Kazhes pierakstu burtnīca

Lielākā un faktiski arī vienīgā drāma, ko šajā reizē pieredzējām, mūs piemeklēja pašā brauciena sākumā. Telavivas lidostā, kad krāmējām Annas mašīnas bagāžniekā mūsu daudzās mugursomas, Marina bija blakus kādam stabam novietojusi savu mazo mugursomu, kurā atradās visas mūsu pases. Īsti neviens no mums nebija piefiksējis brīdi, kad šo somu kāds ielika mašīnas bagāžniekā, taču, pirms izbraukšanas apskatot apkārtējo teritoriju, šo somu nemanīju, arī atpakaļgaitas spoguļos Anna to neredzēja, līdz ar to pieņēmām - gan jau, ka soma ir mašīnā. Kad ieradāmies Jeruzalemē un nesām somas, pēkšņi Marina pavaicāja: "Bet kur ir mana mugursoma?" Un izrādījās, ka tās nav. Sākās šādā situācijā neizbēgamā panika, mēģinājumi saprast, vai kāds ir tomēr redzējis to nonākam mašīnā, bet neko jaunu neizdomājām. Izlēmām, ka Marina un bērni paliks ar Šaulu, kamēr Anna un es dosimies atpakaļ uz lidostu dzīt pēdas pazudušajai somai. Tikai vēl vajadzēja, lai es ienesu mājā lielāko no visām mugursomām - savējo. Un ko es ieraudzīju mājas viesistabā? Marinas somu, kuru Anna neapzināti bija ienesusi mājās uzreiz pēc mūsu atbraukšanas, kamēr es biju sācis celt laukā ratus un lielās mugursomas. Tā šī dramatiskā situācija atrisinājās bez nepieciešamības kaut kur atkal braukt, un varējām tik vien kā pasmieties par ne no kā radīto stresa pilno situāciju.

Īsti neviena cita dramatiska atadījuma šajā braucienā mums nebija, līdz ar to klāt šim notikumam "piekabināšu" vēstījumu par Izraēlas sabiedriskā transporta sistēmu un mūsu pieredzi to izmantojot (kā nekā divos iepriekšējos Izraēlas apmeklējumos visa pārvietošanās notika ar īres auto palīdzību un šis dzīves aspekts palika neizpētīts). Būtiskākais, ko nepieciešams zināt par sabiedrisko transportu Izraēlā - mūsdienās viss notiek ar universālās sabtransporta kartes (RAV) starpniecību. Ja tev šādas RAV kartes nav, tu esi dziļā dimbā, un ja tu savlaicīgi to nepapildināsi, tāpat riskēsi iekulties ķezā. Iespējams, pastāv kādas alternatīvas, izmantojot aplikācijas mobilajā telefonā, taču mēs necentāmies apgādāties ar vietējo SIM karti (nezinu, cik tas ir vienkārši vai sarežģīti), bet datu viesabonēšana Izraēlā ir dārga, līdz ar to mēs itin mierīgi piecietām to, ka Internets mums bija pieejams tikai vietās, kur varēja pieslēgties WiFi, kas, protams, nav risinājums, lai telefonā darbinātu kādas no Interneta atkarīgas aplikācijas. Tikām ar RAV kartēm lieta ir tāda, ka tās var papildināt vietās, kur ir automāti, bet tādi ir sastopami tikai lielākās pieturvietās, turklāt to funkcionalitāte dažādās vietās ir atšķirīga, līdz ar to nākas domāt uz priekšu, kas, savukārt, nav viena no manām stiprajām pusēm.

