Vecajo kults
Pirmā reakcija, kad izziņoja šo izrādi, bija: "Wow! Izklausās ļoti interesanti. Noteikti gribu to redzēt." Padalījos ar informāciju draugu čatā, tur reakcijas bija sekojošas (rūpējoties par personas datu aizsardzību, protams, nevienu vārdā nesaukšu): "Es plānoju iet 7-dec, ja kādam vēlme pievienoties", "Izklausās riktīgi labi", "Izskatās ļooti labs. Būs jādara kā parasti - jāsagaida brīdis, kad biļetes ir izpirktas un stipri jānožēlo, ka nenoreaģēju ātrāk". Nezinu, kāds bija viedolis pēc 7. decembra apmeklējuma (pirms esmu pabeidzis šo aprakstu, nejautāšu, lai neietekmētos), tomēr tad ienācās manas māsas viedoklis par šo izrādi. Viņai, maigi izsakoties, tā nepatika. Cik saprotu - sen nebija bijis tā, ka viņai kaut kas tik ļoti būtu nepaticis. Arī māsas draudzene (arī vārdā, protams, nesaukšu, esmu maksimāli diskrēts) par izrādi nepavisam nebija sajūsmā. Kā viņa teica - viņa saprata to, kas tur notiek un kāpēc tas notiek, bet viņai tāpat nepatika. Sajūsmas termometrs man sāka kristies. Un tad vēl pāris nedēļas pirms noliktā datuma e-pastā saņēmu ziņu, ka tehnisku iemeslu dēļ būs aktiera nomaiņa. Es, sasodīts, speciāli izvēlējos datumus (ar Marinu gājām ar vienas dienas nobīdi), lai izrādē piedalītos Ģirts Krūmiņš, bet šeku reku - tomēr būs Regnārs Vaivars. Nu, mīļie cilvēki, kā tā var?
Marina gāja izrādi skatīties svētdienā, proti, 24 stundas pirms manis, un viņas viedoklis bija negaidīti pozitīvs. Tas mazliet kārtis sajauca. Nu jau es nezināju - ko man gaidīt. Ja ir viena lieta, ko es zinu par Marinu un teātri - viņai nepatīk absolūts šizobalets. Un es biju pieņēmis, ka tieši tas bija atbiedējis manu māsu. Tātad - kaut kas neskaidrs. Par laimi, sevišķi ilgs laiks mokās man nebija jāpavada, jo, kā jau teikts - pats biju nākamais sarakstā uz izrādes apmeklējumu.
Šis būtu tas brīdis, kur vajadzētu vismaz kaut ko pastāstīt par izrādi. Drošākais variants - izmantot materiālus, ko pats Dirty Deal Teatro publicējis tās raksturojumam. Pirmkārt, kā izrādes žanrs norādīts "pieņemšanas ceremonija". Otrkārt, izrādes veidotājas ir Katrīna Neiburga un Iveta Pole. Tehnisku iemeslu dēļ man derdzas tādas izrādes, kurām nav viena konkrēta režisora, jo kaut kā jau tā ailīte bloga sistēmā jāaizpilda. Labi, lai tiek Polei - viņa tomēr biežāka izrāžu veidotāja. Izrādes anotācija vēsta sekojošo:
Uz skatuves viņi ir trīs. Mārcis Broks, Dace Everss un, manā gadījumā, Regnārs Vaivars. Pārējie kulta dibinātāji, lai gan ne tieši šādā sarakstā, jo vēl jau tur ir Ingus Baušķenieks un Māra Ķimele un gan jau vēl kāds, izrādē piedalās caur Zoom (vai kādu tamlīdzīgu) platformu attālināti. Ierakstā gan. Līdz ar to man būtu paticis, ja šī daļa būtu bez video raustīšanās un jautājumiem: "Vai jūs mani dzirdat?" Visus jokus, kas saistīti ar attālinātās saziņas problēmām, vēlos atstāt 2020.-2021. gados. Jā, arī filma "Vecāku sapulce" ar šo grēkoja. Un, jā, izrāde patiešām līdzinās kulta ceremonijai. Ar visa šāda pasākuma plusiem un mīnusiem. Mīnuss manā izpratnē galvenokārt tajā, ka ievada daļa šķita pārāk sastāvam no kulta un pārāk maz no izrādes. Proti, diezgan ilgs laiks pagāja, pirms beidzās tīrais simbolisms un sākās vismaz kaut kāda pievēršanās tēmai. Protams, ja ņem vērā, ka tēma ir novecošana un nāve - proti, ne tas jautrākais saturs, varbūt labi, ka tā. Un visa tā pasākuma doma - jaunais cilvēks Mārča Broka personā iziet cauri iniciācijas rituālam un pieņem, ka arī viņš novecos un nomirs.
