Kazhes pierakstu burtnīca

Kirila Serebreņņikova kino režijas debija "Tēlojot upuri" ir savdabīga melnā komēdija, kuras atslēga droši vien ir meklējama kāda dusmīga policista stipri garā monologā tuvāk tās nobeigumam. Šis monologs ir veltīts tam, cik lielā mērā mūsdienu cilvēki ir vienaldzīgi, neieinteresēti un nemotivēti, un šis monologs galvenokārt sastāv no dažādiem lamu vārdiem. Un jāatzīst - to vīru zināmā mērā var saprast, cilvēki patiešām ir diezgan kaitinoši, jo īpaši tie, ar ko viņam sanāk saskarties filmas gaitā, un jo īpaši - tās galvenais varonis Vaļa, kurš gan tā īsti līdz varonim nekvalificējas, jo lai arī viņa tēls un stāsts ir balstīti Hamletā, pat stipri kaitinošais dāņu princis uz Vaļas fona ir izcili darbīgs un enerģijas pilns.

Vaļas tā saucamais darbs ir vienkārši episki tizls - viņš piestrādā milicijā par upura atveidotāju noziegumu inscinējumos. Proti, tiek filmēti potenciālie noziedznieki un viņi stāsta, kā tieši ir noticis kāds noziegums no viņu skatu punkta, un Vaļa tad ir vai nu meitene, kuru čalis nodur biotualetē un pēc tam viņas līķi mēģina sadalīt gabalos, lai noskalotu tajā pat tualetē, vai arī viņš ir dāma, kuru pundura izmēra čalis no kaukāza ļoti mīklainos apstākļos noslīcina baseinā. Visi noziegumi, kas filmā tiek atainoti, ir stipri absurdi, bet noteikti ne mazāk absurdi kā ainas ar Vaļu viņa ikdienā. Viņa māte pēc Vaļas tēva nāves ir uzsākusi kopdzīvi ar nelaiķa vīra brāli (atbilstoši labākajiem Hamleta standartiem), bet Vaļam laiku pa laikam rādās viņa tēva spoks. Un viņam ir draudzene, kura nez kādēļ grib, lai Vaļa viņu apprec (nez kādēļ tādā ziņā, ka grūti saprast, kāpēc kāda sieviete varētu vēlēties precēties ar šo dārzenim līdzīgo izstrādājumu), un tāpēc piecieš viņa visai slimīgas izpausmes (piemēram, kvalitatīvās izpausmēs ar truša masku).

Kā jau cilvēks, kam patīk melns kino, es "Tēlojot upuri" varēju itin labi izbaudīt - man patīk melni joki, man patīk absurds un reizēm man patīk arī, ka tev filma ar bomi sadod pa galvu, ko Serebreņņikovs te paveic itin labi. Plus te ir atsevišķi teicami otrā plāna varoņi, kuru vidū īpaši izceļas Lijas Ahedžakovas atveidotā japāņu restorānā strādājošā dāma ar brīnišķīgi cinisku skatījumu uz pasauli un savu darba vietu. Būtu pārspīlējums apgalvot, ka šajā filmā būtu augsts ticamības moments, bet tas mani kaut kā it nemaz netraucēja - šī būs tā reize, kad es "500 filmu filmu"
grāmatai teikšu Paldies, lai arī mani līdzskatītāji par to bija mazākā sajūsmā.

Kas man šķiet interesanti - tāpat kā "Māceklis" (jaunākā Serebreņņikova filma), arī "Tēlojot upuri" (viņa filma) aktīvi izmanto ainas peldbaseinā. Nezinu, vai viņam ir kāds īpašs fetišs uz peldēšanos, bet šī detaļa šķiet uzkrītoša. Vienlaikus es nesaprotu to drāmu, kas te baseina sakarā tiek izvērsta par čali, kas baseinā ierodas jau peldbiksēs, nevis tās pārvelk jau baseinā - vai tiešām Krievijā būtu tā, ka pirms došanās baseinā nebūtu pieejamas dušas un ja ir - vai tad tiešam ir svarīgi, pirms cik minūtēm tu esi uzvilcis peldbikses? Tiesa, es pats, cik zinu, nekad neesmu uz baseinu gājis jau peldtērpā, tas tā - vienkārši lai iebilstu.