Kazhes pierakstu burtnīca

Cik skaļi lai arī nekliegtu tradicionālās ģimenes un konservatīvu vērtību aizstāvji, mamma un vecmāmiņa kā bērna audzinātājas ir viens no izplatītākajiem ģimenes modeļiem Latvijā, un laikam jau tas tāds ir bijis visai ilgu laiku. Par to, cik grūti šādam modelim ir funkcionēt (tiesa, ne tikai šādam) - Ingas Tropas iestudētajā Justīnes Kļavas drāmā "Dāmas" TeātraTT paspārnē.

Izrādes norises vieta teicami nodrošina autentiskuma sajūtu - to rāda nevis uz skatuves, bet dzīvoklī Čaka ielā 70, kurš kādreiz noteikti ir piedzīvojis labākus laikus, bet tagad jēdzīgu remontu jau kādus pārdesmit gadus, kā šķiet, nav piedzīvojis. Šajā dzīvoklī viņas dzīvo trijatā: ome (Līga Liepiņa), māte (Anna Putniņa) un meita (Ance Strazda). Trīs paaudžu sievietes, kurai katrai ir sava taisnība, itin slikti savietojama ar pārējām divām. Kā var saprast, strīdi un konflikti ir ikdienas sastāvdaļa jau gadiem, taču nakts ar pistoli var kļūt par pavērsiena punktu trīs sieviešu attiecībās.

Līgas Liepiņas ome Marija ir no tiem cilvēkiem, kas ar savu gādību un mīlestību spēj tevi nosmacēt. Visu mūžu pieradusi par kādu rūpēties, viņa tā arī nav ļāvusi savai meitai Staņislavai sākt īstu patstāvīgu dzīvi, allaž visur bijusi klāt, allaž visur iejaukusies un turpina to darīt joprojām. Un, nē, tas nav pārmērīgas mīlestības dēļ, bet drīzāk - bailēs palikt vienai, un kompensējot, kā pašai šķiet, nepietiekami meitai sniegto mīlestību viņas bērnībā. Staņislava it kā ir visracionālākā un saprātīgāk domājošā no trim sievietēm, taču viņai nekad nav izdevies tikt ārā no mammas azotes, kā rezultātā savos 42 gados viņa ne tikai nemāk novārīt olu, bet arī visādi citādi viņa joprojām savu dzīvi nav dzīvojusi. Kitija, domājams galīgi nevēlas tādu dzīvi kā mammai, bet viņas dumpis pret vecākajām sievietēm izpaužas diezgan bezjēdzīgā veidā - ar nakts dzertiņiem un Nē skolai.

Lieki teikt, ka es neesmu uzaudzis šajā izrādē aprakstītajā ģimenes modelī (un varu arī piebilst, ka nekad neesmu bijis meitene, ja nu tev pēkšņi šāds jautājums radies), līdz ar to tik daudz tiešās pieredzes ar izrādē redzamo man nav, bet šis tas pazīstams gan tajā visā ir, un pavisam noteikti varu teikt, ka citiem tur varētu būt daudz vairāk pazīstama. Taču man nemaz netraucēja tas, ka stāsts nav par mani, jo ļoti labi jutu, ka stāsts ir īsts un patiess (tas, ka to atveido aktrises gandrīz uz skatuves, galīgi nemaina stāsta patiesumu). Izrādē ļoti liela loma ir tam, kā mums viss tiek rādīts - tās darbība risinās visās dzīvokļa telpās, taču mēs kā skatītāji esam piekalti krēsliem, bet varones citās istabās galvenokārt redzam ar operatores starpniecību. Līdz ar to gan redzam tuvplānus, gan varbūt kaut ko neredzam. Šāda veida izrādē noteikti biju pirmo reizi - tik autentiska vide, tik liels pietuvinājums aktieriem, mazliet pat neērti jutos, kad applausu laikā pēc izrādes beigām aktrises atradās tiešā vārda nozīmē rokas stiepiena attālumā.

Katra izrādes varone ir ļoti atšķirīga no pārējām divām sievietēm, un tu saproti, ka viņas cenšas dzīvot tā, kā katra uzskata par pareizāku, un vislabāk laikam viņu savstarpējās attiecības raksturo izrādes beigās Kitijas izteiktā frāze (citāts neprecīzs): "Es jūs abas ļoti mīlu, bet kā jūs mani besījat!"

Nezinu, vai tev būs iespējams šo izrādi apmeklēt (runā, ka dzīvoklis esot atradis pircēju un tagad tiekot meklētas jaunas telpas), bet ja nu tomēr šāda iespēja rodas - noteikti nelaid to garām, tas ir viens no interesantākajiem iestudējumiem, ko pēdējos gados esmu redzējis. Vai tas kādā mērā sasaucas ar "Traukiem" (kuros Inga Tropa ir vienā no lomām)? Jā - laikam kaut kādas paraleles ir, tikai šajā gadījumā mums darīšana ir nevis ar lomām, ko sievietei uzspiež sabiedrība, bet gan ar pašu izvēli, piemēram, gatavību dzīvot Dreiliņos vai arī nē.

P.S. Paldies Anitai un Raitim par biļetēm!