Jautājums ir - vai šī izrāde kādā veidā tev kā skatītājam atvieglo šo pieņemšanu? Atbilde te drīzāk būs Nē - varu teikt, ka pasakas formas stāstījums par līķa sadalīšanās stadijām nebija pati tīkamākā pieredze, kas man līdz šim ir bijusi. Līdz ar to, ja man vajadzētu attēlot savu emociju spektru izrādes garumā, es teiktu - lielu daļu šī līkne bija diezgan plakana, tad aizgāja uz leju (šajā posmā), bet izrādes beigas un dažādās frāzes iz kategorijas "... jo dzīve ir īsa un beidzas ar nāvi" parāva vaļā asaru slūžas. Ok, varbūt ne gluži slūžas, bet dažas asaras nobira gan. Tātad - kaut ko šī izrāde sasniedza.
Tāpat nenoliegšu - izrāde ir vizuāli efektīva. Pārlaicīgā Dace Everss, pavisam jaunais Mārcis, un pa vidu - ar zināmu pieredzi apveltītais, tomēr vēl ne tuvu ne pravietis Vaivars - tas strādāja labi. Audiovizuālā pieredze ir iespaidīga, tam par labu nāca arī Mākena un Baušķenieka radītā muzikālā partitūra. Kā jau rituālā. Un pieņemšana arī notika. Klāt vēl pieliekam jautājumus skatītājiem, kuru vidū bija sieviete, kas uz jautājumu, vai viņai ir bail no nāves, atbildēja, ka viņa jau vienreiz ir nomirusi (pavadījusi nedēļu komā pēc autoavārijas), tas viss atstāj iespaidu. Arī miza ar savu krunkainumu kā pielūgsmes objekts, manuprāt, stādāja labi. Ar skatītāju iesaisti gan bija arī savdabīgs elements - tās ietvaros notiek "reliģiju izsole", skatītājiem izvēloties piedāvājumus, ko piedāvā dažādas reliģijas, un visām tām atradās piekritēji. Tai skaitā viena dāma, kas pieteicās uz pilnīgi visu. Izņemot jūdaismu. Un, sasodīts, es šajā brīdī pacēlu roku - jo kaut kā šķita nepareizi, ka pēkšņi viena reliģija netīk nevienam. Un tad man bija pārdomas - vai es būtu rīkojies analoģiski, ja neviens nebūtu pateicis Jā islāmam? Labi, ka šis nebija jāpārbauda, jo kurš gan spēs atturēties atzīt, ka Salāhs ir vienīgais dievs un Jurgens Klops bija viņa pravietis?
Tik asu reakciju kā māsai šī izrāde man noteikti neizraisīja. Klajas pretreakcijas nebija. Un tomēr es neietu tik tālu, lai teiktu, ka šī izrāde man būtu patikusi. Tā nebija tas, uz ko es biju cerējis, lai arī es nemaz nezinu, ko tieši es no tās gaidīju. Droši varu teikt - vieglāk nekļuva, bet atziņu, ka šampanieti var dzert ne tikai svētkos, jo dzīve ir īsa un beidzas ar nāvi, paņēmu līdzi. Tiesa, tajā pašā vakarā to lietā likt neizdevās, jo alkoholu tirgo tikai līdz astoņiem.
