Iedzimtais grēks
Īvandes Kaijas ievērojamākais literārais veikums "Iedzimtais grēks" ir reizē izcils un ne visai labs romāns. Tas sagrāva virkni manu stereotipu, daudzkārt pārsteidza, rosināja uz pārdomām un visādi citādi varu teikt - šī grāmata man paliks spilgtā atmiņā. Vienlaikus tā literārās kvalitātes labākajā gadījumā var raksturot kā nevienmērīgas.
Kad šī grāmata nāca klajā, sabiedrības (galvenokārt - vīriešu, jo kuru gan tolaik interesēja sieviešu viedoklis?) reakcija bija sašutuma pilna. Kaijai pārmeta teju vai pornogrāfijas un izvirtības sludināšanu, tradicionālās ģimenes graušanu un visus tos atslēgas vārdus, kuri arī mūsu gadsimtā raisa patīkamu seksuālu uzbudinājumu visdedzīgākajos "tradicionālo vērtību" aizstāvjos. Vienlaikus slīpētākie kritiķi vairāk uzmanības vērsa uz grāmatas mākslinieciskās kvalitātes problēmām, tādējādi savukārt vairoties runāt par sāpīgajiem jautājumiem, kurus savā romānā dienasgaismā izcēlusi autore. Latvijas brīvvalsts laikā, kad insultu pārcietusī Kaija (īstajā vārdā Antonija Lūkina) vairs nespēja būt ne aktīva, ne bīstama, "Iedzimtais grēks" tika oficiāli gana labi atzīts, iestudēts teātrī (galveno varoni atveidoja Lilita Bērziņa!) un visādi citādi sabiedrība šķita nobriedusi Kaijas pasaules redzējumam. Protams, padomju okupācijas apstākļos, kad uz papīra tika sasniegta absolūta dzimumu vienlīdzība, bet sekss bija pārstājis eksistēt, Īvandi Kaiju atcerēties nebija pieņemts, un tā nu mēs esam nonākuši mūsdienās, kad esmu itin drošs, ka publicējot soctīklos fragmentus no "Iedzimtā grēka", varētu saņemt daudz atsauksmju par mūsdienu liberastijas kaitniecisko ietekmi uz visu to, kas latvietim svarīgs un svēts.
Savu vērtējumu un atskatu uz "Iedzimto grēku" sākšu ar aspektu, kas droši vien nekad nav bijis centrāls, runājot par šo darbu: proti, cik ļoti neierasta man kā lasītājam ir tā sabiedrība, par kuru raksta Īvande Kaija. Ja šis darbs būtu tapis savus divdesmit gadus vēlāk, tad Īvandes Kaijas pasaule itin labi sasauktos ar tām latviešu smalkajām aprindām, par kurām rakstīja Pāvils Rozītis "Ceplī" un Anšlavs Eglītis "Līgavu medniekos". Latvieši - lieltirgotāji, fabrikanti, viņu meitu pirmās balles, izlaidīga studentu dzīve - tas viss man kā lasītājam ir itin pazīstams, raksturojot dzīvi neatkarīgajā Latvijā. Bet nē - romāns ir uzrakstīts 1912. gadā, bet izdots - 1913. gadā. Un ar ko tas man galīgi neiet kopā - tie ir 700 verdzības gadi. Īvandes Kaijas latvietis 20. gadsimta sākumā nav krievu un vācu jūgā mītošs zemnieks sabristām kājām, kura lielākais mūža sapnis ir lai kāds no viņa bērniem sasniedz pilngadību, nenomiris ar diloni. Gluži otrādi - grāmatas varoņi var atļauties doties mēnešiem ilgā kāzu ceļojumā uz Vakareiropu (cita starpā nodzīvojot mēnesi Šveicē - nav tā, ka tas ļoti daudziem būtu pa kabatai mūsdienās!), viņiem ir pieejama laba izglītība, pat jaunkundzēm augstskola nav nekas nepieejams. Un vispār - man atkal un atkal sev lasīšanas procesā bija jāatgādina - brīvā Latvija tobrīd vēl nepastāv, notiek rusifikācija un kaut kur šajā laika posmā vajadzētu būt, ka ietilpst arī 1905. gada revolūcija, par kuru gan droši vien tolaik rakstīt nebija ļauts, bet katrā ziņā - varoņu pasaule ir pilnīgi citāda, nekā šo laikmetu pieņemts attēlot gan neatkarīgas, gan padomju okupētas Latvijas apstākļos. Te, starp citu, gribētos piebilst, ka šādas tādas sižetiskās līnijas augstāk piesauktajā Rozīša un Anšlava Eglīša grāmatās šķiet izteikti pārceļojušas no Kaijas romāna. Protams, ar citiem uzsvariem, turklāt Eglītis neapšaubāmi bija daudz labāks stāstnieks, bet nesaskatīt šīs līdzības ir grūti. Vienlaikus, protams, ne jau tajā ir romāna sāls, taču arī šis aspekts man šķita pieminēšanas vērts.
