Materia botanica

Iepazinies ar to, ko par "Materia Botanica" teikuši cilvēki, kuriem attiecības ar literatūru ir nopietnākā fāzē nekā tās ir man, esmu uzzinājis, ka tas ir paša lasītāja ziņā - uzskatīt to par "Siltās zemes" turpinājumu vai nē. Un patiesi, lai arī Inga Žolude desmit gadus vēlāk it kā turpina stāstu par Danielu, Vū, Nelliju, Līvu, Andrē, Kiru un Albēru, kurā grāmatas varoņi raksta dienasgrāmatas un mēģina saprast, kuram no viņiem vajadzētu ar kuru gulēt, "Materia Botanica" daudzējādi ir ļoti atšķirīga no iepriekšējās grāmatas, kuras otrā daļa it kā ir, kas gandrīz vai varētu atļaut teikt, ka Žolude ir paņēmusi kaut kādu "Siltas zemes" koda pamatu, uztaisījusi tam "fork" (runājot Git lietotāju leksikā) un attīstījusi produktu citādāk, nekā to bija darījis sākotnējais autors (proti, pati Žolude pirms desmit gadiem).

Sastāvdaļas it kā ir tās pašas, bet tas, kas no tā sanāk - pilnīgi cits. Sižets formāli turpina to, kas aizsākts pirmajā grāmatā - attiecības starp varoņiem kaut kā virzās uz priekšu (vai arī nevirzās), mazliet mainās kombinācijas, bet reālās plaknes notikumi ir gana līdzīgi tam, par ko Žolude rakstījusi iepriekš. Taču "Materia Botanica" galīgi nav tajā baiso detaļu līmenī kā sava priekšgājēja. Es varbūt neietu tik tālu, lai apgalvotu, ka šajā romānā Daniels ir psihiski vesels, bet kopumā itin daudzos jautājumos autore šķiet norāvusi bremzes. Ko vēl viņa ir izdarījusi - grāmatā ietvertie dienasgrāmatu fragmenti ir sākuši pildīt kaut kādas saturiskas funkcijas - tie vairs nav jau iepriekš lasītā atstāstījums, bet patiešām veido būtisku satura daļu.

Problēma, kas mani nepamet, lasot Žoludes darbus - tas attiecas gan uz "Silto zemi", gan uz "Materia botanica" - pārāk liela man ir sajūta, ka autore raksta par prozu nomaskētu dzeju, un šāda izteiksmes forma ar mani ne pārāk labi sadzīvo. Šajā grāmatas daļā tieši botāniskā tēma mani kaut kā kaitināja. Ok, Daniels ir kļuvis klibs un viņam viena kāja ir kļuvusi savā būtībā līdzīga kokam. Manis pēc lai tā būtu, bet visa aizraušanās ar augiem, kas te uzpeld, man neatklāj neko vairāk kā vien to, ka Daniels nespēj mīlēt cilvēkus (lai gan brīžiem viņam šķiet, ka viņš mīl Vū, Kiru vai Nelliju) un tāpēc viņš savu uzmanību veltī augiem, un arī vispār postmodernais cilvēks nav nekas diži vairāk kā augs (dārzenis). Varbūt. Nezinu. Pamata secinājums no šīs diloģijas: Žolude pilnīgi noteikti māk rakstīt, bet mana savietojamība ar viņas daiļradi nav pati augstākā.
2020-05-28
7
comments powered by Disqus