Melusine
Jākobs Vassermans tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem vācvalodīgajiem autoriem 19.gadsimta beigās - 20.gadsimta sākumā. Dabiski, ka kādus gadus viņa darbi Vācijā bija aizliegti (pats Vasermans "paspēja" nomirt vēl pirms viņa grāmatu dedzināšanas), bet pēcāk savu statusu viņš atguvis. "Meluzīne" ir Vasermana pirmais romāns un tā saturs, cik var saprast, ir vismaz daļēji autobiogrāfisks.
Kā jau teikts romāna apakšvirsrakstā ("ein Liebesroman"), tas ir romāns par mīlestību. Vidls Falks ir medicīnas students, kas ticis pie stipendijas un īrē istabiņu pansijā Minhenē. Tur viņš iepazīstas ar jaunu sievieti vārdā Meluzīne jeb Melija, kura arī tur mīt un kura par savu iztiku ir pateicīga kādam pulkvedim, kuram pret jauno sievieti ir zināmas praktiskas intereses, bet kuras līdz šim nav gluži saņēmušas attaisnojumu. Un tagad Meluzīnei priekšā ir sarežģīts uzdevums - nezaudēt pilnībā (jau tāpat visai apšaubāmo) pulkveža labvēlību, bet vienlaikus nezaudēt arī Falka jaunskungu. Turklāt vēl, kā jau to var gaidīt 19.gadsimta Minhenē, īsti ne vienam, ne otram neko daudz viņa dot nav gatava, jo... piesardzība. Protams, mazliet draņķīgu situāciju dara tas apstāklis, ka Falka jaunskungs ir diezgan izteikts ņerga un puņķutapa, kurš to vien māk, kā nopratināt meiteni par viņas attiecībām/to trūkumu ar pulkvedi, bet reāli pats neko piedāvāt nevar, un negrib. Un no grāmatas satura nerodas arī sajūta, ka jaunskungs diži censtos mācīties ar mērķi nākotnē par kaut ko izsisties, reāli viņa vienīgā nākotnes cerība ir, ka ķelli noliks kāds gados vecāks bagāts radinieks, atstājot čalim mantojumu. Tā beigās notiek, bet dabiski, ka savā turīgajā režīma Falkam Meluzīne vairs nav vajadzīga. Vienvārdsakot - nekāds dižais jau nu tas varonis nav.
Kas attiecas uz pašu grāmatu - arī tā nekāda dižā nav, ne pārāk man tīk tā deviņdpadsmitā gadsimta liriski jūsmojošā aprakstu literatūra, kurā trūkst asuma, skarbuma un piparu. Varoņi, kuri nerīkojas (un pat neplosās sevišķās personīgās dilemmās vai pašrefleksijās), bet vienkārši plūst pa sižetu. Tā nav literatūra manā gaumē. Dod man asinis, dod man rokenrolu!
Kā jau teikts romāna apakšvirsrakstā ("ein Liebesroman"), tas ir romāns par mīlestību. Vidls Falks ir medicīnas students, kas ticis pie stipendijas un īrē istabiņu pansijā Minhenē. Tur viņš iepazīstas ar jaunu sievieti vārdā Meluzīne jeb Melija, kura arī tur mīt un kura par savu iztiku ir pateicīga kādam pulkvedim, kuram pret jauno sievieti ir zināmas praktiskas intereses, bet kuras līdz šim nav gluži saņēmušas attaisnojumu. Un tagad Meluzīnei priekšā ir sarežģīts uzdevums - nezaudēt pilnībā (jau tāpat visai apšaubāmo) pulkveža labvēlību, bet vienlaikus nezaudēt arī Falka jaunskungu. Turklāt vēl, kā jau to var gaidīt 19.gadsimta Minhenē, īsti ne vienam, ne otram neko daudz viņa dot nav gatava, jo... piesardzība. Protams, mazliet draņķīgu situāciju dara tas apstāklis, ka Falka jaunskungs ir diezgan izteikts ņerga un puņķutapa, kurš to vien māk, kā nopratināt meiteni par viņas attiecībām/to trūkumu ar pulkvedi, bet reāli pats neko piedāvāt nevar, un negrib. Un no grāmatas satura nerodas arī sajūta, ka jaunskungs diži censtos mācīties ar mērķi nākotnē par kaut ko izsisties, reāli viņa vienīgā nākotnes cerība ir, ka ķelli noliks kāds gados vecāks bagāts radinieks, atstājot čalim mantojumu. Tā beigās notiek, bet dabiski, ka savā turīgajā režīma Falkam Meluzīne vairs nav vajadzīga. Vienvārdsakot - nekāds dižais jau nu tas varonis nav.
Kas attiecas uz pašu grāmatu - arī tā nekāda dižā nav, ne pārāk man tīk tā deviņdpadsmitā gadsimta liriski jūsmojošā aprakstu literatūra, kurā trūkst asuma, skarbuma un piparu. Varoņi, kuri nerīkojas (un pat neplosās sevišķās personīgās dilemmās vai pašrefleksijās), bet vienkārši plūst pa sižetu. Tā nav literatūra manā gaumē. Dod man asinis, dod man rokenrolu!
2015-03-17
comments powered by Disqus