Kazhes pierakstu burtnīca

Aprakstu sākšu ar stāstu par manām attiecībām ar Jāni Poruku. Tā varētu būt kāda desmitā klase, kad skolā literatūras stundās lasījām "Pērļu zvejnieku" (tak ne jau "Kauju pie Knipskas") un literatūras skolotāja visu klasi savā tradicionālajā manierē aizfīrēja uz Meža kapiem apskatīt vietu, kur apglabāts šis literāts, lai mēs visi pie Poruka kapa rakstītu esejas ar savām pārdomām. Kaut kādu tehnisku iemeslu dēļ sanāca tā, ka es šo braucienu izlaidu, iespējams, to veicināja mana dziļā vienaldzība pret dižgaru kapavietām, taču no esejas rakstīšanas tas, protams, neatbrīvoja. Tad nu es savā tradicionālajā stilā kaut ko sadzejoju vai nu mājās vai arī uz vietas skolā un iesniedzu skolotājai. Viņa tomēr ar manu veikumu nebija apmierināta, saņēmu savu tekstu atpakaļ ar komentāru: "Uzrakstīts labi, bet tur viss ir par tevi un nekā nav par Poruku!" Taisnība viņai bija vien daļēji - tolaik es galīgi nebiju cilvēks, kuram piemistu vēlme mēģināt iejusties svešā ādā, līdz ar to par Poruku es noteikti nerakstīju, taču gan jau, ka arī par sevi ne - labākajā gadījumā par kādu no savas personības viltus šķautnēm, jo tā tik vēl trūka - ņemt un atklāt savu kodolu kaut kādā esejā par Poruku! Saņēmis norādījumu uzrakstīt no jauna, es mazliet ieņēmu pozu (kas atkal jau bija mazāk daļa no manas personības - dumpojos es ne tālab, ka biju dumpiniecisks, bet tālab, ka tā bija maska, kuru man patika nēsāt) un sāku tekstu ar apgalvojumu formā: kālab gan man jāraksta par Poruku, nevis par sevi, kas zina - varbūt es esmu pārdzimis Poruks! Tagad, vairāk kā 25 gadus vēlāk, man par šo ir kauns - bet ne to iemeslu dēļ, kā varētu gaidīt. Runa ir par to, ka es tobrīd patiešām nebiju pacensties iepazīties ar to, kas īsti bija Poruks, jo pretējā gadījumā es nekad un nemūžam nebūtu teicis, ka varu ar viņu identificēties. Proti, kauns man ir nevis par bezkaunību, bet par nezināšanu.

Un tātad - kāds bija Poruks un kādu viņu man kā lasītājam atklāj Inga Žolude, kas romānu sērijā "Es esmu..." pievērsusies šim latviešu romantiskās literatūras klasiķim? Paldies Lidojošajam spageti briesmonim, Žolude Poruku nepasniedz PG-13 režīmā: viņš nav tikai "bālais zēns" Cibiņa personā, pret kuru pasaule ir netaisna un kurš mirst no skumjām par to, cik pasaule ir netaisna (šādi ar Poruku tiku iepazīstināts ne vien skolā, bet arī viņa memoriālajā muzejā, kurā ir gadījies paviesoties), un tomēr - man kā lasītājam Poruks noteikti šķiet mazāk pievilcīgs nekā Žoludei kā autorei, kura patiešām centusies savu varoni saprast, mīlēt un attaisnot. Talantīgs jauns cilvēks, kurš absolūti nemāk likt lietā sev iedalītās kārtis, kas allaž pamanīsies no situācijas dabūt vien minimumu, jutīsies vainīgs situācijās, kur ir absolūti bez vainas, bet nesaskatīs sevī problēmas tur, kur tās patiešām ir. Reizē apveltīts ar imposter sindromu un pārāk augstu pašvērtējumu (atkarībā no situācijas), neiecietīgs, absolūti brīvs no vēlmes iedziļināties otrā cilvēkā un šo otru cilvēku redzošs tikai caur savu prizmu. Ja tā padomā - šo to no sevis es patiešām tajā saskatu, līdz ar to var gadīties, ka tolaik izteiktajam muļķīgajam apgalvojumam bija sava deva pamata, tomēr gribās ticēt, ka atšķirībā no Poruka, kurš no saņemtajiem pērieniem kļuva drīzāk dumjāks, nevis kaut ko iemācījās, ceru, ka es laika gaitā esmu kaut ko par šo pasauli iemācījies, un savu lomu tajā cenšos spēlēt, iedziļinoties arī pārējā aktieru ansamblī. Tikām Poruks - vismaz Žoludes interpretācijā, trīsdesmit piecu gadu vecumā nav sapratis neko tādu, ko viņš nebūtu zinājis divdesmit gadu vecumā, un šādam varonim man ir grūti vai pat neiespējami just līdzi.

