbojusies un no kura teju visi "latviešu operācijas" ietvaros tika nošauti, dzirdēts ir vairāk, taču no tur iesaistītajiem cilvēkiem vienīgais vārds, ko atcerējos, ir Marija Leiko. Par vīriešiem, kuru dzīvē Asjai bija reizēm pat izšķiroša loma, tāpat sanācis dzirdēt vairāk: Jūlijs Lācis, Bernhards Reihs, Valters Benjamins. Bet, kā bijis, bijis.
Šajā lugā, kura, manuprāt, diezgan netipiski šādiem tekstiem mūsdienās, ir izdota papīra formā grāmatā, bet pagaidām nav iestudēta, un, šķiet, nav arī konkrētu plānu to nogādāt uz teātra skatuves, Inga Gaile tiecas izdarīt ko? Vai viņa, šo darbu nosaucot "Sliktā māte", mēģina pierādīt to, ka, pretēji Asjas meitas Dagnijas grāmatā "Asja" apgalvotajam, viņa nemaz tāda nebija? Nē, to drīzāk nē. Tad jau drīzāk varētu teikt, ka Gaile saka: "Šis vispār nav pareizais jautājums." Tāpat viņa netiecas ne uzslavēt, ne pelt Asju par viņas dzīves izvēlēm, ko arī var saprast. Jā, Asja bija dedzīga un idejiska komuniste, kas pagājušā gadsimta divdesmitajos (un kaut kādā mērā arī vēlākos) gados akli ticēja tam, ka tieši komunisms - tas ir vienīgais ceļš uz priekšu. Bet tolaik daudzi it kā progresīvi cilvēki tam ticēja un uz papīra tas vēstījums jau nebija slikts, sūdi ventilatorā ienāca tad, kad tas saskārās ar reāliem izpildītājiem. Līdzīgi, kā tas ir ar citām reliģijām. Un par to šaubu nevar būt - pirmajos gados visādās mākslās un ne tikai tajās padomija bija progresīva zeme, sociālistiskais reālisms un tā 50 pelēkā nokrāsas nāca vēlāk. Un vispār - mēģināju rakstīt par to, kāda ir luga, bet spriedelēju par politiku. Labi, šo noslēgšu ar: "putin - huilo!" un pievērsīšos saturam.
Līdzīgi kā tas bija raksturīgi tam laikam, kad savu darbošanos mākslās sāka pati Asja Lācis, Gailes luga ne ar vienu kāju nestāv reālismā. Līdzās Asjas dzīves stāsta atveidošanai, ko kaut kādā mērā šī luga veic (vairums atslēgas epizožu no viņas dzīves te tiešākā vai mazāk tiešā veidā parādās), tā ir arī luga pati par sevi, darbojošos personu vidū ir arī kāda dāma no Vācijas, kura kaut kādā mērā izprovocēja lugas tapšanu, Asjas mazmeita Māra Ķimele (kura vairākkārt uzsver, ka Asja nekad nebūtu kaut ko tādu pateikusi vai izdarījusi, kā viņai likusi lugas autore, Ķimeles balsi es te ļoti skaidri dzirdēju), un arī pati Inga Gaile. Un vēl Koris, kas nav dziedātāju koris, bet gan - kā kurā brīdī ievajagas. Un visā šajā ir ļoti daudz simbolisma un feminisma. Vajadzētu piebilst - bet ne kaitinošā veidā, taču tas atkarīgs no tā, kā lasa un kā iestudē.
Un par to, kā šī luga varētu izskatīties uz skatuves, es, protams, arī domāju. Tur, protams, būtu svarīgi tas, kā pasauli redz režisors. Alvis Hermanis, domājams, savā mūsdienu versijā Asju šajā darbā tik ļoti pazemotu, ka es to negribētu redzēt. Ja šis darbs būtu tapis pirms pāris gadu desmitiem, būtu citādāk. Tolaik arī Vaivars vai Kairišs to varētu iestudēt. Bet tagad? Es pat nezinu, varbūt Seņkova versijā to varu iztēloties. Vai arī Dailē ar kādu viesrežisoru. Jā, tas, iespējams, varētu būt risinājums - kāds, kas spēj abstrahēties un, redzot vārdus kā Andrejs Upīts, izsūtīšanas un tā tālāk, saglabāt vēsu galvu.
Luga noteikti raisa pārdomas, un līdz ar to uzskatu to par vērtīgu lasāmvielu (lai arī ne sevišķi vienkāršu, ne velti grāmatas beigās daudz skaidrojumu, to nepieciešamība varētu padarīt iestudēšanu vēl sarežģītāku), jūtos gan kaut ko uzzinājis, gan mazliet paprovocējis sevi pašu saprast - un kā es šo redzu. Atbilde, protams, ir, ka tas viss ir sarežģītāk, nekā gribētos, lai būtu.