P.S. Un to, ka bija Vaivars, nevis Krūmiņš, nenožēloju. Nebija viņam ne vainas.
Marina gāja izrādi skatīties svētdienā, proti, 24 stundas pirms manis, un viņas viedoklis bija negaidīti pozitīvs. Tas mazliet kārtis sajauca. Nu jau es nezināju - ko man gaidīt. Ja ir viena lieta, ko es zinu par Marinu un teātri - viņai nepatīk absolūts šizobalets. Un es biju pieņēmis, ka tieši tas bija atbiedējis manu māsu. Tātad - kaut kas neskaidrs. Par laimi, sevišķi ilgs laiks mokās man nebija jāpavada, jo, kā jau teikts - pats biju nākamais sarakstā uz izrādes apmeklējumu.
Šis būtu tas brīdis, kur vajadzētu vismaz kaut ko pastāstīt par izrādi. Drošākais variants - izmantot materiālus, ko pats Dirty Deal Teatro publicējis tās raksturojumam. Pirmkārt, kā izrādes žanrs norādīts "pieņemšanas ceremonija". Otrkārt, izrādes veidotājas ir Katrīna Neiburga un Iveta Pole. Tehnisku iemeslu dēļ man derdzas tādas izrādes, kurām nav viena konkrēta režisora, jo kaut kā jau tā ailīte bloga sistēmā jāaizpilda. Labi, lai tiek Polei - viņa tomēr biežāka izrāžu veidotāja. Izrādes anotācija vēsta sekojošo:
Neviens nezina, kad Vecajo kults radies un kad tas izzudīs. Tas nav piesiets nedz gadam, nedz vietai. Katra sapulce ir turpinājums laika un Svētās Mizas iesāktajam. Daži apgalvo, ka kustība uzradusies tikai nesen, citi – ka tās saknes ir sirmā senatnē. Daudzi avoti klusē.
Kustības pamatus veido kopiena, kas pievērsusies novecošanai un mirstībai ne tikai kā cūcībai, bet arī kā ceļam uz atmošanos un mieru. Jo dzīve ir īsa un beidzas ar nāvi. Tās sekotāji ir pārliecināti, ka vecums ir portāls uz citādu apziņas stāvokli un ka pāreja no būtības uz nebūtību ir pati esamības jēga.
Tiem, kas kustībai pievienosies, netiks dots solījums par atbildēm. Tā būs sapulce bez robežām, reizē lūgšana, saruna, dziesma un apcere. Tajā nebūs obligāti jāpiedalās, bet, ienākot telpā, piedalīšanās jau būs notikusi.
Kulta dibinātāji: Mārcis Broks, Dace Everss, Ģirts Krūmiņš, Edgars Mākens, Katrīna Neiburga, Iveta Pole, Ilmārs Šlāpins, Regnārs Vaivars
Uz skatuves viņi ir trīs. Mārcis Broks, Dace Everss un, manā gadījumā, Regnārs Vaivars. Pārējie kulta dibinātāji, lai gan ne tieši šādā sarakstā, jo vēl jau tur ir Ingus Baušķenieks un Māra Ķimele un gan jau vēl kāds, izrādē piedalās caur Zoom (vai kādu tamlīdzīgu) platformu attālināti. Ierakstā gan. Līdz ar to man būtu paticis, ja šī daļa būtu bez video raustīšanās un jautājumiem: "Vai jūs mani dzirdat?" Visus jokus, kas saistīti ar attālinātās saziņas problēmām, vēlos atstāt 2020.-2021. gados. Jā, arī filma "Vecāku sapulce" ar šo grēkoja. Un, jā, izrāde patiešām līdzinās kulta ceremonijai. Ar visa šāda pasākuma plusiem un mīnusiem. Mīnuss manā izpratnē galvenokārt tajā, ka ievada daļa šķita pārāk sastāvam no kulta un pārāk maz no izrādes. Proti, diezgan ilgs laiks pagāja, pirms beidzās tīrais simbolisms un sākās vismaz kaut kāda pievēršanās tēmai. Protams, ja ņem vērā, ka tēma ir novecošana un nāve - proti, ne tas jautrākais saturs, varbūt labi, ka tā. Un visa tā pasākuma doma - jaunais cilvēks Mārča Broka personā iziet cauri iniciācijas rituālam un pieņem, ka arī viņš novecos un nomirs.
