My Life

Aisedoru Dunkani ne bez pamata dēvē par mūsdienu dejas māti. Tiesa, par viņas pašas dejas tehniku ir saglabājušās galvenokārt nostāstu tipa liecības, jo reālu ierakstu ar pašas Dunkanes dejām īsti nav. Tas gan nav nekas sevišķi šokējošs, jo mirusi Dunkane ir pirms nu jau teju 100 gadiem - 1927. gadā viņas mūžu izbeidza traģisks negadījums, atvērta tipa automašīnas aizmugurējā asī ieraujot viņas zīda šalli. Kaut kādā mērā gan tas varētu būt loģiski, ka Dunkane nevarēja aiziet vienkāršā veidā, jo arī viņas dzīve nebija vienkārša. Lielu tās daļu viņa aprakstījusi šajā autobiogrāfijā, taču viņai memuārus neizdevās pabeigt, līdz ar to ārpus tiem palika visai nozīmīga viņas mūža daļa - mēģinājums pārcelties uz dzīvi Padomju Krievijā un laulība ar krievu dzejnieku Sergeju Jeseņinu (spoileris: Padomija viņu mazliet piečakarēja, bet Jeseņins brutāli dzēra un par sevi astoņpadsmit gadus vecāko sievu sita).

Kā jau tas ir raksturīgi autobiogrāfijām, šādas grāmatas gadījumā tu kā lasītājs nevari būt pārliecināts, vai autors notikums atstāsta objektīvi - vai sasniegtās virsotnes vienmēr bijušas tik augstas, bet piedzīvotās neveiksmes - tik smagas, kā to apraksta pats šo notikumu varonis. Turklāt te vēl jāpiemin, ka atbilstoši citiem avotiem Aisedora bija ne tikai par brīvām attiecībām starp vīriešiem un sievietēm, bet arī atklāti biseksuāla, tomēr tik drosmīga, lai par to rakstītu pati savos memuāros viņa nebija gan. Par vīriešiem viņa te raksta visai tieši un atklāti, tai skaitā par tādiem, kuri nebija gatavi ar viņu gulēt, bet par sievietēm klusē, nekur te neparādās kas līdzīgs kā vēstulē vienai no mīļotajām sievietēm: "A slender body, hands soft and white, for the service of my delight, two sprouting breasts round and sweet, invite my hungry mouth to eat, from whence two nipples firm and pink, persuade my thirsty soul to drink, and lower still a secret place where I'd fain hide my loving face....." Bet vienā ziņā gan Dunkanei var piekrist - vismaz attiecībā uz sevi pašu viņai bija pilnīga taisnība tajā, ko viņa apgalvo arī šajā grāmatā - ka māksliniekiem nevajag precēties.

Vispār gan viņas liktenis arī bez skumjās laulības ar Jeseņinu bija traģēdijas pilns - automašīnai iebraucot upē, gāja viņas abi bērni un viņu auklīte, viņas ambīcijas ar savu personīgo deju skolu atkal un atkal līdz galam nespēja īstenoties, plus vēl pašas Dunkanes trakais gals (tā īsti no bērnu nāves viņa arī nebija atkopusies, pamatīgi iegrimstot alkoholā). Tomēr kā lasāmviela šī grāmata ir diezgan saistoša, aprakstot Ameriku un Eiropu laikā pirms un pēc Pirmā pasaules kara, pašas Dunkanes pakāpenisko aizraušanos ar komunismu (jāatzīmē, ka viņas dzīves laikā PSRS vēl patiešām bija zeme, kurā dažādas ekstravagantas mākslas formas tika atbalstītas, nevis apspiestas).

Simtprocentīgi skaidrs tas, kāda tieši bija Dunkanes vīzija par deju (un vīzija viņai patiešām bija, viņai bija pārliecība, ka viņas uzdevums ir atjaunot dejas dziļāko būtību), bet tur noteikti ietilpa principiāla nepatika pret tradicionālo baletu, tāpat Dunkane bija sava veida pioniere dejošanai basām kājām, ļoti augstu vērtējot kustību dabiskumu (ko tomēr vajadzēja apvienot ar augstu atlētisma līmeni), un, šķiet, viņasprāt, jebkura augstvērtīga mūzika ir dejojama, neatkarīgi no tā, vai komponists ir to paredzējis vai nav. Neteiktu, ka dodu grāmatai mega rekomendāciju, bet lasīt bija interesanti, un vēl interesantāk - lasīt par pašu Dunkani.
2021-05-10
7.5
comments powered by Disqus