Teātra bērni
Kā tas ir - uzaugt teātra ļaužu ģimenē? Un kā tas ir - pēc šādas pieredzes izvēlēties nekļūt pašam ne par aktieri, ne par režisoru? Uz šiem jautājumiem, kurus sev nekad neesmu uzdevis, atbild Ingas Jērumas "Teātra bērni".
Sev es varētu uzdot citu jautājumu - kāda tieši bija mana motivācija šo grāmatu lasīt? Es ne tikai neesmu uzaudzis teātra vidē, bet pat sevišķi labi nepazīstu nevienu, kas ir. Un vienīgais kaut cik man pazīstamais šāds eksemplārs (Kristians K., plašās aprindās zināms kā Kostja) neatbilst otrajam kritērijam - viņam nav izdevies no mākslām aizbēgt. Un nav arī tā, ka man jebkad būtu bijušas fantāzijas par to - cik gan tas būtu lieliski, ja mana bērnības vide būtu teātris. Nē, šaubu nav - es teātri mīlu, un tas mani interesē, bet ne vienmēr jūsma ir saistīta ar vēlēšanos būt "tuvāk vēl". Tā nu sanāk, ka, šķiet, nekādas sakarīgas motivācijas lasīt tieši šo grāmatu, man nebija. Un, līdz ar to, man nav arī sevišķa pamata pārdzīvot, saprotot, ka šī grāmata nav radīta man.
Autores pašas motivācija gan ir atklāta jau grāmatas pirmajās lappusēs - viņa pati ir "teātra bērns", viņai ir daudz pazīstamu citu tādu kā viņa (kas jau sanāk neizbēgami, ja tu esi teātra bērns), un viņa vēlējās apkopot šādu cilvēku stāstus. Pilnīgi normāla vēlme, manuprāt.
Kas manī raisa mazāku sajūsmu, ir apstāklis, ka autore, kuras tekstos mijas sarunas ar grāmatas varoņiem, viņu vecāku biogrāfiju atstāstījums un personīgie iespaidi par šiem cilvēkiem, brīžam haotiski migrē starp šīm izteiksmes formām un itin regulāri man kā lasītājam nebija skaidrs - par ko tieši šobrīd ir runa - par māti, meitu vai bikškostīmu. Un tas lasīšanu dara ne pārāk patīkamu - vismaz, ja runa par šādu dokumentāla tipa prozu. Protams, tieši man kā lasītājam par labu nerunā arī tas, ka šeit piesauktie "vecāki" lielākoties ir tādu paaudžu aktieri, kuri man ir ne vairāk kā vārdi Latvijas teātra vēsturē. Tie nav tās paaudzes aktieri, kurus esmu daudz redzējis uz skatuves, līdz ar to stāsti par viņu bērniem galīgi nav tēma man. Un tā nu sanāk, ka "Teātra bērni" šķiet esam grāmata, kuras nosaukumā ir arī ietverta tās mērķauditorija. Apmēram kaut kas līdzīgs kā "Smiltenes futbola vēstures" gadījums - tu vai nu pazīsti grāmatas varoņus, vai arī tev tas nebūs interesanti. Īpaši šo šauro mērķauditoriju iezīmē brīžam ļoti skrupulozais uzskaitījums tam, cik bērnu ir šajā brīdī eksponētajam aktieru bērnam, cik tiem gadu un ar ko katrs nodarbojas (protams, visur var meklēt kādas likumsakarības, bet, rupji runājot, man pie kājas, vai Ulda Dumpja mazdēls ir programmētājs, finanšu analītiķis vai darbmācības skolotājs).
Vienlaikus, nav jau tā aina pagalam bezcerīga - kaut kādi atsevišķi anekdotiski pastāsti iz kategorijas: "Biju bērnībā uz Hamletu, kur mana mamma spēlēja viņa māti. Vēl pirms Klaudija, paspēju iekliegties, lai viņa nedzer vīnu, jo tas ir saindēts", tie man labi iet pie sirds. Tiesa, šādas epizodes gadās arī ģimenēs bez māksliniekiem. Tā, mana tēta spilgta bērnības atmiņa ir paša stingrā pārliecība, ka Leļļu teātrī "Trīs sivēntiņos" redzētais vilks ir tas pats, kas iepriekš redzēts zoodārzā.
Te nu es esmu nonācis pie šī teksta beigām un nepieciešamības tam izteikt vērtējumu. Nekā pārsteidzoša gan nebūs - vidēji statistiski tev šī grāmata diez vai būtu jālasa. Kaut kādai šaurai teātra mīļu apakškopai tā gan jau, ka ir noderīga, bet diez vai kāds no šiem ļaudīm jebkad nonāks pie šī teksta. Protams, var vaicāt - varbūt jātver plašāk, un tā nav grāmata tikai teātra, bet arī citās mākslinieciskās vidēs augušiem lasītājiem, bet tā joprojām paliks niša - līdzīgi kā "Braiena dzīvē", kur pārklausītie Jēzus vārdi: "Blessed are the cheese makers" piedzīvoja vispārinājumu līdz "piena produktu ražošanā iesaistītajiem". Un, ja tu, gluži kā es, neesi nācis no šīs piena industrijas, tad vari droši savu laiku izšķiest citos veidos, nekā lasot šo grāmatu.