Jautājums gan primāri, protams, ir par romāna "Vendenes lotospuķe" literāro kvalitāti, un nevis par to, cik ļoti man patīk Poruks kā galvenais varonis. Žolude šeit gājusi atšķirīgu ceļu no vairuma šīs sērijas romānu rakstniekiem: viņa patiešām šo tekstu rakstīja tādā manierē, kā to būtu varējis darīt pats Poruks - imitējot viņa rakstības manieri un iestarpinot tekstā variācijas par paša Poruka rakstīto. Grāmatas pirmā daļa ir balstīta "Pērļu zvejniekā", tikai - mazāk politkorektā formā, nekā to rakstījis pats Poruks, un tā man ļoti patika. Veids, kā Žolude izmanto Poruka tekstu, lai uz tā pamata radītu ne gluži rekonstrukciju, bet drīzāk versiju tam, kā tas viss varētu būt noticis patiesībā, man patika. Kā jau tas pieklājas Porukam, brīžam notikumiem pietrūkst kulminācijas, jo varonis jau nebija tāds, lai jebko, izņemot piedzeršanos, paveiktu kvalitatīvi un līdz galam, bet te tas ir vietā. Diemžēl, nākamās divas daļas, kas risinās (galvenokārt) Rīgā un Cēsis, ir jau pagalam stieptas, tajās ir pārāk daudz tiešu atsauču uz Poruka stāstiem, kurus Žolude ar šo grāmatu cenšas izcelt atkal saulītē, taču man vismaz tie pilnībā iznīcina grāmatas plūdumu, tā visa ir par daudz, un par salkanu, kas gan atkal jau labi atbilst paša Poruka personībai. Beigas gan kaut cik šo pavelk uz augšu, pakāpeniskā galvenā varoņa padošanās psihiskai slimībai (pret kuru Žolude gan izturas delikāti) attēlota pārliecinoši un veids, kā viņa noslēdz romānu, ir saprotams.

Līdz ar to mani iespaidi par šo grāmatu ir pretrunu pilni - tajā ir šis tas tāds, ko ir vērts paņemt līdzi, ko ir vērts izlasīt un saprast. Un vienlaikus - līdzīgi kā pašam Porukam grāmatas ietvaros vairākkārt pārmet Blaumanis - šis teksts nešķiet pabeigts, tādā ziņā, ka tam būtu par labu nācis nesaudzīgs redaktors, kas ar mačeti to atbrīvotu no liekā. Un tad es varbūt pieciestu to, ka Jānis Poruks man - cilvēkam, kas sevi definē kā "cinisko romantiķi" - šķiet esam pelnījis kārtīgu iekaustīšanu par to, cik ļoti viņš ir ņuņņa. Bet esošajā versijā vērtīgākais, ko es varētu ieteikt potenciālajam lasītājam: vispirms iz/pārlasīt "Pērļu zvejnieku" un tad izlasīt "Vendenes lotospuķes" pirmo daļu. Ja kas - viss, kas attiecas uz tām puķēm un tām mīlestībām - tas lai paliek ārpus šī apraksta, tur man nekā piebilstama nav (jo nav intereses).