Par ko īsti vēsta "Iedzimtais grēks"? Tas ir kādas sievietes stāsts no pusaudzes gadiem līdz aptuveni 30 gadu vecumam ar vislielāko uzsvaru uz stāstu par viņas seksuālo atbrīvošanos. Romāna ievada daļa ir gaužām tradicionāla - lauku dzīve Randavā (kurā nav grūti saskatīt Mālpils apkārtni, kurā autore bija dzīvojusi ar vīru, tai skaitā te plaši aprakstīta Mergupes krastā esošā Vilku grava un Draudzības akmens - vajadzētu kaut kad atkārtoti uz turieni aizbraukt, lai apskatītu šīs vietas jau citām acīm!), jaunā meitene gatavojas mācību uzsākšanai ģimnāzijā Rīgā, kam viņas tēvs - luterāņu mācītājs - gan sākotnēji pretojies, uzskatīdams, ka izglītība pieklājas tikai dēliem, bet ne meitām, un sanāk tā, ka viņa iemīlas savā skolotājā - sešus gadus vecākajā studentā Valdī Pārupā. Pirmajā gadā viņu attiecības ir atbilstoši tā laika izpratnei tikumīgas, abi solās viens otru mīlēt līdz kapa malai, bet, kad Gaida mācās Rīgā ģimnāzijā, bet Valdis Pēterpilī (vai arī Maskavā - vienalga) augstskolā, jaunajam vīrietim gadās rīkoties kā vairumam viņa studiju biedru, proti, dzīvoties pa priekamājām, un viņš atzīst Gaidai, ka nav viņas cienīgs un viss starp viņiem cauri. Gaida pārdzīvo, taču kopumā itin labi pavada laiku Rīgā, koķetē ar dažādiem vīriešiem, un viss ietu kaut cik labi, taču Valdi viņa aizmirst nespēj, un, lai arī saprot, ka viņš nav vīrietis, ar ko veidot ilgstošas attiecības, vienu no nākamajām vasarām pavada ar jauno vīrieti, nododoties "iedzimtajam grēkam", skaidri zinot, ka tas nelabvēlīgi ietekmēs viņas turpmāko dzīvi, jo sievietei, laulības gaitas uzsākot, vienīgais būtiskais kritērijs ir - būt nevainīgai, kamēr vīrieša pagātnes pieredze, ieskaitot seksuāli transmisīvas slimības nav nekas slikts, jo "tāda ir vīrieša daba". Kad skaistā vasara beigusies un mīļotais vīrietis aizbraucis prom ar solījumu, ka varbūt pēc 15 gadiem, kad būs visusavā karjerā sasniedzis, viņš pēc Gaidas atgriezīsies (kā nekā viņas vārds ir Gaida - viņai pieklājas gaidīt!), viņa izlemj apprecēties ar vienu no saviem citiem kavalieriem, kurš, lai arī ne bez pārdomām, piekrīt apņemt par sievu tādu kritušu sievieti (par tādu sīkumu kā personīgā ļoti apšaubāmā pagātnes dzīve viņš vispār neaizdomājas, jo kālab gan lai kādu satrauktu, kādas piegulētājas ir bijušas topošajam mācītājam). Un tad nu mēs izlasām par Gaidas nebūt ne laimīgo laulības dzīvi, kuru nav iespējams oficiāli pārtraukt, jo tajos laikos laulības šķiršanu varēja ierosināt tikai vīrietis (līdzīgi kā tas mūsdienās ir daudzās islāma valstīs un kā to droši vien labprāt atsevišķi īpatņi gribētu redzēt arī mūspusē). Taču pamazām Gaida nonāk pie savas definīcijas tam, kas ir grēks, kas ir tikums un kādai ir jābūt laulībai.
