Kazhes pierakstu burtnīca

Vispār jau es "The Black Dahlia" izlēmu lasīt galvenokārt tādēļ, ka pirms kāda laika, neko ļaunu nedomādams, biju šo grāmatu iekopējis savā Kindle (bez konkrētiem plāniem to reāli arī lasīt), un tagad sanāca tā, ka neko citu nelasītu tur uzreiz ieraudzīt nevarēju, tāpēc pieņēmu - lai jau būs, var izlasīt. Kā nekā pirms kaut kādiem gadiem bija arī filma pēc šīs grāmatas motīviem. Protams, man pat mazāko aizdomu nebija, ka es varētu būt šo filmu arī redzējis - taču nupat tieši to noskaidroju. Tiesa, jau tad rakstīju, ka esmu par šo filmu teju visu jau aizmirsis, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka desmit gadus vēlāk neko neatceros.

Neko daudz par tās autoru Džeimsu Elroju es nezinu, bet tā vien rādās, ka viņš specializējas trilleros, un vismaz šis konkrētais trilleris ir ļoti spēcīgs. Stāsts gan ir gaužām šaušalīgs, un personāži tajā jo it īpaši. Pamatā visam ir reāls kriminālās hronikas notikums - kāda jauna sieviete tikusi zvēriski nogalināta un vēl arī viņas līķis sadalīts uz pusēm un izsviests uz ielas. Policija iegulda milzīgus resursus maniaka meklēšanā. Tiktāl viss grāmatā ir atbilstoši faktiem, bet iesaistītie varoņi (neskaitot bojā gājušo Elizabeti Šortu) ir pilnībā izdomāti, tai skaitā laikam arī visi aizdomās turamie. Galvenais varonis - vācu izcelsmes policists (izcelsmei te sava loma ir, jo darbība risinās neilgi pēc 2.Pasaules kara, proti, laikā, kad vācieši nebija pati globāli populārākā nācija) patiesībā nemaz nevēlas risināt šo konkrēto lietu, jo uzskata, ka Čikāgā ir arī citi, daudz bīstamāki noziedznieki par šo anonīmo maniaku, taču viņam īsti nav izvēles. Mēs iepazīstam viņu (ne pats jaukākais vīrietis pasaulē, bet salīdzinoši patīkamākais tēls visā grāmatā), viņa partneri, kurš, tāpat kā galvenais varonis, ir izbijis bokseris un vismaz sākotnēji šķiet esam paraugpolicists, taču pamazām atklājas itin daudz viņa ēnas pušu, citus policistus (lielākoties - pavisam biedējoši tēli) un bariem dažādu aizdomās turamo, pervertiķu, noziedznieku un tā tālāk. Simpātiski tēli galīgi nav Elroja mērķis šai grāmatā, drīzāk otrādi, un patiesībā tur ikviens varētu izrādīties potenciāls maniaks.

Tā galīgi nav, ka es būtu tipisks trilleru cienītājs, bet šī bija tā reize, kad no grāmatas burtiski nevarēju atrauties - tādā mērā, ka vakarā, kad piebeidzu tās lasīšanu (kopumā man uz to aizgāja 3 vai četras dienas) tik ļoti tajā iegrimu, ka nespēju savlaicīgi aiziet gulēt un līdz ar to - nākamajā rītā piecelties uz skriešanu, un tici man - tas ir rādītājs kaut kam, ja es atsakos no ieplānota treniņa. Vai "Melno dāliju" var nosaukt par vērtīgu literatūru? Noteikti nē - atskatoties, es saprotu, ka autors mani kā lasītāju diezgan pamatīgi čakarē, šausmīgi daudz detaļu tajā ir iekļauts tikai tāpēc, lai vēlāk, saliekot bildi kopā, tu saprastu: "Ahā, tad tāpēc tas bija pieminēts", kamēr realitātē, protams, vairums to detaļu būtu tik nebūtiskas, ka ja tu arī par tām pēcāk atcerētos, galīgi nebūtu tā, ka jau sākotnēji tās būtu pievērsušas tavu uzmanību. Līdz ar to man ir grūti formulēt savu attieksmi - aizraujoša lasāmviela ne vienmēr ir izcili laba lasāmviela un tāda, ko es ieteiktu arī citiem izlasīt. Droši vien tā varētu būt saistoša zviedru detektīvu cienītājiem, jo ar tādām grāmatām te līdzības netrūkst un stāstu Elrojs savērpj meistarīgi (lai arī man nākas atzīt, ka beigas ir kopumā pārmudrītas un gluži visu varbūt nebija vērts atšķetināt).