The Information
Kas ir kopīgs āfrikāņu "runājošajām" bungām, optiskajam telegrāfam, Enigmas atšifrēšanai, cilvēka DNS un Internetam? Atbilde rodama šīs grāmatas nosaukumā - visas šīs parādības vieno informācija, kuras vēsturē visai detalizētu ieskatu arī sniedz šī grāmata.
Glīks apgalvo, ka informācijas vēsture sākas vienlaikus ar valodas vēsturi, jo bez valodas pagātne, tagadne un nākotne vispār nespēj eksistēt. Turklāt valodas, un jo īpaši rakstības, rašanās nav kaut kas tāds, par ko ir iespējams precīzi noteikt, kad un kā tas ir noticis, jo šīm parādībām īsti nepastāv "pirms" apstākļi. Grāmatā apskatīts gan tas, kāda loma un ietekme bijusi vēsturiski dažādām rakstības sistēmām (pāreja no attēlos balstītas rakstības uz alfabētisku rakstību), gan tam, kā šī sākotnēji mākslīgā sistēma kļuvusi par cilvēka identitātes sastāvdaļu, gan sniegts atskats uz interesantu pētījumu par to, ka bez lasītprasmes cilvēkam bieži nepiemīt arī spēja vispārināt uz izdarīt loģiskus secinājumus. Un tad - jo tālāk grāmatā, jo dziļāk informācijā.
Kas attiecas uz vēsturiskajiem saziņas līdzekļiem, teju visvairāk mani ieintriģēja optiskais telegrāfs - visai neilgu laiku pastāvējusī sistēma, kad informāciju pārraidīja starp telegrāfa torņiem, izmantojot gaismas signālus. Par šādu sistēmu biju iepriekš dzirdējis tikai ļoti sen, bērnībā, lasot Aleksandra Dimā "Grāfu Monte Kristo", bet izrādās, ka šāds telegrāfs ir gājis cauri arī Latvijai, tiesa, diezgan īsā posmā - ap Daugavpili mūsdienu Latvijas teritoriju šķērsoja līnija Varšava-Pēterburga. Radās vēlme noskaidrot precīzāk, kur atradās šī telegrāfa torņi, bet pagaidām - bez rezultātiem.
Tāpat ļoti saistoši bija rakstīts arī par klasisko telegrāfu - gan par to, kā tajā aizsākās datu kompresēšana un šifrēšana, gan par tā ietekmi uz medijiem un cilvēku ikdienu. Un tad - arvien modernāk un modernāk. Jau daudz nopietnākas šifrēšanas sistēmas, ieskaitot cilvēka genoma nolasīšanu, un visubeidzot visas informācijas informācija - Internets, un Wikipedia kā jaunā Bābeles bibliotēka (pat ne Aleksandrijas, bet vēl trakāk).
Par šo to no grāmatā lasītā biju lasījis/skatījies filmas arī iepriekš (var te piesaukt kaut vai neseno filmu par Alanu Tjūringu), šis tas cits bija pilnīga atklāsme, un vispār, kā gan citādi varētu būt ar šāda nosaukuma grāmatu, kā vien tas, ka tā satur veselu gūzmu visdažādākās informācijas? Izglītojoši un patiesībā - arī diezgan iedvesmojoši. Varbūt gluži tādu iespaidu kā Hofštatera "Gēdelis, Ešers, Bahs" šī grāmata uz mani neatstāja, bet atmiņā tā paliks gan. Jā, dabiski, ka par Gēdeli un matemātikas nepilnībām Glīks arī šeit raksta, un par to skaidrs, ka esmu gana daudz dzirdējis arī iepriekš, tāpat kā par dažādiem matemātiskiem un mazāk matemātiskiem paradoksiem (Rasela paradokss par visu kopu kopu, meljojošie krētieši utt.). Tomēr daudz jaunas informācijas - tas vienmēr ir labi.
Glīks apgalvo, ka informācijas vēsture sākas vienlaikus ar valodas vēsturi, jo bez valodas pagātne, tagadne un nākotne vispār nespēj eksistēt. Turklāt valodas, un jo īpaši rakstības, rašanās nav kaut kas tāds, par ko ir iespējams precīzi noteikt, kad un kā tas ir noticis, jo šīm parādībām īsti nepastāv "pirms" apstākļi. Grāmatā apskatīts gan tas, kāda loma un ietekme bijusi vēsturiski dažādām rakstības sistēmām (pāreja no attēlos balstītas rakstības uz alfabētisku rakstību), gan tam, kā šī sākotnēji mākslīgā sistēma kļuvusi par cilvēka identitātes sastāvdaļu, gan sniegts atskats uz interesantu pētījumu par to, ka bez lasītprasmes cilvēkam bieži nepiemīt arī spēja vispārināt uz izdarīt loģiskus secinājumus. Un tad - jo tālāk grāmatā, jo dziļāk informācijā.
Kas attiecas uz vēsturiskajiem saziņas līdzekļiem, teju visvairāk mani ieintriģēja optiskais telegrāfs - visai neilgu laiku pastāvējusī sistēma, kad informāciju pārraidīja starp telegrāfa torņiem, izmantojot gaismas signālus. Par šādu sistēmu biju iepriekš dzirdējis tikai ļoti sen, bērnībā, lasot Aleksandra Dimā "Grāfu Monte Kristo", bet izrādās, ka šāds telegrāfs ir gājis cauri arī Latvijai, tiesa, diezgan īsā posmā - ap Daugavpili mūsdienu Latvijas teritoriju šķērsoja līnija Varšava-Pēterburga. Radās vēlme noskaidrot precīzāk, kur atradās šī telegrāfa torņi, bet pagaidām - bez rezultātiem.
Tāpat ļoti saistoši bija rakstīts arī par klasisko telegrāfu - gan par to, kā tajā aizsākās datu kompresēšana un šifrēšana, gan par tā ietekmi uz medijiem un cilvēku ikdienu. Un tad - arvien modernāk un modernāk. Jau daudz nopietnākas šifrēšanas sistēmas, ieskaitot cilvēka genoma nolasīšanu, un visubeidzot visas informācijas informācija - Internets, un Wikipedia kā jaunā Bābeles bibliotēka (pat ne Aleksandrijas, bet vēl trakāk).
Par šo to no grāmatā lasītā biju lasījis/skatījies filmas arī iepriekš (var te piesaukt kaut vai neseno filmu par Alanu Tjūringu), šis tas cits bija pilnīga atklāsme, un vispār, kā gan citādi varētu būt ar šāda nosaukuma grāmatu, kā vien tas, ka tā satur veselu gūzmu visdažādākās informācijas? Izglītojoši un patiesībā - arī diezgan iedvesmojoši. Varbūt gluži tādu iespaidu kā Hofštatera "Gēdelis, Ešers, Bahs" šī grāmata uz mani neatstāja, bet atmiņā tā paliks gan. Jā, dabiski, ka par Gēdeli un matemātikas nepilnībām Glīks arī šeit raksta, un par to skaidrs, ka esmu gana daudz dzirdējis arī iepriekš, tāpat kā par dažādiem matemātiskiem un mazāk matemātiskiem paradoksiem (Rasela paradokss par visu kopu kopu, meljojošie krētieši utt.). Tomēr daudz jaunas informācijas - tas vienmēr ir labi.
2015-07-14
comments powered by Disqus