Kazhes pierakstu burtnīca

Šī gada februārī notikušais ceļojums uz Izraēlu bija tik ļoti citādāks kā visi iepriekšējie, kuros esmu devies, ka arī apraksts tam nav iespējams standarta veidā. Standarta ceļojuma aprakstu sāku ar plānoto maršrutu, kaut kādām iecerēm un motivācijām, bet turpinājumā dokumentēju katrā dienā notikušo un pieredzēto. Šī ceļojuma gadījumā šāds apraksts būtu gaužām garlaicīgs, jo uzsvars galīgi nebija uz iespējami bagātīgāku apskatīto vietu skaitu, ātrāku traukšanos uz katru dienu citām, iepriekš neredzētām, vietām, tā vietā laikam varētu teikt, ka šis stāsts bija par attiecībām, nevis piedzīvojumiem. Līdz ar to, ja šī būtu filma, tad tas būtu tāds lēns Eiropas kino, kurā varbūt gadās pa kādam jocīgam notikumam, bet ar varu neviens skatītāju nekutina.

Lai būtu kaut cik skaidrs, par ko vispār ir runa, jāizstāstā, kāpēc un uz kurieni mēs braucām. Jeruzalemē dzīvo kāda kundze vārdā Anna (faktiski viņas vārds rakstās kā Ann, līdz ar to viņa pati visu mūžu ir uzsvērusi, ka ir Anna bez A), kuru ērtības un vienkāršības labad dēvēju par savu tanti. Jebkuras valsts iestādes priekšā gan mēs radinieki neesam: Annas mātes māsa bija mana vectēva pirmā sieva. Līdz ar to var padomāt: kas tas par sviestu, tie taču pilnīgi sveši cilvēki! Taču te ir viena būtiska detaļa: mana vectēva sievu Olgu, tāpat kā viņa bērnus Dimu un Lidiju nošāva vienā no "akcijām" Rīgas geto. Un tāpat aprāva gan mana vectēva mātes, gan arī viņas sievas vecāku mūžu. Annas mamma Vera tikām laimīgas apstākļu sakritības rezultātā 1939. gada septembrī ieradās Ņujorkā, līdz ar to viņa no šāda likteņa izbēga. Un nav pārsteidzoši, ka šādos apstākļos viņai saikne ar manu vectēvu (sarakstes formā) bija ļoti svarīga kā vienojošs elements ar zaudēto pagātni un tuviniekiem (un līdzīgu iemeslu dēļ arī manam vectēvam tas bija tikpat svarīgi, turklāt arī sieviete, kurai bija lemts kļūt par manu vecomāti, bija bojā gājušās māsas bērnības draudzene, līdz ar to - ļoti labi pazīstama Annas mammai). Kad pāris gadus pēc iepriekšējā krievzemē mītošā tirāna karotes nolikšanas kļuva iespējama vēstuļu komunikācija abpus Dzelzs priekškaram, sākās sarakste starp Ņujorku, kurā dzīvoja tolaik jau tur piedzimušās Annas vecāki un Rīgu, kur mitinājās mani vecvecāki. Tiesa, šī sarakste nebija diži ilga - 1957. gadā nomira mans vectēvs, aptuveni piecus gadus vēlāk arī Annas māte (kura tā īsti nebija atkopusies, kopš viņai bija kļuvis zināms viņas tuvinieku liktenis), līdz ar to pēdējās vēstules ceļoja jau starp Annas tēvu un manu vecomāti, kuri klātienē tikušies nebija, jo viņš Amerikā nonāca no Vīnes, un kad viņi abi nomira, aptrūka arī sarakste.

