Daudz laimes dzimšanas dienā
Sesto reizi pēc kārtas bijām Valmieras vasaras teātra festivālā, un izrāžu programma mums šoreiz bija tik intensīva kā vēl nekad iepriekš. Man viss šis sākās ar "Daudz laimes dzimšanas dienā", kas droši vien arī ir loģisks veids, kā uzsākt šādu festivālu, ar piedzimšanu.
Kā jau tas VVTF piedienas, "Daudz laimes dzimšanas dienā" tevi aizved uz vietu, kur parasti teātri nespēlē, šajā gadījumā - uz kādreizējo Vidzemes slimnīcas veļas māju. Pirmais izrādes pārsteigums atklājas brīdī, kad skatītājus aicina uz zāli (ko dara paši aktieri) - līdz ar biļešu pārbaudi skatītājiem izsniegtas mazas kartītes ar Imanta Ziedoņa "Bez mīlestības nedzīvojiet" vārdiem, kuras, kā es, protams, nebiju piefiksējis, daļai bija rozā, bet daļai - gaiši zilā krāsā, un atkarībā no šīs krāsas tev bija jādodas vai nu pa kreisi vai pa labi, skatītājiem tiekot sadalītiem divās vairāk vai mazāk vienāda izmēra grupās, kuras izrādes pirmo daļu skatījās atsevišķi. Te jāpiebilst, ka tā kā Marina uz šo izrādi nedevās, man nebija lemts noskaidrot, vai otraja grupā nokļuvušie to pašu saturu dzirdēja citā secībā vai arī tādā pašā, tikai citiem aktieriem uzņemoties tās pašas lomas (vai varbūt vienā zāles daļā gluži vienkārši izrādes sākas ātrāk, kamēr otrā - manējā, uz kaut ko gaida?). Jāpiebilst - it kā gan viens, gan otrs variants šķiet neloģisks, bet varbūt labāk pat saglabāt neziņu par to, kā īsti taisa tos bērniņus.
Izrādes pirmās daļas telpa ir maksimāli askētiska - dažas solu rindas, uz grīdas - salocīti palagi (dvieļi), uz kuriem arī var sēdēt, un viens gluži parasts biroja krēsls, kurā sēdēs aktrise vai aktieris, kas tev stāstīs "semidokumentālu" stāstu par daļu no procesa kļūšanai par vecāku. Kālab stāsti ir semidokumentāli? Tālab, ka to varoņi ir Anta Aizupe, Madara Reijere un Rūdolfs Gediņš. Stāstījums ir pirmajā personā, un biogrāfiski elementi izrādē nenoliedzami ir, un ne tikai tādi, ka katram no šiem aktieriem patiešām ir kāds bērns. Tā Rūdolfa Gediņa stāstījumā itin nozīmīga loma ir "Brandam" un tā režisoram Viesturam Kairišam Dailes teātrī, kur patiešām Gediņš atveido Jēzu Kristu. Un arī citādi izrādes saturā ir gana daudz atsauču uz to, ka šie topošie vecāki ikdienā ir aktieri. Vai tur patiešām saistībā ar bērnu nākšanu pasaulē ir arī kāda deva aktieru reāli piedzīvotā, patiesībā nav svarīgi (piemēram, BeReal uzņemšana Dzemdību namā pēc ļoti sarežģītu dzemdību noslēguma), bet stāsti ir tādi, kuriem nav problēmu noticēt, ka tie ir patiesi, ja arī ne gluži šo konkrēto cilvēku stāsti. Kā jau tas pieklājas šādam saturam, tajā ir gan drāma, gan robežošanās ar traģēdiju, gan komiski atgadījumi, kuri daudziem, kam pašiem pieredze ar bērna piedzimšanu neaprobežojas ar sevis nākšanu pasaulē, būs vai nu pazīstami vai vismaz ļoti skaidri. Kā būtu šo izrādi skatīties, ja man nebūtu bērnu? Noteikti - daudz abstraktāk, caur pilnīgi citu prizmu. Veids, kā notika pāreja no viena stāsta uz otru, aktierim it kā nemanāmi izlavoties ārā no "zāles" - patiešām elegants un ļoti organisks.
Kad visi stāsti ir izstāstīti, vai pareizāk - nav vis izstāstīti, bet gan tikai noslēgušās epizodes, pa telpas logu auditorijā iekāpj Elīna Hanzena, kura, kā šķiet, pilda dūlas pienākumus - palīdz sagatavoties dzemdībām, un dara to ar tik pārspīlētu pozitīvismu un apgarotību, ka droši vien nav pat svarīgi - vai viņas veiktais rituāls ir jāuztver ar ironiju vai no sirds. Un tad mēs nonākam izrādes otrajā, daudz abstraktākajā daļā, kurā tiekas abas auditorijas daļas un mēs piedzīvojam dzemdības. Iespējams, pat vairākkārt, bet varbūt arī nē. Kamēr pirmā izrādes daļa (par spīti personiskajiem stāstiem) ir drīzāk atsvešināta un auksta, otrā ir ļoti ķermeniska un fiziska, ar augļu baudīšanu, Jēkaba Nīmaņa muzikālo (un fizisko) klātbūtni, ne vienmēr līdz galam skaidra un saprotama, un, iespējams, arī pārāk ilga (no otras puses - dzemdības jau arī nav nekāds ātrais pasākums, ja vien tās nenotiek uz virtuves flīžu grīdas kaut kur tagadējā Ropažu novadā). Kaut kādu references punktu šajā daļā man, iespējams, pietrūka un izrādes skatīšanās procesā man bija iebildumi pret otrās daļas ilgumu, bet divas dienas vēlāk šādas sajūtas man vairs nav, un patiesībā varbūt viss tur bija kārtībā. Tā nebija gluži mana iecienītākā izrāde šajā festivālā, bet noteikti nenožēloju, ka šo izrādi redzēju.
