Mr. Palomar
Italo Kalvino ir viens no tiem rakstniekiem, kuru grāmatas galvenokārt ir interesantas tajās izmantotās tehnikas dēļ un ne tik ļoti - sava satura dēļ. Tā "Kad ceļotājs ziemas naktī" katra nodaļa ir citā literārajā stilā un atstāsta it kā citas grāmatas saturu, kamēr "The Castle of Crossed Destinies" atstāsta dažādus notikumus, izmantojot taro kāršu komplektu.
"Palomāra kungs", savukārt, 27 nodaļās, ko veido 3*3*3 apakšnodaļas atstāsta Palomāra kunga novērojumus par apkārtējo pasauli. Grāmata ir jokaina, tur šaubu nav. Reizēm pārsteidzošā kārtā pat smieklīga. Vienlaikus tajā Kalvino cenšas pāriet no sīkā uz vispārīgo, radīt kaut kā liela un vienota sajūtu, kas daudzviet nenostrādā un par spīti grāmatas ļoti nelielajam apjomam, tā šķiet stiepta un pārmudrīta.
Sākas viss labi - Palomārs atrodas pludmalē un vēro viļņus, mēģinot saskatīt divus vienādus. Mazliet jau tas velk uz sekošanu nagu augšanai, bet lai nu būtu. Tad viņš sāk vērot sievietes - tas jau būtu drusku labāk, un spriedelēt par to, cik ilgi būtu korekti viņa skatienam slīdēt pāri kailām sieviešu krūtīm, kuru pludmalē nav mazums. Proti - kādā veidā viņš vienlaikus izrādītu cieņu, neradītu sajūtu, ka krūtis būtu kaut kas slikts vai nepiedienīgs (jo Palomārs ir progresīvs cilvēks), bet nekļūtu uzbāzīgs un vulgārs. Nonācis pie risinājuma, kas viņam pašam šķiet optimāls, Palomārs tomēr izpelnās glūņas reputāciju.
Diemžēl turpinājumā lielākoties ir viena vienīga atkārtošanās. Palomārs vēro zvaigznes. Palomārs izvēlas pārtikas produktus. Palomārs dārzā ravē nezāles un mēģina saprast, kurā brīdī zālājs kļūst par nezālāju. Katrā no šīm epizodēm var atrast kaut ko asprātīgu, bet vienotais iespaids tomēr ir garlaicība, kas manās acīs nav nekas diži labs.
Iespējams, es būtu rīkojies vispareizāk, ja pēc "Ceļinieka" vairs nebūtu lasījis šī autora darbus - jo neviens no tiem pagaidām nav spējis kaut nedaudz pietuvoties tai izcilajai sajūtai, ko man radīja pirmais iepazītais šī autora romāns.
"Palomāra kungs", savukārt, 27 nodaļās, ko veido 3*3*3 apakšnodaļas atstāsta Palomāra kunga novērojumus par apkārtējo pasauli. Grāmata ir jokaina, tur šaubu nav. Reizēm pārsteidzošā kārtā pat smieklīga. Vienlaikus tajā Kalvino cenšas pāriet no sīkā uz vispārīgo, radīt kaut kā liela un vienota sajūtu, kas daudzviet nenostrādā un par spīti grāmatas ļoti nelielajam apjomam, tā šķiet stiepta un pārmudrīta.
Sākas viss labi - Palomārs atrodas pludmalē un vēro viļņus, mēģinot saskatīt divus vienādus. Mazliet jau tas velk uz sekošanu nagu augšanai, bet lai nu būtu. Tad viņš sāk vērot sievietes - tas jau būtu drusku labāk, un spriedelēt par to, cik ilgi būtu korekti viņa skatienam slīdēt pāri kailām sieviešu krūtīm, kuru pludmalē nav mazums. Proti - kādā veidā viņš vienlaikus izrādītu cieņu, neradītu sajūtu, ka krūtis būtu kaut kas slikts vai nepiedienīgs (jo Palomārs ir progresīvs cilvēks), bet nekļūtu uzbāzīgs un vulgārs. Nonācis pie risinājuma, kas viņam pašam šķiet optimāls, Palomārs tomēr izpelnās glūņas reputāciju.
Diemžēl turpinājumā lielākoties ir viena vienīga atkārtošanās. Palomārs vēro zvaigznes. Palomārs izvēlas pārtikas produktus. Palomārs dārzā ravē nezāles un mēģina saprast, kurā brīdī zālājs kļūst par nezālāju. Katrā no šīm epizodēm var atrast kaut ko asprātīgu, bet vienotais iespaids tomēr ir garlaicība, kas manās acīs nav nekas diži labs.
Iespējams, es būtu rīkojies vispareizāk, ja pēc "Ceļinieka" vairs nebūtu lasījis šī autora darbus - jo neviens no tiem pagaidām nav spējis kaut nedaudz pietuvoties tai izcilajai sajūtai, ko man radīja pirmais iepazītais šī autora romāns.
2013-03-18
comments powered by Disqus