Īsais idejiskās puses kopsavilkums (autores, ne mans): grēks ir nevis sekss ārpus laulības, bet laulība bez mīlestības. Attiecības ar trīs cilvēku līdzdalību, kurā divi ir precējušies, nav grēks (ja visas iesaistītās puses apzinās situāciju un tai piekrīt; par trejdanci gan te neko neraksta). Laulība tādā formā, kad sievietes vēlmes un intereses ir sekundāras, nav laba laulība. Lai arī sievietes virsuzdevums ir audzināt bērnus (līdz ar to viņai labāk ir nestrādāt, ja vien viņa nav ģimeniska un līdz ar to karjera ir viņas labākā izvēle), viņa nav tikai bērnu dzemdēšanas mašīna, vīram arī ir jāpiedalās bērnkopībā, turklāt - tā kā sieviete daudz strādā mājās, viņai pienākas puse no vīrieša ienākumiem. Prostitūcija ir izskaužama, kamēr brīva mīlestība ir atbalstāma. Bērns, kas dzimis ārpus laulības, pelnījis tādas pašas tiesības un tādu pašu stāvokli sabiedrībā kā laulībā dzimušais. Cilvēkiem, kuri ir monogāmi, ir jābūt iespējai dzīvot monogāmi, bet poligāmiem - poligāmi, un tur nav nekā nosodāma. Ā, un sievietei ir jābūt balsstiesībām!
Romāna lielākais mīnuss kā literāram darbam ir tas, ka autore brīžiem tik ļoti aizraujas ar savu uzskatu skaidrošanu, ka nekā cita kā idejiskās puses tajā nav. Garumgari monologi ar varoņu pasaules uzskatiem. Jāatzīmē, ka varones grāmatā ir vairākas, pārstāvot katra mazliet citu emancipētas jaunas sievietes šķautni, bet Kaijas spējas raksturu veidošanā bija visai ierobežotas, līdz ar to, ja es veidotu filmu uz romāna bāzes, tad visas jaunās sievietes atveidotu viena aktrise un visus jaunos vīriešus - viens aktieris, tāpat arī vecākai paaudzei pietiktu ar diviem aktieriem. Līdz ar to brīžiem šo grāmatu lasīt ir grūti, un, jo vairāk tā tuvojas beigām, jo "idejiskāka" tā kļūst, pēdējās nodaļās, kad galvenā varone sāk publiski uzstāties ar runām par savu vīziju laulības institūta reformācijai un to, kādai vajadzētu būt nākotnei, vispār brīžiem rodas doma, ka tu lasi manifestu, nevis romānu. Un visa te, protams, ir par daudz - romāna apjoms ir ap 650 lappusēm, noīsināts uz pusi romāns varētu literāri kļūt spēcīgāks.
Nav šaubu, ka, rakstot šo romānu, Īvande Kaija ietekmējās ne vien no labi iepazītās Mālpils apkārtnes dabas, bet arī no personīgās dzīves pieredzes laulībā - arī viņas pašas laulību būtu grūti nosaukt par laimīgu un no tās šķiršanas viņu atturēja galvenokārt tas, ka šādas iespējas nebūt nebija. Un gan jau, ka arī daudzie stāsti par ģimnāzistiem, kuriem prostitūcijas pakalpojumu izmantošana bija norma, gādīgu ģimenes tēvu mīļākajām un citas "nesmukās puses" nav autores fantāzijas auglis, bet dzīves realitātes atspoguļojums, līdz ar to galīgi nav jautāmu par to "no kurienes viņai tādas idejas", tālab idejiskā aspektā es autori pilnībā saprotu (jo šī ir tā situācija, kur izteikt apgalvojumu "tie ir varones uzskati, kam autore varbūt nemaz neipiekrīt", noteikti nav vietā). Un visu cieņu autorei par drosmi pirms vairāk kā 100 gadiem publiski atzīt - arī sievietei reizēm vajag seksu. Un tā nu mēs esam atgriezušies sākuma punktā - sava vēstījuma svaiguma un pausto atziņu dēļ "Iedzimtais grēks" ir izcils romāns, skaidri parādot, ka ne tas ir grēks, ko bieži par grēku sauc, bet kā lasāmviela tas varētu būt labāks. Vienlaikus to noteikti ir vērts izlasīt - un it īpaši vīrietim, citādi šobrīd no 40 vērtējumiem par to portālā Goodreads 39 ir atstājušas sievietes - lai gan tieši vīrietim te būtu vairāk ko mācīties un pārdomāt. (jāpiezīmē, ka Kaija nav ne sentimentāla, ne salkana, līdz ar to šajā aspektā romānam nav, ko pārmest). Tālab mans ieteikums ir - izlasi šo grāmatu, tikai ņem vērā, ka tā ir līdzīga tipiskam rokmūzikas albumam - līdzās spožiem singliem nāksies klausīties arī skaņdarbus vietas aizpildīšanai.