Tās varētu būt bijušas šīs stāsta beigas, ja deviņdesmito gadu sākumā tobrīd jau sen pieaugušajai un Izraēlā dzīvojošajai Annai kopā ar viņas vīru nebūtu radusies iespēja apmeklēt kādu tobrīd nesen izjukušās padomju savienības pilsētu, lai vietējo ebreju kopienu iepazīstinātu ar Izraēlas ebreju paražām un tradīcijām. Piedāvāto pilsētu sarakstā bija arī Rīga. Ieraugot šo vārdu, Annai bija skaidrs, ka ir jāapmeklē pilsēta, ar kuru saistīta viņas ģimenes vēsture, turklāt viņa zināja, ka tur kaut kur vajadzēja dzīvot manai mammai. Pāris dienas pirms izlidošanas viņai izdevās no kāda sava kaimiņa - bijuša rīdzinieka - uzzināt manas mammas adresi (kura patiesībā nebija mainījusies kopš tiem laikiem, kad Kuldīgas ielā mans vectēvs Elmārs dzīvoja ar savu agrāko ģimeni), un tā nu tā paša 1992. gada februārī Anna un viņai vīrs Šauls absolūti negaidīti ieradās mūsmājās. No viņu vizītes manas atmiņas ir fragmentāras, kas nav pārsteidzoši: man tobrīd bija 8 gadi un dienasgrāmatu es tolaik vēl nerakstīju. Pirmais, kas man ataust prātā, ir košļājamās gumijas ar uzrakstiem ivritā, kuras viņi atveda visai pamatīgā daudzumā. Tolaik Latvijā tā bija pamatīga eksotika (patiesībā gan Izraēlas košļenes arī mūsdienās droši vien būtu relatīva eksotika - vismaz ne Rimi, ne Lidl tādas nenopirksi), tāpēc tās atceros tik spilgti. Šķiet, ka kaut kur (droši vien - izmantojot sabiedrisko transportu, īres auto laiks vēl Latvijā nebija pienācis) ar viņiem kopā Latvijā aizbraucām, ir palikušas vairākas fotogrāfijas, un daudz manu vecāku stāstu par to, cik ļoti viņus pārsteidza Annas un viņas vīra košerais dzīvesveids un tā uzliktie ierobežojumi. Piemēram, aizliegums sestdienās spiest lifta pogu, kas nozīmēja nepieciešamību viesnīcā "Latvija" doties ar kājām uz padsmito stāvu, jo kāpšana, atšķirībā no elektrības darbināšanas, nav darbs.



Turpinājumā mana mamma ar Annu kādu laiku sarakstījās, atminos reizēm no Izraēlas pienākušās vēstules, bet ap tūkstošgades miju šī sarakste apstājās pilnībā. Un tad, teju divdesmit gadus vēlāk, jau pēc manas mammas nāves, kad sāku aktīvāk apzināties to, no kurienes esmu nācis, es mēģināju ar Interneta starpniecību Annu atrast, taču īsti man tas neizdevās - deviņdesmito beigās viņas vēstulē piesauktās epasta adreses sen vairs neeksistēja (kas gan to būtu domājis), mēģinājumi caur Feisbuku sazināties ar viņas bērniem arī rezultātus nedeva (šķiet, ka šie bērni uz to laiku jau bija paspējuši pārstāt būt aktīvi šī soctīkla lietotāji). Kad biju jau samierinājies, ka šis komunikācijas kanāls ir zudis, pēkšņi Kuldīgas ielā 20 pienāca vēstule, adresēta manai mātei - no Annas, kura vēlējās atjaunot kontaktus. Diemžēl, kā jau teikts, iespēju sazināties ar manu mammu viņa uz to laiku jau bija nokavējusi, taču es, protams, viņai atbildēju. Un tā sākās jaunais laikmets šajā komunikācijā. Būtiskākais secinājums, pie kura nonācu gaužām ātri - ar Annu ir ļoti viegli saprasties, un lai arī pārstāvām gan dažādus laikus (kā nekā viņa ir daudz tuvāka manu vecāku paaudzei kā manējai), gan nākam no ļoti atšķirīgām pasaulēm - kaut kāda saikne starp mūsu ģimenēm pastāv joprojām, un sāpīgā pagātne mūs vieno vairāk nekā tas ir ar tiem maniem ebreju radiem, kur patiešām pastāv tuva asinsradniecība. Nu, jā, un tad nu sanāca tā, ka Anna bija piedāvājusi, lai es ar ģimeni viņu apciemoju, un es izlēmu - darīsim tā!

Jāatzīst, ka brīdī, kad pirku aviobiļetes, man nebija vispār nekādas skaidrības par to, kāds būs šis mūsu ceļojums, cik daudz vai maz satiksim Annu un viņas ģimeni, proti, vai tā būs tik vien kā iebraukšana ciemos uz tēju, pāris naktis, ko pavadīsim viņas mājās vai vēl kāds cits variants, bet beigu beigās sanāca tā, ka precīzāk šo būtu saukt par viesošanos pie Annas ģimenes, nevis par ceļojumu uz Izraēlu, jo apskates objekti tika pakārtoti laika pavadīšanai kopā, nevis otrādi. Bet par to - jau pašā brauciena aprakstā.