Dvēseļu utenis
Dvēseļu uteņa ievadā, vēl pirms izrādes sākuma, skatītājiem tiek atgādināts: šai izrādei nav nekādas saistības ar Aleksandra Grīna "Dvēseļu puteni" un vienlaikus - tā tomēr neesot pilnīgs bezsakars. Savā ziņā - tēma satraukumam (tas atgādinājums, ka kaut kāda doma tur tomēr ir, kas liek domāt, ka domu nolasīt nebūs viegli), bet - skatīsimies un vērtēsim!
Ir diezgan neiespējami neievērot, ka vēl pirms izrādes sākuma uz skatuves ir seši ledusskapji. Uz katra ledusskapja ir vairāk vai mazāk uzlīmju, kuras kaut kādā mērā raksturo to, kas ledusskapī ir iekšā. Un virs ledusskapjiem ir televizori - dažādi, ne super moderni, kuriem arī būs nopietna loma izrādē. Tā kā iepriekš šādus tādus materiālus no izrādes esmu redzējis, tas, ka ledusskapjos sēž aktieri, ir zināms jau iepriekš, taču veids, kādā viņi tās sākuma daļā komunicē, gan pārsteidz. Proti - no ledusskapjiem, bez nākšanas ārā, un kad beidzot no ledusskapjiem viņi iznāk, sākas tieša konfrontācija.
Izrādes tēma ir sadzīvošana - vienā mūsdienu tipa komunālā dzīvoklī (proti, tādā, kur dzīvo jauni cilvēki, nevis vairākas ģimenes, niknas tantiņas, kara veterāni, pāris no laukiem un divi alkoholiķi) kopā mitinās seši cilvēki ar diezgan dažādu nacionālo izcelšanos: latviete lepnā Lāsma, par latviskumu kaunīgais latvietis Viesturs, lecīgais krievu gejs Vitālijs, pārmērīgi korektais vācietis Hermanis, pārējiem teju nedzirdamā poliete Jadviga un lādzīgais čigāns Dolārs. Kā izrādes anotācijā tiek apgalvots, tās gaitā varoņi veic "intelektuālu kauju, kurā cīnās par atbrīvošanos no stereotipiem un savu vectēvu pagātnes rēgiem". Realitātē, protams, ir tieši otrādi - šo kauju var saukt dažādos veidos, bet intelektuāla tā nav, un tās varoņi ir balstīti stereotipos, nevis tos apkaro. Ja tu esi krievs, tad tev būs svinēt Jaunogadu ar Puķinu. Ja esi čigāns - tev būs zagt. Ja esi latvietis - tev būs dziedāt un dejot. Ja esi vācietis - tev būs laipot un atvainoties par Hitleru. Un ja tu esi polis - tev būs stāstīt par to, kā tavs vectētiņš ar zirgu stājās pretī vācu tankam. Un tas ir ok.
Izrādes gaitā sadzīviskas ķildas pāriet nebeidzamos un neizbēgamos strīdos par to, kurš kuru okupēja un kuram par to, kam būtu jāatvainojas. Protams, pareizā atbilde te ir skaidra, bet šādi strīdi noteikti ir daļa no realitātes. Tāpat kā daļa no realitātes ir tas, ka visu šo disputu laikā jaunieši arvien vairāk apreibinās un ka politiskās domstarpības viņiem šajā procesā nemaz netraucē. Sevišķi dziļi izrāde necenšas rakt - tās varoņiem nav arvien jaunu slāņu, kuriem tās laikā atklāties (faktiski vienīgā, kam vismaz drusku dziļuma tās gaitā parādās, ir Ances Strazdas atveidotā Lāsma), kādi viņi no ledusskapjiem izkāpj, tādi faktiski arī paliek visā izrādes garumā. Bet ja netic muļķībām par intelektuālo kauju, tad nekādu dziļumu no šīs izrādes arī nevar prasīt - tā ir patiesu vai nepatiesu stāstu utenis, kuru vienojošais kopsaucējs ir "es nezinu, ko man ar to darīt", un tas man šajā izrādē patīk - tā necenšas sniegt atbildes, tā tikai izstāsta.
