Silta zeme
Līdz nesenam laikam ar Ingas Žoludes darbiem nebiju pazīstams nemaz, bet šogad pats izvēlējos, kādas grāmatas vēlos saņemt vārda dienā un mani ieinteresēja (iepazīstoties ar dažām atsauksmēm) šīs autores romāns "Materia botanica". Kā izrādījās, šis romāns izdots kopīgā grāmatā ar Žoludes debijas romānu "Silta zeme", kura turpinājums arī ir "Materia botanica". Lasīšanu veicu, protams, hronoloģiski, un te nu būs mani iespaidi par "Siltu zemi" (otro daļu lasīt sākšu šovakar vai rītdien). Kas attiecas uz kopīgo izdevumu, tur man nav skaidrs, vai tā ir laba vai slikta pieeja - no vienas puses, ka "Silta zeme" grāmatnīcās nav pieejama, ir forši, ka šādā izdevumā ir pieejami abi romāni reizē. No otras, ja tev jau ir krājumā Žoludes pirmais romāns, tad līdz ar jaunās grāmatas iegādāšanos vecā pārvēršas par makulatūru - tā ir kļuvusi par jaunā izdevuma apakškopu. Bet ne par to ir šis stāsts.
Par ko tad ir stāsts? Tā galvenais varonis ir Daniels - jauns vīrietis, kura spēju vidū noteikti neietilpst spēja atšķirt realitāti no sapņiem, fantāzijām un murgiem. Viņam ir māsa Nellija, kurai viņš ir ļoti pieķēries. Viņiem ir tēvs Albērs, kurš pastāvīgi maina darbus dažādās pasaules malās, vadājot savu ģimeni sev līdzi. Un ir māte vārdā Līva, kura nemīl savus bērnus. Viņi visi raksta dienasgrāmatas, jo tā jau laikā, kad Daniels un Nellija bērni, mamma bija likusi. Dienasgrāmatu fragmenti parādās romānā, bet lielākoties tie varētu tur arī neparādīties, jo "dažādie skatupunkti", kurus šādā veidā nodrošina autore, parasti jau ir atklāti Daniela stāstījumā, līdz ar to dienasgrāmatas pilda līdzīgas funkcijas kā vairāki evanģēliji Jaunajā derībā - katrs avots apliecina citu avotu patiesīgumu, lai gan, protams, īstais patiesīguma apliecinājums būtu apliecinājums, kas nāktu no sistēmas ārpuses. Vēl viens ļoti nozīmīgs personāžs šajā grāmatā ir Vū - jauna sieviete, kura daļu laika ir Daniela draudzene, bet citu daļu laika - Albēra draudzene. Vienlaikus, šīs grāmatas kontekstā apgalvot par jebko, ka "tas notiek reālajām dimensijā" vai "šīs ir Daniela murgainās fantāzijas" īsti nevar.
Žolude pasauli, kurā mitinās viņas varoņi, ieskicē ļoti minimāli. Nav īsti svarīgi, ar ko nodarbojas Andrē. Kad risinās grāmatas darbība? Ārējās pasaules notikumi te neparādās. Daudzās dažādās vides, kurās nonāk grāmatas varoņi, neizpelnās pat tādu detalizācijas pakāpi, ko varētu izteikt ar vienu pastkarti. Varoņi mīt tik ļoti savā personīgajā ego, ka tajā vienkārši nav vietas kaut kādai ārpasaulei. Vai, ja tā tur parādās, tad tik mehāniskā veidā, ka tu saproti - tai nav nekādas nozīmes. Ja Andrē var 17 reizes uzbraukt Eifeļa tornī un 34 reizes paviesoties Luvrā (vai otrādi - kāda starpība?), tu saproti - šī grāmata nav filma par Džeimsu Bondu, kurai viena no galvenajām funkcijām ir parādīt krāšņas eksotiskas vietas.
