Levīna dzīve nav izcili sakārtota - viņam nav pat sava mitekļa, ik pa pāris dienām viņš mitinās te pie viena drauga, te pie otra, te pārguļ ar drauga draudzeni, te dabū pa seju no kāda dusmīga vīra, te pazaudē draugu kaķi. Naudas viņam nav, menedžeris arī to nedod, Levīnam nav pat ziemas mēteļa - tik vien kā viena drēbju kārta un ģitāra. Un visai labas muzikālās dotības, no kurām gan jēgas nekādas dižās nav. Turklāt - būsim godīgi - nav viņš nekāds izcili jaukais personāžs - raksturs viņam ir pasmags, kontaktus ar cilvēkiem viņš veido visai viduvējā kvalitātē, un nav jau viņš Bobs Dilans, lai varētu uzvesties kā Bobs. Līdz ar to viņa smagā likteņa man kā skatītājam sevišķi žēl nav - principā ar Levīnu atgadās tieši tas, ko viņš ir pelnījis - ne vairāk un ne mazāk, un tas man šajā filmā patīk - tas nav ne "pelnrušķītes stāsts" par nezināmo mūziķi, kas ar smagu darbu ilgu gadu garumā izsitas slavas zenītā, ne tas ir narkotiku stāsts par mūziķas dzīves sabrukumu, ne "mani salauza sistēma" gadījums - Levīns gluži vienkārši ir tāds čalis, kuram nav lemts kļūt par leģendu, viņš vienmēr būs tas čalis, kas spēlē bāros un varbūt reizi pa reizei viņam gadās tikt profesionālā studijā un radīt ierakstu, kuru būs velti meklēt hitparāžu augstākajās vietās. Tāda tā dzīvīte.
Oskars Aizāks ir lielisks Levīna lomā - vienlaikus pietiekami nejauks, lai tu neraudātu viņa ciešanu dēļ, bet pietikami simpātisks, lai arī jaunas nedienas tu viņam nenovēlētu. Vienkārši čalis, kurš pametis jūrnieka karjeru un pievērsies mūzikai.
Vai man vajadzētu šeit pieminēt, ka filmā piedalās Džastins Timberleiks? Droši vien. Bet viņš nav sevišķi kaitinošs, tāpēc tas nav īpašs trūkums.
Šī diez vai būs mana visu laiku iecienītākā brāļu Koenu filma, bet nav šaubu - tā man patika, laba muzikālās tēmas filma bez nesen miruša leģendāra mūziķa, kura vārdu tā nestu. Tiesa, doķene par Sixto Rodriguez ir labāka par šo.