Kaut kādā mērā man droši vien prasījās, lai tajā visā balagānā būtu vēl kāds līmenis, kur ieiet dziļāk, varbūt mazliet spēcīgāk ieskicējot tēlos kaut ko vairāk kā tikai ārējo slāni, it īpaši attiecībā uz stāstiem par vectēvi, ar kuru rēgiem it kā cīnās šī izrāde. Visiem sešiem ir stāsti iz kara tēmas, taču būtu pārspīlēti teikt, ka katrā no šiem stāstiem būtu kaut kas ievērības cienīgs un faktiski visnīkulīgākie ir stāsti par latviešiem (jo sevišķi - Lāsmas stāsts), kur piekasīgais tipāžs manī prasītu vismaz kādu pavērsienu, kaut ko vairāk par "mūs okupēja un aplaupīja", jo realitātē tomēr ļoti liela daļa latviešu nonāca kādā no karojošajām pusēm - biedrojoties ar krieviem vai vāciešiem, nevis klusi cieta, kā to pasniedz izrāde. Bet labi - varbūt to šeit arī īsti nevajadzēja, jo īsti ar izrādes mērķiem tas nesaskanētu.
Aktieri, kas spēlē izrādē, lielākoties ir no tā izlaiduma gada, kas spēlēja "3 stāstus": Boters, Mellis, Matesovičs un Strazda. Šogad "Arī vaļiem ir bail" jau biju redzējis Igoru Šelegovski, bet Anastasija Rekuta līdz šim nebija redzēta. Aktieru tēlojums, protams, bija stereotipiem atbilstošs, bet par to nevajadzētu sūdzēties, ar noticēšanu nebija nekādu problēmu (vien mājās sāka rasties jautājums, kāpēc poliete - Erasmus studente - tik labi runā latviešu valodā). Bija jautri un bija šādi tādi jautājumi. Skatuves risinājums bija lielisks, šajā reizē arī filmēšanas elementi piešķīra papildu dimensiju šim pasākumam, kopējie iespaidi līdz ar to labi. Ja nu vienīgi beigas, manuprāt, sanākušas diezgan nekādas - lai arī saprotu, ka šis materiāls īsti ne ar ko sakarīgu beigties nevarētu. Radošā komanda: Justīne Kļava kā dramaturģe un Inga Tropa kā režisore sevi pozitīvi apliecina ne pirmo reizi - arī "Dāmas" (kurās tāpat piedalās Ance Strazda) bija ļoti veiksmīgs risinājums (kur tāpat darbība risinās dzīvoklī, saduroties atšķirīgām un tomēr līdzīgām personībām), un te nu var teikt, ka ar nepacietību gaidīšu, ko šīs jaunās dāmas piedāvās nākotnē. Potenciāls vēl kaut kam interesantam tur noteikti ir. (un tāpat - jāapskatās, ko vēl labu piedāvā Dirty Deal Teatro)
Ir diezgan neiespējami neievērot, ka vēl pirms izrādes sākuma uz skatuves ir seši ledusskapji. Uz katra ledusskapja ir vairāk vai mazāk uzlīmju, kuras kaut kādā mērā raksturo to, kas ledusskapī ir iekšā. Un virs ledusskapjiem ir televizori - dažādi, ne super moderni, kuriem arī būs nopietna loma izrādē. Tā kā iepriekš šādus tādus materiālus no izrādes esmu redzējis, tas, ka ledusskapjos sēž aktieri, ir zināms jau iepriekš, taču veids, kādā viņi tās sākuma daļā komunicē, gan pārsteidz. Proti - no ledusskapjiem, bez nākšanas ārā, un kad beidzot no ledusskapjiem viņi iznāk, sākas tieša konfrontācija.
Izrādes tēma ir sadzīvošana - vienā mūsdienu tipa komunālā dzīvoklī (proti, tādā, kur dzīvo jauni cilvēki, nevis vairākas ģimenes, niknas tantiņas, kara veterāni, pāris no laukiem un divi alkoholiķi) kopā mitinās seši cilvēki ar diezgan dažādu nacionālo izcelšanos: latviete lepnā Lāsma, par latviskumu kaunīgais latvietis Viesturs, lecīgais krievu gejs Vitālijs, pārmērīgi korektais vācietis Hermanis, pārējiem teju nedzirdamā poliete Jadviga un lādzīgais čigāns Dolārs. Kā izrādes anotācijā tiek apgalvots, tās gaitā varoņi veic "intelektuālu kauju, kurā cīnās par atbrīvošanos no stereotipiem un savu vectēvu pagātnes rēgiem". Realitātē, protams, ir tieši otrādi - šo kauju var saukt dažādos veidos, bet intelektuāla tā nav, un tās varoņi ir balstīti stereotipos, nevis tos apkaro. Ja tu esi krievs, tad tev būs svinēt Jaunogadu ar Puķinu. Ja esi čigāns - tev būs zagt. Ja esi latvietis - tev būs dziedāt un dejot. Ja esi vācietis - tev būs laipot un atvainoties par Hitleru. Un ja tu esi polis - tev būs stāstīt par to, kā tavs vectētiņš ar zirgu stājās pretī vācu tankam. Un tas ir ok.