Kā jau tas VVTF piedienas, "Daudz laimes dzimšanas dienā" tevi aizved uz vietu, kur parasti teātri nespēlē, šajā gadījumā - uz kādreizējo Vidzemes slimnīcas veļas māju. Pirmais izrādes pārsteigums atklājas brīdī, kad skatītājus aicina uz zāli (ko dara paši aktieri) - līdz ar biļešu pārbaudi skatītājiem izsniegtas mazas kartītes ar Imanta Ziedoņa "Bez mīlestības nedzīvojiet" vārdiem, kuras, kā es, protams, nebiju piefiksējis, daļai bija rozā, bet daļai - gaiši zilā krāsā, un atkarībā no šīs krāsas tev bija jādodas vai nu pa kreisi vai pa labi, skatītājiem tiekot sadalītiem divās vairāk vai mazāk vienāda izmēra grupās, kuras izrādes pirmo daļu skatījās atsevišķi. Te jāpiebilst, ka tā kā Marina uz šo izrādi nedevās, man nebija lemts noskaidrot, vai otraja grupā nokļuvušie to pašu saturu dzirdēja citā secībā vai arī tādā pašā, tikai citiem aktieriem uzņemoties tās pašas lomas (vai varbūt vienā zāles daļā gluži vienkārši izrādes sākas ātrāk, kamēr otrā - manējā, uz kaut ko gaida?). Jāpiebilst - it kā gan viens, gan otrs variants šķiet neloģisks, bet varbūt labāk pat saglabāt neziņu par to, kā īsti taisa tos bērniņus.
Izrādes pirmās daļas telpa ir maksimāli askētiska - dažas solu rindas, uz grīdas - salocīti palagi (dvieļi), uz kuriem arī var sēdēt, un viens gluži parasts biroja krēsls, kurā sēdēs aktrise vai aktieris, kas tev stāstīs "semidokumentālu" stāstu par daļu no procesa kļūšanai par vecāku. Kālab stāsti ir semidokumentāli? Tālab, ka to varoņi ir Anta Aizupe, Madara Reijere un Rūdolfs Gediņš. Stāstījums ir pirmajā personā, un biogrāfiski elementi izrādē nenoliedzami ir, un ne tikai tādi, ka katram no šiem aktieriem patiešām ir kāds bērns. Tā Rūdolfa Gediņa stāstījumā itin nozīmīga loma ir "Brandam" un tā režisoram Viesturam Kairišam Dailes teātrī, kur patiešām Gediņš atveido Jēzu Kristu. Un arī citādi izrādes saturā ir gana daudz atsauču uz to, ka šie topošie vecāki ikdienā ir aktieri. Vai tur patiešām saistībā ar bērnu nākšanu pasaulē ir arī kāda deva aktieru reāli piedzīvotā, patiesībā nav svarīgi (piemēram, BeReal uzņemšana Dzemdību namā pēc ļoti sarežģītu dzemdību noslēguma), bet stāsti ir tādi, kuriem nav problēmu noticēt, ka tie ir patiesi, ja arī ne gluži šo konkrēto cilvēku stāsti. Kā jau tas pieklājas šādam saturam, tajā ir gan drāma, gan robežošanās ar traģēdiju, gan komiski atgadījumi, kuri daudziem, kam pašiem pieredze ar bērna piedzimšanu neaprobežojas ar sevis nākšanu pasaulē, būs vai nu pazīstami vai vismaz ļoti skaidri. Kā būtu šo izrādi skatīties, ja man nebūtu bērnu? Noteikti - daudz abstraktāk, caur pilnīgi citu prizmu. Veids, kā notika pāreja no viena stāsta uz otru, aktierim it kā nemanāmi izlavoties ārā no "zāles" - patiešām elegants un ļoti organisks.
Kad visi stāsti ir izstāstīti, vai pareizāk - nav vis izstāstīti, bet gan tikai noslēgušās epizodes, pa telpas logu auditorijā iekāpj Elīna Hanzena, kura, kā šķiet, pilda dūlas pienākumus - palīdz sagatavoties dzemdībām, un dara to ar tik pārspīlētu pozitīvismu un apgarotību, ka droši vien nav pat svarīgi - vai viņas veiktais rituāls ir jāuztver ar ironiju vai no sirds. Un tad mēs nonākam izrādes otrajā, daudz abstraktākajā daļā, kurā tiekas abas auditorijas daļas un mēs piedzīvojam dzemdības. Iespējams, pat vairākkārt, bet varbūt arī nē. Kamēr pirmā izrādes daļa (par spīti personiskajiem stāstiem) ir drīzāk atsvešināta un auksta, otrā ir ļoti ķermeniska un fiziska, ar augļu baudīšanu, Jēkaba Nīmaņa muzikālo (un fizisko) klātbūtni, ne vienmēr līdz galam skaidra un saprotama, un, iespējams, arī pārāk ilga (no otras puses - dzemdības jau arī nav nekāds ātrais pasākums, ja vien tās nenotiek uz virtuves flīžu grīdas kaut kur tagadējā Ropažu novadā). Kaut kādu references punktu šajā daļā man, iespējams, pietrūka un izrādes skatīšanās procesā man bija iebildumi pret otrās daļas ilgumu, bet divas dienas vēlāk šādas sajūtas man vairs nav, un patiesībā varbūt viss tur bija kārtībā. Tā nebija gluži mana iecienītākā izrāde šajā festivālā, bet noteikti nenožēloju, ka šo izrādi redzēju.
2024-08-02
comments powered by Disqus