Kad šī grāmata nāca klajā, sabiedrības (galvenokārt - vīriešu, jo kuru gan tolaik interesēja sieviešu viedoklis?) reakcija bija sašutuma pilna. Kaijai pārmeta teju vai pornogrāfijas un izvirtības sludināšanu, tradicionālās ģimenes graušanu un visus tos atslēgas vārdus, kuri arī mūsu gadsimtā raisa patīkamu seksuālu uzbudinājumu visdedzīgākajos "tradicionālo vērtību" aizstāvjos. Vienlaikus slīpētākie kritiķi vairāk uzmanības vērsa uz grāmatas mākslinieciskās kvalitātes problēmām, tādējādi savukārt vairoties runāt par sāpīgajiem jautājumiem, kurus savā romānā dienasgaismā izcēlusi autore. Latvijas brīvvalsts laikā, kad insultu pārcietusī Kaija (īstajā vārdā Antonija Lūkina) vairs nespēja būt ne aktīva, ne bīstama, "Iedzimtais grēks" tika oficiāli gana labi atzīts, iestudēts teātrī (galveno varoni atveidoja Lilita Bērziņa!) un visādi citādi sabiedrība šķita nobriedusi Kaijas pasaules redzējumam. Protams, padomju okupācijas apstākļos, kad uz papīra tika sasniegta absolūta dzimumu vienlīdzība, bet sekss bija pārstājis eksistēt, Īvandi Kaiju atcerēties nebija pieņemts, un tā nu mēs esam nonākuši mūsdienās, kad esmu itin drošs, ka publicējot soctīklos fragmentus no "Iedzimtā grēka", varētu saņemt daudz atsauksmju par mūsdienu liberastijas kaitniecisko ietekmi uz visu to, kas latvietim svarīgs un svēts.
Savu vērtējumu un atskatu uz "Iedzimto grēku" sākšu ar aspektu, kas droši vien nekad nav bijis centrāls, runājot par šo darbu: proti, cik ļoti neierasta man kā lasītājam ir tā sabiedrība, par kuru raksta Īvande Kaija. Ja šis darbs būtu tapis savus divdesmit gadus vēlāk, tad Īvandes Kaijas pasaule itin labi sasauktos ar tām latviešu smalkajām aprindām, par kurām rakstīja Pāvils Rozītis "Ceplī" un Anšlavs Eglītis "Līgavu medniekos". Latvieši - lieltirgotāji, fabrikanti, viņu meitu pirmās balles, izlaidīga studentu dzīve - tas viss man kā lasītājam ir itin pazīstams, raksturojot dzīvi neatkarīgajā Latvijā. Bet nē - romāns ir uzrakstīts 1912. gadā, bet izdots - 1913. gadā. Un ar ko tas man galīgi neiet kopā - tie ir 700 verdzības gadi. Īvandes Kaijas latvietis 20. gadsimta sākumā nav krievu un vācu jūgā mītošs zemnieks sabristām kājām, kura lielākais mūža sapnis ir lai kāds no viņa bērniem sasniedz pilngadību, nenomiris ar diloni. Gluži otrādi - grāmatas varoņi var atļauties doties mēnešiem ilgā kāzu ceļojumā uz Vakareiropu (cita starpā nodzīvojot mēnesi Šveicē - nav tā, ka tas ļoti daudziem būtu pa kabatai mūsdienās!), viņiem ir pieejama laba izglītība, pat jaunkundzēm augstskola nav nekas nepieejams. Un vispār - man atkal un atkal sev lasīšanas procesā bija jāatgādina - brīvā Latvija tobrīd vēl nepastāv, notiek rusifikācija un kaut kur šajā laika posmā vajadzētu būt, ka ietilpst arī 1905. gada revolūcija, par kuru gan droši vien tolaik rakstīt nebija ļauts, bet katrā ziņā - varoņu pasaule ir pilnīgi citāda, nekā šo laikmetu pieņemts attēlot gan neatkarīgas, gan padomju okupētas Latvijas apstākļos. Te, starp citu, gribētos piebilst, ka šādas tādas sižetiskās līnijas augstāk piesauktajā Rozīša un Anšlava Eglīša grāmatās šķiet izteikti pārceļojušas no Kaijas romāna. Protams, ar citiem uzsvariem, turklāt Eglītis neapšaubāmi bija daudz labāks stāstnieks, bet nesaskatīt šīs līdzības ir grūti. Vienlaikus, protams, ne jau tajā ir romāna sāls, taču arī šis aspekts man šķita pieminēšanas vērts.