Izrādes gaitā sadzīviskas ķildas pāriet nebeidzamos un neizbēgamos strīdos par to, kurš kuru okupēja un kuram par to, kam būtu jāatvainojas. Protams, pareizā atbilde te ir skaidra, bet šādi strīdi noteikti ir daļa no realitātes. Tāpat kā daļa no realitātes ir tas, ka visu šo disputu laikā jaunieši arvien vairāk apreibinās un ka politiskās domstarpības viņiem šajā procesā nemaz netraucē. Sevišķi dziļi izrāde necenšas rakt - tās varoņiem nav arvien jaunu slāņu, kuriem tās laikā atklāties (faktiski vienīgā, kam vismaz drusku dziļuma tās gaitā parādās, ir Ances Strazdas atveidotā Lāsma), kādi viņi no ledusskapjiem izkāpj, tādi faktiski arī paliek visā izrādes garumā. Bet ja netic muļķībām par intelektuālo kauju, tad nekādu dziļumu no šīs izrādes arī nevar prasīt - tā ir patiesu vai nepatiesu stāstu utenis, kuru vienojošais kopsaucējs ir "es nezinu, ko man ar to darīt", un tas man šajā izrādē patīk - tā necenšas sniegt atbildes, tā tikai izstāsta.
Kaut kādā mērā man droši vien prasījās, lai tajā visā balagānā būtu vēl kāds līmenis, kur ieiet dziļāk, varbūt mazliet spēcīgāk ieskicējot tēlos kaut ko vairāk kā tikai ārējo slāni, it īpaši attiecībā uz stāstiem par vectēvi, ar kuru rēgiem it kā cīnās šī izrāde. Visiem sešiem ir stāsti iz kara tēmas, taču būtu pārspīlēti teikt, ka katrā no šiem stāstiem būtu kaut kas ievērības cienīgs un faktiski visnīkulīgākie ir stāsti par latviešiem (jo sevišķi - Lāsmas stāsts), kur piekasīgais tipāžs manī prasītu vismaz kādu pavērsienu, kaut ko vairāk par "mūs okupēja un aplaupīja", jo realitātē tomēr ļoti liela daļa latviešu nonāca kādā no karojošajām pusēm - biedrojoties ar krieviem vai vāciešiem, nevis klusi cieta, kā to pasniedz izrāde. Bet labi - varbūt to šeit arī īsti nevajadzēja, jo īsti ar izrādes mērķiem tas nesaskanētu.
Aktieri, kas spēlē izrādē, lielākoties ir no tā izlaiduma gada, kas spēlēja "3 stāstus": Boters, Mellis, Matesovičs un Strazda. Šogad "Arī vaļiem ir bail" jau biju redzējis Igoru Šelegovski, bet Anastasija Rekuta līdz šim nebija redzēta. Aktieru tēlojums, protams, bija stereotipiem atbilstošs, bet par to nevajadzētu sūdzēties, ar noticēšanu nebija nekādu problēmu (vien mājās sāka rasties jautājums, kāpēc poliete - Erasmus studente - tik labi runā latviešu valodā). Bija jautri un bija šādi tādi jautājumi. Skatuves risinājums bija lielisks, šajā reizē arī filmēšanas elementi piešķīra papildu dimensiju šim pasākumam, kopējie iespaidi līdz ar to labi. Ja nu vienīgi beigas, manuprāt, sanākušas diezgan nekādas - lai arī saprotu, ka šis materiāls īsti ne ar ko sakarīgu beigties nevarētu. Radošā komanda: Justīne Kļava kā dramaturģe un Inga Tropa kā režisore sevi pozitīvi apliecina ne pirmo reizi - arī "Dāmas" (kurās tāpat piedalās Ance Strazda) bija ļoti veiksmīgs risinājums (kur tāpat darbība risinās dzīvoklī, saduroties atšķirīgām un tomēr līdzīgām personībām), un te nu var teikt, ka ar nepacietību gaidīšu, ko šīs jaunās dāmas piedāvās nākotnē. Potenciāls vēl kaut kam interesantam tur noteikti ir. (un tāpat - jāapskatās, ko vēl labu piedāvā Dirty Deal Teatro)
2018-08-27
comments powered by Disqus