Es sevi atradu hokejā
Man ir grūti paiet garām grāmatai par sportu, pat tad, ja zinu, ka no tās neko izcilu nevar gaidīt - kaut vai kārtības labad uzskatu par savu pienākumu iepazīt teju katru plašāku apcerējumu, kas veltīts sporta norisēm Latvijā, lai gan reti gadās, ka šādi izdevumi ir izcili aizraujoši. Jāņa Kvēpa autobigrāfija "Es atradu sevi hokejā" nav patīkams izņēmums.
Nav šaubu, ka Jānis Kvēps ir ievērojamākais Latvijas sporta ārsts, iespējams - pat viens no ievērojamākajiem Eiropā, lai gan tā nav gluži tēma, kurā es daudz ko saprotu, jo kālab gan es būtu jebko dzirdējis par ārvalstu sporta ārstiem? Kvēps ilgus gadu desmitus ir bijis iesaistīts nozīmīgākajās Latvijas hokeja norisēs, darbojies milicijas klubā "Dinamo" no tā pirmās līdz pēdējai dienai, bijis kopā ar Latvijas izlasi vairumā tās (relatīvo) panākumu brīžu, bijs pazīstams ar nozīmīgākajiem treneriem un spēlētājiem, kas veidojuši hokeju Latvijā tādu, kāds tas ir mūsdienās. Taču, kā apgalvo pats Kvēps šajā grāmatā, nepietiek būt izcilam spēlētājam, lai kļūtu par izcilu treneri, tikpat droši nepietiek būt izcilam sporta ārstam, lai būtu par ciešamu rakstnieku.
Jāatzīst, ka īpaši kaitinošu šo grāmatu dara tās izdevējas Brigitas Zeltkalnes komentāri, kuros ir gari un plaši apstāstīti Kvēpa sasniegumi TV raidījumā "Dziedi ar zvaigzni", Miķelis Rēdlihs dēvēts par izcilu hokejist un visādi citādi sniegts daudz īpaši nevērtīgas informācijas.
Tiesa, pats Kvēps arī nav Stāstnieks ar lielo burtu, jo problēma ir tajā, ka nav jau īsti daudz tāda materiāla, kas būtu atstāstīšanas vērts. Liels uzsvars grāmatā ir uz dažādām sportistu un funkcionāru iedzeršanām, jo atstāstīt simtiem reižu pārstāstītus faktus par Tihonova treniņu metodēm (protams, tās tiek te atstāstītas), "Dinamo" ceļu uz PSRS augstākās līgas pjedestālu (ir), Latvijas izlases sūro un grūto ceļu uz pasaules čempionāta A grupu (protams, ka ir), nevar neierobežoti daudz un ilgi. Kā teju jebkurā grāmatā par Latvijas sportu, daudz uzmanības veltīts naidīgajiem tiesnešiem pretinieku laukumā (un ne vārda par draudzīgiem tiesnešiem savā laukumā). Tiesa, reizi pa reizei Kvēps izceļas ar kādu oriģinālu zīmi, piemēram, ar šādu citātu: "Tiek remontētas pilis, celtas bibliotēkas, remontēta opera par miljoniem latu, bet hokejam neatliek nekas. Smieklīgi, it kā uz Operu un bibliotēku ietu tauta." Eh, kā man patīk šādi apgalvojumi! Kā gan citādi - skaidrs, ka profesionālais sports ir svarīgāks par kultūru, jo mehāniķim Pēterim no Alūksnes "Dinamo" interesē, bet JRT - neinteresē. Taču loģiski, ka visa nauda jāiegulda jauna Gintas Meijas, Vitālija Pavlova un Edija Brahmaņa meklēšanā! Līdzās šai perfektajai atziņai, grāmatā netrūkst arī citu saturīgu domu graudu, kas skaidri apliecina Kvēpa savdabīgo izpratni par politiskajām un sociālajām norisēm šajā īpatnējā valstiņā. Un, protams, neiztiek bez pastāvīgiem atkārtojumiem, ka vēl daži gadi un Latvijas hokejs nogrims pavisam. Nav gan skaidrs - kāpēc lai tas notiktu un - kas tik traģisks, ja tā patiešām notiks.
Neiztiek arī bez obligātā salīdzinājuma - hokejs pret futbolu. Kamēr hokejā Latvija ir varena lielvalsts un spēj kā līdzīga pret līdzīgu spēlēt ar bagātām valstīm kā Vācija un Francija (kurās hokejs ir aptuveni tikpat prestižs kā pie mums beisbols), tikām futbolā, redz, mūsējie nespēj uzvarēt Lihtenšteinas pastnieku izlasi (nekas, ka šie "pastnieki" 2004.gadā pamanījās nospēlēt neizšķirti ar Portugāli, kuras sastāvā bija arī Krištianu Ronaldu). Diemžēl pēc šādiem kritērijiem arī hokejs nemaz tik ļoti nerullē - esmu gatavs saderēt, ka novusā ar mums nespēj cīnīties vienā līmenī ne Krievija, ne ASV, ne Kanāda, un pēc Valda Rubeņa uzvaras 2013.gada Eiropas atklātajā čempionātā, tvitteris bija vienkārši pārpludināts ar amerikāņu jautājumiem, kur tad ir tā Latvija, no kuras nāv neuzvaramais Rubenis.
