Jarrive
Beļģijā Žaks Brels ir absolūta leģenda, viens no visu laiku komerciāli veiksmīgākajiem māksliniekiem, dabiski, ka viņa popularitāte iesniedzās arī Francijā, tomēr viņa dziesmas ir izpelnījušās gana ievērības arī ārpus frankofonā reģiona - tās ir dziedājuši Sting, David Bowie, The Dresden Dolls, Leonard Cohen, Nick Cave un citi.
Lai gan "J'arrive" nosaukums ("Es ierodos") liek domāt, ka tas varētu būt Brela pirmais ieraksts, patiesībā tas tāds ne tuvu nav, faktiski tas nāca jau daudz tuvāk Brela karjeras (un arī ne diži ilgā mūža) nobeigumam.
Brels ir diezgan tipisks šansona dziedātājs, kas vismaz manā gadījumā nozīmē to, ka viņa dziesmas nav izcili piemērotas, lai tās klausītos jebkādos apstākļos, un tā vien šķiet, ka izvēlējos ne tos pareizākos. Šansons, manuprāt, ir klausāms noteikti uz skandām un vēlams - no vinila, tā tomēr lielā mērā ir atmosfēras un romantikas mūzika, kas diezgan slikti iederas biroja vidē. Ja darīšana ir ar tādu plaša profila mākslinieku kā Seržs Geinsbūrs, situācija ir labāka, jo Geinsbūrs tomēr daudz sliktāk pakļāvās klasifikācijai, daudz vairāk variēja ar muzikālajām formām un noskaņām, kamēr Brels ir diezgan ierobežota profila mākslinieks, kurš austiņās no mp3 šķiet aptuveni tikpat neiederīgs kā Džo Dasēns. Proti, viņa klausīšanās darbā no manas puses bija kļūda.
Ja tomēr mēģina vērtēt pašas dziesmas un to izpildījumu, jāatzīst, ka Brelam bija spēcīga un patīkama balss, un domājams, viņš bija itin labs tekstu autors, tomēr melodiju un aranžējumu ziņā šis ieraksts galīgi nav aizraujošs. Kas gan nemaina to apstākli, ka kopumā man šansons patīk, tāpēc to klausīties varu, bet nekādu atklāsmju no Brela puses te nav. Ja kādas dziesmas būtu izceļamas, tad tā ir ierakstu ievadošā titulkompozīcija "J'arrive" un mazākā mērā - dzertiņu visai vāciskā gaumē atsaucošā "La Bière".
Citos apstākļos šis ieraksts droši vien man patiktu labāk, bet ja blakus ir tikai programmētāji un vīna vietā tev piedāvājumā ir tēja ar medu, tad Žaks Brels kaut kā īsti nav izgaršojams.
Lai gan "J'arrive" nosaukums ("Es ierodos") liek domāt, ka tas varētu būt Brela pirmais ieraksts, patiesībā tas tāds ne tuvu nav, faktiski tas nāca jau daudz tuvāk Brela karjeras (un arī ne diži ilgā mūža) nobeigumam.
Brels ir diezgan tipisks šansona dziedātājs, kas vismaz manā gadījumā nozīmē to, ka viņa dziesmas nav izcili piemērotas, lai tās klausītos jebkādos apstākļos, un tā vien šķiet, ka izvēlējos ne tos pareizākos. Šansons, manuprāt, ir klausāms noteikti uz skandām un vēlams - no vinila, tā tomēr lielā mērā ir atmosfēras un romantikas mūzika, kas diezgan slikti iederas biroja vidē. Ja darīšana ir ar tādu plaša profila mākslinieku kā Seržs Geinsbūrs, situācija ir labāka, jo Geinsbūrs tomēr daudz sliktāk pakļāvās klasifikācijai, daudz vairāk variēja ar muzikālajām formām un noskaņām, kamēr Brels ir diezgan ierobežota profila mākslinieks, kurš austiņās no mp3 šķiet aptuveni tikpat neiederīgs kā Džo Dasēns. Proti, viņa klausīšanās darbā no manas puses bija kļūda.
Ja tomēr mēģina vērtēt pašas dziesmas un to izpildījumu, jāatzīst, ka Brelam bija spēcīga un patīkama balss, un domājams, viņš bija itin labs tekstu autors, tomēr melodiju un aranžējumu ziņā šis ieraksts galīgi nav aizraujošs. Kas gan nemaina to apstākli, ka kopumā man šansons patīk, tāpēc to klausīties varu, bet nekādu atklāsmju no Brela puses te nav. Ja kādas dziesmas būtu izceļamas, tad tā ir ierakstu ievadošā titulkompozīcija "J'arrive" un mazākā mērā - dzertiņu visai vāciskā gaumē atsaucošā "La Bière".
Citos apstākļos šis ieraksts droši vien man patiktu labāk, bet ja blakus ir tikai programmētāji un vīna vietā tev piedāvājumā ir tēja ar medu, tad Žaks Brels kaut kā īsti nav izgaršojams.
2015-01-13
comments powered by Disqus