Ko ir vērts zināt - sabiedriskajā transportā bērniem biļetes nepieciešamas no pieciem gadiem un, ja tur pastāv kādas atlaides, tad tādas ir pieejamas vienīgi vietējiem iedzīvotājiem ar personalizētām RAV kartēm. Vienlaikus, kā izrādās, piecgadniekiem kā Estwrei neviens lielākoties biļetes nepērk. Mēs dažas reizes viņai biļetes sagādājām, par ko Anna bija pārsteigta, bet bija atgadījums, kad es mēģināju viņai novalidēt biļeti, bet dzelzceļa stacijas darbiniece teica: "Nevajag!" Šķiet, ka līdz galam skaidrības par to, kā šī sistēma darbojas, nav pat pašiem izraēliešiem. Ne velti, kad ar Esteri kāpu autobusā no Jeruzalemes uz Ramat Gan (Telavivas priekšpilsētu, kurā atrodas Izraēlas Sporta muzejs) un vaicāju autobusa šoferim, kā var nopirkt biļeti (Anna man bija teikusi, ka to var izdarīt pašā autobusā), šoferis man vienkārši parādīja, lai kāpjam iekšā. Līdz ar to sanāca, ka divatā uz citu Izraēlas pilsētu aizbraucām pa zaķi, un absolūti ne pēc pašu vēlēšanās. Lai nebūtu jārisina jautājums, kā nopirkt biļeti atceļam (un jo īpaši - ja nu gadās iekāpt autobusā pie tā paša šofera, padarot situāciju īpaši tizlu), no Ramat Gan aizgājām uz Telavivas dzelzceļa staciju, kur vismaz sistēma bija skaidra (un tieši šajā reizē darbiniece man neatļāva samaksāt par Esteres braucienu).

Vienlaikus bija mums arī situācija, kur varēja rasties problēmas ar biļešu trūkumu: vienā dienā pēc vizītes Jeruzalames centrā bijām sadalījušies: Marina ar bērniem aizbrauca ar tramvaju mājās, bet es vēl paliku pastaigāt pa vecpilsētu. Tramvajā pie viņiem iekāpa kontrole, un noskaidrojās, ka katram vecākam ir atļauts sabiedriskajā bez maksas pārvadāt tikai vienu bērnu (Esterei biļetes nebija, viņas vecums nebija problēma, Jurģa klātbūtne gan). Taču arī šeit nopietni sarežģījumi izpalika, jo par šo ierobežojumu Marinu informēja nevis kontrole, kura problēmu nesaskatīja, bet gan kāds pasažieris. Proti, sekas tam bija vien tādas, ka turpmāk mēs zinājām, ka šādi rīkoties nedrīkst, taču situācijas, kur viens no mums brauktu ar abiem bērniem, arī vairs neatgadījās.

Visubeidzot pēdējā problēma ar sabiedrisko transportu, ko piedzīvojām, bija tālredzīguma trūkums. Pēc vizītes zooloģiskajā dārzā (turp mūs bija aizvedusi Anna, bet atpakaļ vajadzēja braukt pašu spēkiem) gribējām jau kāpt autobusā, kad pēkšņi sapratām - nauda mums ir tikai vienā no divām RAV kartēm, bet autobusā ar vienu karti divreiz samaksāt nevarēs, taču pieturā pie zoodārza biļešu automāta nebija. Un, tā kā zinājām, ka legāli Marina ar abiem bērniem braukt nevar (kā arī - nezinājām, kurā no kartēm ir līdzekļi un kuru var atstāt man), izlēmām šajā reizē autobusā nekāpt. Droši vien, mēs būtu varējuši riskēt un braukt ar tikai vienu validētu biļeti - tūristiem reizēm ir iespēja izsprukt sveikā, sakot "Skūzi! Non comprendo!", taču tas nav īsti mūsu dabā, līdz ar to izlēmām iet ar kājām mūsu dzīvesvietas virzienā, jo agrāk vai vēlāk taču kādā pieturā atradīsies biļešu automāts. Tiesa, izrādījās, ka tas bija izteikts "vēlāk" gadījums, bijām jau gandrīz mājās, kad beidzot ieraudzījām biļešu automātu, un tur jau vairs nebija vērts - aizgājām vien arī atlikumu ar kājām.

Tāda, lūk, pieredze ar sabiedrisko transportu. Visādi citādi - ar vilcienu braukt bija forši, tramvaji Jeruzalemē ir moderni, ar bērnu ratiņiem visur tikt var vienkārši. Esterei vilciens ļoti patika (īpaši iespēja sēdēt otrajā stāvā), arī mēs nesūdzējāmies.