Grāmatas varoņi noteikti nav saucami par "veseliem" - čerņas līmenis, kas valda romānā, ir itin biedējošs. Kategorijā "šķebinošas ainas un vai situācijas pret lappušu skaitu" šim romānam ir ļoti augsts rezultāts. Ne vienmēr man ir skaidrs, kāda ir autores motivācija, un tas droši vien atkal nav sevišķi svarīgi. Īsais raksturojums: lasās šī grāmata diezgan viegli, bet ar riebumu. Vai šis ir pozitīvs riebums, kas mani dara par pasauli labāk izprotošu cilvēku? Neesmu drošs. Kopumā esmu pietiekami ieintriģēts, lai izlasītu arī "Materia botanica", vienlaikus neparedzu šiem romāniem ilgu mūžu manā grāmatu plauktā.
Par ko tad ir stāsts? Tā galvenais varonis ir Daniels - jauns vīrietis, kura spēju vidū noteikti neietilpst spēja atšķirt realitāti no sapņiem, fantāzijām un murgiem. Viņam ir māsa Nellija, kurai viņš ir ļoti pieķēries. Viņiem ir tēvs Albērs, kurš pastāvīgi maina darbus dažādās pasaules malās, vadājot savu ģimeni sev līdzi. Un ir māte vārdā Līva, kura nemīl savus bērnus. Viņi visi raksta dienasgrāmatas, jo tā jau laikā, kad Daniels un Nellija bērni, mamma bija likusi. Dienasgrāmatu fragmenti parādās romānā, bet lielākoties tie varētu tur arī neparādīties, jo "dažādie skatupunkti", kurus šādā veidā nodrošina autore, parasti jau ir atklāti Daniela stāstījumā, līdz ar to dienasgrāmatas pilda līdzīgas funkcijas kā vairāki evanģēliji Jaunajā derībā - katrs avots apliecina citu avotu patiesīgumu, lai gan, protams, īstais patiesīguma apliecinājums būtu apliecinājums, kas nāktu no sistēmas ārpuses. Vēl viens ļoti nozīmīgs personāžs šajā grāmatā ir Vū - jauna sieviete, kura daļu laika ir Daniela draudzene, bet citu daļu laika - Albēra draudzene. Vienlaikus, šīs grāmatas kontekstā apgalvot par jebko, ka "tas notiek reālajām dimensijā" vai "šīs ir Daniela murgainās fantāzijas" īsti nevar.
Žolude pasauli, kurā mitinās viņas varoņi, ieskicē ļoti minimāli. Nav īsti svarīgi, ar ko nodarbojas Andrē. Kad risinās grāmatas darbība? Ārējās pasaules notikumi te neparādās. Daudzās dažādās vides, kurās nonāk grāmatas varoņi, neizpelnās pat tādu detalizācijas pakāpi, ko varētu izteikt ar vienu pastkarti. Varoņi mīt tik ļoti savā personīgajā ego, ka tajā vienkārši nav vietas kaut kādai ārpasaulei. Vai, ja tā tur parādās, tad tik mehāniskā veidā, ka tu saproti - tai nav nekādas nozīmes. Ja Andrē var 17 reizes uzbraukt Eifeļa tornī un 34 reizes paviesoties Luvrā (vai otrādi - kāda starpība?), tu saproti - šī grāmata nav filma par Džeimsu Bondu, kurai viena no galvenajām funkcijām ir parādīt krāšņas eksotiskas vietas.
Grāmatas varoņi noteikti nav saucami par "veseliem" - čerņas līmenis, kas valda romānā, ir itin biedējošs. Kategorijā "šķebinošas ainas un vai situācijas pret lappušu skaitu" šim romānam ir ļoti augsts rezultāts. Ne vienmēr man ir skaidrs, kāda ir autores motivācija, un tas droši vien atkal nav sevišķi svarīgi. Īsais raksturojums: lasās šī grāmata diezgan viegli, bet ar riebumu. Vai šis ir pozitīvs riebums, kas mani dara par pasauli labāk izprotošu cilvēku? Neesmu drošs. Kopumā esmu pietiekami ieintriģēts, lai izlasītu arī "Materia botanica", vienlaikus neparedzu šiem romāniem ilgu mūžu manā grāmatu plauktā.
2020-05-22
comments powered by Disqus