Sev es varētu uzdot citu jautājumu - kāda tieši bija mana motivācija šo grāmatu lasīt? Es ne tikai neesmu uzaudzis teātra vidē, bet pat sevišķi labi nepazīstu nevienu, kas ir. Un vienīgais kaut cik man pazīstamais šāds eksemplārs (Kristians K., plašās aprindās zināms kā Kostja) neatbilst otrajam kritērijam - viņam nav izdevies no mākslām aizbēgt. Un nav arī tā, ka man jebkad būtu bijušas fantāzijas par to - cik gan tas būtu lieliski, ja mana bērnības vide būtu teātris. Nē, šaubu nav - es teātri mīlu, un tas mani interesē, bet ne vienmēr jūsma ir saistīta ar vēlēšanos būt "tuvāk vēl". Tā nu sanāk, ka, šķiet, nekādas sakarīgas motivācijas lasīt tieši šo grāmatu, man nebija. Un, līdz ar to, man nav arī sevišķa pamata pārdzīvot, saprotot, ka šī grāmata nav radīta man.
Autores pašas motivācija gan ir atklāta jau grāmatas pirmajās lappusēs - viņa pati ir "teātra bērns", viņai ir daudz pazīstamu citu tādu kā viņa (kas jau sanāk neizbēgami, ja tu esi teātra bērns), un viņa vēlējās apkopot šādu cilvēku stāstus. Pilnīgi normāla vēlme, manuprāt.
Kas manī raisa mazāku sajūsmu, ir apstāklis, ka autore, kuras tekstos mijas sarunas ar grāmatas varoņiem, viņu vecāku biogrāfiju atstāstījums un personīgie iespaidi par šiem cilvēkiem, brīžam haotiski migrē starp šīm izteiksmes formām un itin regulāri man kā lasītājam nebija skaidrs - par ko tieši šobrīd ir runa - par māti, meitu vai bikškostīmu. Un tas lasīšanu dara ne pārāk patīkamu - vismaz, ja runa par šādu dokumentāla tipa prozu. Protams, tieši man kā lasītājam par labu nerunā arī tas, ka šeit piesauktie "vecāki" lielākoties ir tādu paaudžu aktieri, kuri man ir ne vairāk kā vārdi Latvijas teātra vēsturē. Tie nav tās paaudzes aktieri, kurus esmu daudz redzējis uz skatuves, līdz ar to stāsti par viņu bērniem galīgi nav tēma man. Un tā nu sanāk, ka "Teātra bērni" šķiet esam grāmata, kuras nosaukumā ir arī ietverta tās mērķauditorija. Apmēram kaut kas līdzīgs kā "Smiltenes futbola vēstures" gadījums - tu vai nu pazīsti grāmatas varoņus, vai arī tev tas nebūs interesanti. Īpaši šo šauro mērķauditoriju iezīmē brīžam ļoti skrupulozais uzskaitījums tam, cik bērnu ir šajā brīdī eksponētajam aktieru bērnam, cik tiem gadu un ar ko katrs nodarbojas (protams, visur var meklēt kādas likumsakarības, bet, rupji runājot, man pie kājas, vai Ulda Dumpja mazdēls ir programmētājs, finanšu analītiķis vai darbmācības skolotājs).
Vienlaikus, nav jau tā aina pagalam bezcerīga - kaut kādi atsevišķi anekdotiski pastāsti iz kategorijas: "Biju bērnībā uz Hamletu, kur mana mamma spēlēja viņa māti. Vēl pirms Klaudija, paspēju iekliegties, lai viņa nedzer vīnu, jo tas ir saindēts", tie man labi iet pie sirds. Tiesa, šādas epizodes gadās arī ģimenēs bez māksliniekiem. Tā, mana tēta spilgta bērnības atmiņa ir paša stingrā pārliecība, ka Leļļu teātrī "Trīs sivēntiņos" redzētais vilks ir tas pats, kas iepriekš redzēts zoodārzā.
Te nu es esmu nonācis pie šī teksta beigām un nepieciešamības tam izteikt vērtējumu. Nekā pārsteidzoša gan nebūs - vidēji statistiski tev šī grāmata diez vai būtu jālasa. Kaut kādai šaurai teātra mīļu apakškopai tā gan jau, ka ir noderīga, bet diez vai kāds no šiem ļaudīm jebkad nonāks pie šī teksta. Protams, var vaicāt - varbūt jātver plašāk, un tā nav grāmata tikai teātra, bet arī citās mākslinieciskās vidēs augušiem lasītājiem, bet tā joprojām paliks niša - līdzīgi kā "Braiena dzīvē", kur pārklausītie Jēzus vārdi: "Blessed are the cheese makers" piedzīvoja vispārinājumu līdz "piena produktu ražošanā iesaistītajiem". Un, ja tu, gluži kā es, neesi nācis no šīs piena industrijas, tad vari droši savu laiku izšķiest citos veidos, nekā lasot šo grāmatu.
2024-03-02
comments powered by Disqus