Par ko īsti vēsta "Iedzimtais grēks"? Tas ir kādas sievietes stāsts no pusaudzes gadiem līdz aptuveni 30 gadu vecumam ar vislielāko uzsvaru uz stāstu par viņas seksuālo atbrīvošanos. Romāna ievada daļa ir gaužām tradicionāla - lauku dzīve Randavā (kurā nav grūti saskatīt Mālpils apkārtni, kurā autore bija dzīvojusi ar vīru, tai skaitā te plaši aprakstīta Mergupes krastā esošā Vilku grava un Draudzības akmens - vajadzētu kaut kad atkārtoti uz turieni aizbraukt, lai apskatītu šīs vietas jau citām acīm!), jaunā meitene gatavojas mācību uzsākšanai ģimnāzijā Rīgā, kam viņas tēvs - luterāņu mācītājs - gan sākotnēji pretojies, uzskatīdams, ka izglītība pieklājas tikai dēliem, bet ne meitām, un sanāk tā, ka viņa iemīlas savā skolotājā - sešus gadus vecākajā studentā Valdī Pārupā. Pirmajā gadā viņu attiecības ir atbilstoši tā laika izpratnei tikumīgas, abi solās viens otru mīlēt līdz kapa malai, bet, kad Gaida mācās Rīgā ģimnāzijā, bet Valdis Pēterpilī (vai arī Maskavā - vienalga) augstskolā, jaunajam vīrietim gadās rīkoties kā vairumam viņa studiju biedru, proti, dzīvoties pa priekamājām, un viņš atzīst Gaidai, ka nav viņas cienīgs un viss starp viņiem cauri. Gaida pārdzīvo, taču kopumā itin labi pavada laiku Rīgā, koķetē ar dažādiem vīriešiem, un viss ietu kaut cik labi, taču Valdi viņa aizmirst nespēj, un, lai arī saprot, ka viņš nav vīrietis, ar ko veidot ilgstošas attiecības, vienu no nākamajām vasarām pavada ar jauno vīrieti, nododoties "iedzimtajam grēkam", skaidri zinot, ka tas nelabvēlīgi ietekmēs viņas turpmāko dzīvi, jo sievietei, laulības gaitas uzsākot, vienīgais būtiskais kritērijs ir - būt nevainīgai, kamēr vīrieša pagātnes pieredze, ieskaitot seksuāli transmisīvas slimības nav nekas slikts, jo "tāda ir vīrieša daba". Kad skaistā vasara beigusies un mīļotais vīrietis aizbraucis prom ar solījumu, ka varbūt pēc 15 gadiem, kad būs visusavā karjerā sasniedzis, viņš pēc Gaidas atgriezīsies (kā nekā viņas vārds ir Gaida - viņai pieklājas gaidīt!), viņa izlemj apprecēties ar vienu no saviem citiem kavalieriem, kurš, lai arī ne bez pārdomām, piekrīt apņemt par sievu tādu kritušu sievieti (par tādu sīkumu kā personīgā ļoti apšaubāmā pagātnes dzīve viņš vispār neaizdomājas, jo kālab gan lai kādu satrauktu, kādas piegulētājas ir bijušas topošajam mācītājam). Un tad nu mēs izlasām par Gaidas nebūt ne laimīgo laulības dzīvi, kuru nav iespējams oficiāli pārtraukt, jo tajos laikos laulības šķiršanu varēja ierosināt tikai vīrietis (līdzīgi kā tas mūsdienās ir daudzās islāma valstīs un kā to droši vien labprāt atsevišķi īpatņi gribētu redzēt arī mūspusē). Taču pamazām Gaida nonāk pie savas definīcijas tam, kas ir grēks, kas ir tikums un kādai ir jābūt laulībai.
