The Drowned World
Balards ar savu romānu "Nogrimusī pasaule" pirms teju sešdesmit gadiem aizsāka jaunu žanru pasaules literatūrā - klimata fantastika. Apstākļos, kad reālās pasaules klimats jau ir lielā mērā kļuvis par fantastiku, var teikt - īpaši aktuāls literatūras paveids, lai arī kaut kādā mērā līdz ar to - vairs ne tik ļoti aktuāls. Brīdī, kad tu pats jau zini, ka tā nav gaisma, kas tuneļa galā, bet apziņa, ka esam dirsā, tev īsti nav nepieciešams šo mantru lieki atkārtot. Tikām pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados bilde vēl bija stipri citāda.
Stāsts ir par kādu ne pārāk tālas nākotnes laiku, kad polāro ledāju kušanas dēļ pasaules okeānos ir būtiski cēlies ūdens līmenis, kā arī stipri brutāli ir cēlusies temperatūra uz mūsu planētas, l9dz ar to cilvēces atliekas mitinās polārajās zonās, bet kādreizējās civilizācijas centri atrodas zem ūdens, bieži - lagūnu veidā. Vienā šādā lagūnā, kurā ilgstoši ritējuši kartēšanas darbi, arī risinās romāna darbība. Pasaulē, kurā mīt grāmatas varoņi, strauji atgriežas sen izmirušas dzīvības formas, zīdītāju laikmeta vietā atkal nākot rāpuļu laikmetam. Tie cilvēki, kuri ir vēl dzīvi un kuri mīt karstā klimata apstākļos, piedzīvo mentālas pārmaiņas, kas liek viņiem necensties par visām varītēm apturēt klimata pārmaiņu procesus, bet gan tos pieņemt un ļauties straujākai bojāejai. Ne visi gan tā uzskata, un te arī veidojas sižeta sarežģījumi. Interesanti, ka Balarda varoņi ir tie, kuri vēlas lagūnu pasaules turpmāku attīstību, nevis tie, kas cīnās par cilvēces sasniegto. Lielā mērā viņu saprotu, vairāk uzsvars uz to, ka parasti šādi cilvēki netiek attēloti kā varoņi.
Veids, kā Balards apraksta apātiju, ir lielisks. Vienīgie mani iebildumi ir pret tām grāmatas daļām, kur parādās dinamika, spriedze, pasaules uzskatu pretnostatīšana. Kam gan to vajag? Tāpat taču ir skaidrs, ka nākotnes nav. Vai tad vērts tās dēļ iespringt? (jūtams, ka mani lielā mērā šīs grāmatas kontekstā pārņem tās galvenā varoņa domāšana)
Ja neskaita jau piesaukto nevajadzīgo spriedzi, visnotaļ laba lasāmviela, varu ieteikt.
Stāsts ir par kādu ne pārāk tālas nākotnes laiku, kad polāro ledāju kušanas dēļ pasaules okeānos ir būtiski cēlies ūdens līmenis, kā arī stipri brutāli ir cēlusies temperatūra uz mūsu planētas, l9dz ar to cilvēces atliekas mitinās polārajās zonās, bet kādreizējās civilizācijas centri atrodas zem ūdens, bieži - lagūnu veidā. Vienā šādā lagūnā, kurā ilgstoši ritējuši kartēšanas darbi, arī risinās romāna darbība. Pasaulē, kurā mīt grāmatas varoņi, strauji atgriežas sen izmirušas dzīvības formas, zīdītāju laikmeta vietā atkal nākot rāpuļu laikmetam. Tie cilvēki, kuri ir vēl dzīvi un kuri mīt karstā klimata apstākļos, piedzīvo mentālas pārmaiņas, kas liek viņiem necensties par visām varītēm apturēt klimata pārmaiņu procesus, bet gan tos pieņemt un ļauties straujākai bojāejai. Ne visi gan tā uzskata, un te arī veidojas sižeta sarežģījumi. Interesanti, ka Balarda varoņi ir tie, kuri vēlas lagūnu pasaules turpmāku attīstību, nevis tie, kas cīnās par cilvēces sasniegto. Lielā mērā viņu saprotu, vairāk uzsvars uz to, ka parasti šādi cilvēki netiek attēloti kā varoņi.
Veids, kā Balards apraksta apātiju, ir lielisks. Vienīgie mani iebildumi ir pret tām grāmatas daļām, kur parādās dinamika, spriedze, pasaules uzskatu pretnostatīšana. Kam gan to vajag? Tāpat taču ir skaidrs, ka nākotnes nav. Vai tad vērts tās dēļ iespringt? (jūtams, ka mani lielā mērā šīs grāmatas kontekstā pārņem tās galvenā varoņa domāšana)
Ja neskaita jau piesaukto nevajadzīgo spriedzi, visnotaļ laba lasāmviela, varu ieteikt.
2021-08-15
comments powered by Disqus