Šajā lugā, kura, manuprāt, diezgan netipiski šādiem tekstiem mūsdienās, ir izdota papīra formā grāmatā, bet pagaidām nav iestudēta, un, šķiet, nav arī konkrētu plānu to nogādāt uz teātra skatuves, Inga Gaile tiecas izdarīt ko? Vai viņa, šo darbu nosaucot "Sliktā māte", mēģina pierādīt to, ka, pretēji Asjas meitas Dagnijas grāmatā "Asja" apgalvotajam, viņa nemaz tāda nebija? Nē, to drīzāk nē. Tad jau drīzāk varētu teikt, ka Gaile saka: "Šis vispār nav pareizais jautājums." Tāpat viņa netiecas ne uzslavēt, ne pelt Asju par viņas dzīves izvēlēm, ko arī var saprast. Jā, Asja bija dedzīga un idejiska komuniste, kas pagājušā gadsimta divdesmitajos (un kaut kādā mērā arī vēlākos) gados akli ticēja tam, ka tieši komunisms - tas ir vienīgais ceļš uz priekšu. Bet tolaik daudzi it kā progresīvi cilvēki tam ticēja un uz papīra tas vēstījums jau nebija slikts, sūdi ventilatorā ienāca tad, kad tas saskārās ar reāliem izpildītājiem. Līdzīgi, kā tas ir ar citām reliģijām. Un par to šaubu nevar būt - pirmajos gados visādās mākslās un ne tikai tajās padomija bija progresīva zeme, sociālistiskais reālisms un tā 50 pelēkā nokrāsas nāca vēlāk. Un vispār - mēģināju rakstīt par to, kāda ir luga, bet spriedelēju par politiku. Labi, šo noslēgšu ar: "putin - huilo!" un pievērsīšos saturam.
Līdzīgi kā tas bija raksturīgi tam laikam, kad savu darbošanos mākslās sāka pati Asja Lācis, Gailes luga ne ar vienu kāju nestāv reālismā. Līdzās Asjas dzīves stāsta atveidošanai, ko kaut kādā mērā šī luga veic (vairums atslēgas epizožu no viņas dzīves te tiešākā vai mazāk tiešā veidā parādās), tā ir arī luga pati par sevi, darbojošos personu vidū ir arī kāda dāma no Vācijas, kura kaut kādā mērā izprovocēja lugas tapšanu, Asjas mazmeita Māra Ķimele (kura vairākkārt uzsver, ka Asja nekad nebūtu kaut ko tādu pateikusi vai izdarījusi, kā viņai likusi lugas autore, Ķimeles balsi es te ļoti skaidri dzirdēju), un arī pati Inga Gaile. Un vēl Koris, kas nav dziedātāju koris, bet gan - kā kurā brīdī ievajagas. Un visā šajā ir ļoti daudz simbolisma un feminisma. Vajadzētu piebilst - bet ne kaitinošā veidā, taču tas atkarīgs no tā, kā lasa un kā iestudē.
Un par to, kā šī luga varētu izskatīties uz skatuves, es, protams, arī domāju. Tur, protams, būtu svarīgi tas, kā pasauli redz režisors. Alvis Hermanis, domājams, savā mūsdienu versijā Asju šajā darbā tik ļoti pazemotu, ka es to negribētu redzēt. Ja šis darbs būtu tapis pirms pāris gadu desmitiem, būtu citādāk. Tolaik arī Vaivars vai Kairišs to varētu iestudēt. Bet tagad? Es pat nezinu, varbūt Seņkova versijā to varu iztēloties. Vai arī Dailē ar kādu viesrežisoru. Jā, tas, iespējams, varētu būt risinājums - kāds, kas spēj abstrahēties un, redzot vārdus kā Andrejs Upīts, izsūtīšanas un tā tālāk, saglabāt vēsu galvu.
Luga noteikti raisa pārdomas, un līdz ar to uzskatu to par vērtīgu lasāmvielu (lai arī ne sevišķi vienkāršu, ne velti grāmatas beigās daudz skaidrojumu, to nepieciešamība varētu padarīt iestudēšanu vēl sarežģītāku), jūtos gan kaut ko uzzinājis, gan mazliet paprovocējis sevi pašu saprast - un kā es šo redzu. Atbilde, protams, ir, ka tas viss ir sarežģītāk, nekā gribētos, lai būtu.
2025-12-01
comments powered by Disqus