Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms pāris nedēļām, viesojoties JUUK debijas albuma ieskandināšanas koncertā un juzdamies vīlies par tur gūtajiem iespaidiem, paudu cerību, ka ierakstā man viņu dziesmas šķitīs daudz tīkamākas nekā koncerta apstākļos, tālab arī turpat uz vietas disku iegādājos un daudzkārt to noklausoties gan darbā, gan mājās, gan mašīnā, esmu pārliecinājies - "Indulgenču tirgotāji" nudien ir jāklausās konservētā veidā.

Baudīšanai dzīvajā režīmā manai gaumei šai grupai pietrūkst enerģijas un kaut kāda huligānisma elementa, kamēr studijas ieraksta apstākļos šis folkmūzikas, kantrī un indī apvienojums ir ļoti pat garšīgs. Ierakstu apmēram līdzvērtīgos daudzumos veido grupas trīs līderu - Oskara Jansona, Edgara Šubrovska un Sniedzes Prauliņas sacerētas un izpildītas kompozīcijas. Noskaņu ziņā šis ieraksts ir daudz tuvāks grupas "Zāle" daiļradei, nekā Šubrovska un Prauliņas līdzšinējai darbībai, tad jau laikam Oskara Jansona stils te visvairāk ir jūtams (viņa "Montserrat" ar visām spāniskajām notīm ir daudz tuvāka "Indulgenču tirgotājiem" nekā "Karaliene Anna" vai "Inkrustācijas"). Ne velti tieši Jansona dziedātā "Balāde par pulkvedi" ievada šo albumu.

Ievērības vērts fakts ir tāds, ka ne visas dziesmas šajā ierakstā sākotnēji radītas, domājot par grupu JUUK. "Balādi par pulkvedi" iepriekš Oskars Jansons bija ierakstījis solo. "Senu aukles dziesmu" un "Labu pamācību balādi pazudušiem ļaudīm" esmu dzirdējis Šubrovska solo koncertos, kad par JUUK, manuprāt, vēl nekādu runu nebija (protams, jāņem vērā, ka šīs arī nemaz nav viņa solo dziesmas - vienu sākotnēji spēlēja Soundarcade, bet otras autors ir Haralds Sīmanis). "Balāde tumsas mazgātājiem" aizsākās, šķiet, drīzāk zem Mantas zīmola viena no Buržuāziskās filozofijas marasma pasākumiem vajadzībām. Vai pārējās piecas dziesmas ir simtprocentīgs JUUK materiāls, nevaru ne galvot, ne noliegt. Un patiesībā nav jau arī svarīgi - jo ierakstā šis dziesmu apkopojums plūst kopā ļoti labi, ar visu to, ka trim dziesmu autoriem katram ir savs individuāls rokraksts un sava "fiška" dziesmu radīšanā. Mani top skaņdarbi te droši vien ir "Labu pamācību balāde pazudušiem ļaudīm", "Balāde tumsas mazgātājiem" un "Zelts". Pats pat esmu šokēts, ka tieši Oskara Jansona pienesums šajā reizē man šķiet vērtīgākais. Nē, par Šubrovska pienesumu arī galīgi negribu sūdzēties, tomēr viņš šeit drusku šķiet esam otrā plāna aktieris - līdzīgi kā tas bija "Gaujarta" laikos aiz Edgara Mākena garā stāva. Mazliet vilšanās ir par Sniedzes Prauliņas pievienoto vērtību - "Skleroze" it kā ir pietiekami interesanta dziesma, bet mani kaut kā galīgi nepārliecina "lai la la la la...." daļa, kamēr "Belle qui tiens ma vie" gadījumā sašutumu raisa absolūti nepareiza daudzu vārdu, jo īpaši galotņu izruna franču valodā - Sniedzes balss komplektā ar franču valodu ir apburoša, bet liekie "e" vārdu galos, "ou" izruna kā "o" utt. diezgan iegriež ausij. Varēja jau droši vien pie šī aspekta drusku piestrādāt - kamēr par kļūdainu angļu valodas izrunu mūspusē ir pieņemts māksliniekiem aizrādīt, šķiet, ka franču valodā pastāv lielāka pielaidība. Manuprāt, nepamatoti.

Taču neskatoties uz pretenzijām pret Sniedzes Prauliņas devumu, jāatzīst, ka albums ir padevies ļoti pat labs un klausāms. Jā, tā nav tāda stila mūzika, kura mani sevišķi saistītu dzīvajā izpildījumā, bet ne visai mūzikai tādai ir jābūt.