Īsais idejiskās puses kopsavilkums (autores, ne mans): grēks ir nevis sekss ārpus laulības, bet laulība bez mīlestības. Attiecības ar trīs cilvēku līdzdalību, kurā divi ir precējušies, nav grēks (ja visas iesaistītās puses apzinās situāciju un tai piekrīt; par trejdanci gan te neko neraksta). Laulība tādā formā, kad sievietes vēlmes un intereses ir sekundāras, nav laba laulība. Lai arī sievietes virsuzdevums ir audzināt bērnus (līdz ar to viņai labāk ir nestrādāt, ja vien viņa nav ģimeniska un līdz ar to karjera ir viņas labākā izvēle), viņa nav tikai bērnu dzemdēšanas mašīna, vīram arī ir jāpiedalās bērnkopībā, turklāt - tā kā sieviete daudz strādā mājās, viņai pienākas puse no vīrieša ienākumiem. Prostitūcija ir izskaužama, kamēr brīva mīlestība ir atbalstāma. Bērns, kas dzimis ārpus laulības, pelnījis tādas pašas tiesības un tādu pašu stāvokli sabiedrībā kā laulībā dzimušais. Cilvēkiem, kuri ir monogāmi, ir jābūt iespējai dzīvot monogāmi, bet poligāmiem - poligāmi, un tur nav nekā nosodāma. Ā, un sievietei ir jābūt balsstiesībām!
Romāna lielākais mīnuss kā literāram darbam ir tas, ka autore brīžiem tik ļoti aizraujas ar savu uzskatu skaidrošanu, ka nekā cita kā idejiskās puses tajā nav. Garumgari monologi ar varoņu pasaules uzskatiem. Jāatzīmē, ka varones grāmatā ir vairākas, pārstāvot katra mazliet citu emancipētas jaunas sievietes šķautni, bet Kaijas spējas raksturu veidošanā bija visai ierobežotas, līdz ar to, ja es veidotu filmu uz romāna bāzes, tad visas jaunās sievietes atveidotu viena aktrise un visus jaunos vīriešus - viens aktieris, tāpat arī vecākai paaudzei pietiktu ar diviem aktieriem. Līdz ar to brīžiem šo grāmatu lasīt ir grūti, un, jo vairāk tā tuvojas beigām, jo "idejiskāka" tā kļūst, pēdējās nodaļās, kad galvenā varone sāk publiski uzstāties ar runām par savu vīziju laulības institūta reformācijai un to, kādai vajadzētu būt nākotnei, vispār brīžiem rodas doma, ka tu lasi manifestu, nevis romānu. Un visa te, protams, ir par daudz - romāna apjoms ir ap 650 lappusēm, noīsināts uz pusi romāns varētu literāri kļūt spēcīgāks.
Nav šaubu, ka, rakstot šo romānu, Īvande Kaija ietekmējās ne vien no labi iepazītās Mālpils apkārtnes dabas, bet arī no personīgās dzīves pieredzes laulībā - arī viņas pašas laulību būtu grūti nosaukt par laimīgu un no tās šķiršanas viņu atturēja galvenokārt tas, ka šādas iespējas nebūt nebija. Un gan jau, ka arī daudzie stāsti par ģimnāzistiem, kuriem prostitūcijas pakalpojumu izmantošana bija norma, gādīgu ģimenes tēvu mīļākajām un citas "nesmukās puses" nav autores fantāzijas auglis, bet dzīves realitātes atspoguļojums, līdz ar to galīgi nav jautāmu par to "no kurienes viņai tādas idejas", tālab idejiskā aspektā es autori pilnībā saprotu (jo šī ir tā situācija, kur izteikt apgalvojumu "tie ir varones uzskati, kam autore varbūt nemaz neipiekrīt", noteikti nav vietā). Un visu cieņu autorei par drosmi pirms vairāk kā 100 gadiem publiski atzīt - arī sievietei reizēm vajag seksu. Un tā nu mēs esam atgriezušies sākuma punktā - sava vēstījuma svaiguma un pausto atziņu dēļ "Iedzimtais grēks" ir izcils romāns, skaidri parādot, ka ne tas ir grēks, ko bieži par grēku sauc, bet kā lasāmviela tas varētu būt labāks. Vienlaikus to noteikti ir vērts izlasīt - un it īpaši vīrietim, citādi šobrīd no 40 vērtējumiem par to portālā Goodreads 39 ir atstājušas sievietes - lai gan tieši vīrietim te būtu vairāk ko mācīties un pārdomāt. (jāpiezīmē, ka Kaija nav ne sentimentāla, ne salkana, līdz ar to šajā aspektā romānam nav, ko pārmest). Tālab mans ieteikums ir - izlasi šo grāmatu, tikai ņem vērā, ka tā ir līdzīga tipiskam rokmūzikas albumam - līdzās spožiem singliem nāksies klausīties arī skaņdarbus vietas aizpildīšanai.
2022-12-03
comments powered by Disqus