Jautājums ir - vai šī izrāde kādā veidā tev kā skatītājam atvieglo šo pieņemšanu? Atbilde te drīzāk būs Nē - varu teikt, ka pasakas formas stāstījums par līķa sadalīšanās stadijām nebija pati tīkamākā pieredze, kas man līdz šim ir bijusi. Līdz ar to, ja man vajadzētu attēlot savu emociju spektru izrādes garumā, es teiktu - lielu daļu šī līkne bija diezgan plakana, tad aizgāja uz leju (šajā posmā), bet izrādes beigas un dažādās frāzes iz kategorijas "... jo dzīve ir īsa un beidzas ar nāvi" parāva vaļā asaru slūžas. Ok, varbūt ne gluži slūžas, bet dažas asaras nobira gan. Tātad - kaut ko šī izrāde sasniedza.
Tāpat nenoliegšu - izrāde ir vizuāli efektīva. Pārlaicīgā Dace Everss, pavisam jaunais Mārcis, un pa vidu - ar zināmu pieredzi apveltītais, tomēr vēl ne tuvu ne pravietis Vaivars - tas strādāja labi. Audiovizuālā pieredze ir iespaidīga, tam par labu nāca arī Mākena un Baušķenieka radītā muzikālā partitūra. Kā jau rituālā. Un pieņemšana arī notika. Klāt vēl pieliekam jautājumus skatītājiem, kuru vidū bija sieviete, kas uz jautājumu, vai viņai ir bail no nāves, atbildēja, ka viņa jau vienreiz ir nomirusi (pavadījusi nedēļu komā pēc autoavārijas), tas viss atstāj iespaidu. Arī miza ar savu krunkainumu kā pielūgsmes objekts, manuprāt, stādāja labi. Ar skatītāju iesaisti gan bija arī savdabīgs elements - tās ietvaros notiek "reliģiju izsole", skatītājiem izvēloties piedāvājumus, ko piedāvā dažādas reliģijas, un visām tām atradās piekritēji. Tai skaitā viena dāma, kas pieteicās uz pilnīgi visu. Izņemot jūdaismu. Un, sasodīts, es šajā brīdī pacēlu roku - jo kaut kā šķita nepareizi, ka pēkšņi viena reliģija netīk nevienam. Un tad man bija pārdomas - vai es būtu rīkojies analoģiski, ja neviens nebūtu pateicis Jā islāmam? Labi, ka šis nebija jāpārbauda, jo kurš gan spēs atturēties atzīt, ka Salāhs ir vienīgais dievs un Jurgens Klops bija viņa pravietis?
Tik asu reakciju kā māsai šī izrāde man noteikti neizraisīja. Klajas pretreakcijas nebija. Un tomēr es neietu tik tālu, lai teiktu, ka šī izrāde man būtu patikusi. Tā nebija tas, uz ko es biju cerējis, lai arī es nemaz nezinu, ko tieši es no tās gaidīju. Droši varu teikt - vieglāk nekļuva, bet atziņu, ka šampanieti var dzert ne tikai svētkos, jo dzīve ir īsa un beidzas ar nāvi, paņēmu līdzi. Tiesa, tajā pašā vakarā to lietā likt neizdevās, jo alkoholu tirgo tikai līdz astoņiem.
P.S. Un to, ka bija Vaivars, nevis Krūmiņš, nenožēloju. Nebija viņam ne vainas.
2026-01-05
comments powered by Disqus