Ja vien autors būtu gados drusku jaunāks, es būtu šo grāmatu nosaucis par amizantu un pat komisku, bet tā esmu spiests to atzīt par vienkārši bezvērtīgu un bezmērķīgu.
Nav šaubu, ka Jānis Kvēps ir ievērojamākais Latvijas sporta ārsts, iespējams - pat viens no ievērojamākajiem Eiropā, lai gan tā nav gluži tēma, kurā es daudz ko saprotu, jo kālab gan es būtu jebko dzirdējis par ārvalstu sporta ārstiem? Kvēps ilgus gadu desmitus ir bijis iesaistīts nozīmīgākajās Latvijas hokeja norisēs, darbojies milicijas klubā "Dinamo" no tā pirmās līdz pēdējai dienai, bijis kopā ar Latvijas izlasi vairumā tās (relatīvo) panākumu brīžu, bijs pazīstams ar nozīmīgākajiem treneriem un spēlētājiem, kas veidojuši hokeju Latvijā tādu, kāds tas ir mūsdienās. Taču, kā apgalvo pats Kvēps šajā grāmatā, nepietiek būt izcilam spēlētājam, lai kļūtu par izcilu treneri, tikpat droši nepietiek būt izcilam sporta ārstam, lai būtu par ciešamu rakstnieku.
Jāatzīst, ka īpaši kaitinošu šo grāmatu dara tās izdevējas Brigitas Zeltkalnes komentāri, kuros ir gari un plaši apstāstīti Kvēpa sasniegumi TV raidījumā "Dziedi ar zvaigzni", Miķelis Rēdlihs dēvēts par izcilu hokejist un visādi citādi sniegts daudz īpaši nevērtīgas informācijas.
Tiesa, pats Kvēps arī nav Stāstnieks ar lielo burtu, jo problēma ir tajā, ka nav jau īsti daudz tāda materiāla, kas būtu atstāstīšanas vērts. Liels uzsvars grāmatā ir uz dažādām sportistu un funkcionāru iedzeršanām, jo atstāstīt simtiem reižu pārstāstītus faktus par Tihonova treniņu metodēm (protams, tās tiek te atstāstītas), "Dinamo" ceļu uz PSRS augstākās līgas pjedestālu (ir), Latvijas izlases sūro un grūto ceļu uz pasaules čempionāta A grupu (protams, ka ir), nevar neierobežoti daudz un ilgi. Kā teju jebkurā grāmatā par Latvijas sportu, daudz uzmanības veltīts naidīgajiem tiesnešiem pretinieku laukumā (un ne vārda par draudzīgiem tiesnešiem savā laukumā). Tiesa, reizi pa reizei Kvēps izceļas ar kādu oriģinālu zīmi, piemēram, ar šādu citātu: "Tiek remontētas pilis, celtas bibliotēkas, remontēta opera par miljoniem latu, bet hokejam neatliek nekas. Smieklīgi, it kā uz Operu un bibliotēku ietu tauta." Eh, kā man patīk šādi apgalvojumi! Kā gan citādi - skaidrs, ka profesionālais sports ir svarīgāks par kultūru, jo mehāniķim Pēterim no Alūksnes "Dinamo" interesē, bet JRT - neinteresē. Taču loģiski, ka visa nauda jāiegulda jauna Gintas Meijas, Vitālija Pavlova un Edija Brahmaņa meklēšanā! Līdzās šai perfektajai atziņai, grāmatā netrūkst arī citu saturīgu domu graudu, kas skaidri apliecina Kvēpa savdabīgo izpratni par politiskajām un sociālajām norisēm šajā īpatnējā valstiņā. Un, protams, neiztiek bez pastāvīgiem atkārtojumiem, ka vēl daži gadi un Latvijas hokejs nogrims pavisam. Nav gan skaidrs - kāpēc lai tas notiktu un - kas tik traģisks, ja tā patiešām notiks.
Neiztiek arī bez obligātā salīdzinājuma - hokejs pret futbolu. Kamēr hokejā Latvija ir varena lielvalsts un spēj kā līdzīga pret līdzīgu spēlēt ar bagātām valstīm kā Vācija un Francija (kurās hokejs ir aptuveni tikpat prestižs kā pie mums beisbols), tikām futbolā, redz, mūsējie nespēj uzvarēt Lihtenšteinas pastnieku izlasi (nekas, ka šie "pastnieki" 2004.gadā pamanījās nospēlēt neizšķirti ar Portugāli, kuras sastāvā bija arī Krištianu Ronaldu). Diemžēl pēc šādiem kritērijiem arī hokejs nemaz tik ļoti nerullē - esmu gatavs saderēt, ka novusā ar mums nespēj cīnīties vienā līmenī ne Krievija, ne ASV, ne Kanāda, un pēc Valda Rubeņa uzvaras 2013.gada Eiropas atklātajā čempionātā, tvitteris bija vienkārši pārpludināts ar amerikāņu jautājumiem, kur tad ir tā Latvija, no kuras nāv neuzvaramais Rubenis.
Ja vien autors būtu gados drusku jaunāks, es būtu šo grāmatu nosaucis par amizantu un pat komisku, bet tā esmu spiests to atzīt par vienkārši bezvērtīgu un bezmērķīgu.
2014-08-15
comments powered by Disqus