Koncerts Siguldas pilsdrupās
Otrais "Sunset Festival" vakars sarūpēja to, par ko pirmajā varēja tikai sapņot, - saulrietu. Vēl tas sarūpēja trīs grupu uzstāšanos, par ko arī sniegšu savu atskaiti.
Siguldas vietējā blice "Neon Saturdays" man bija pilnīgi nedzirdēts vārds, kas laikam jau nav pārsteidzoši, jo tādu jauno un daudzsološo grupu Latvijā nav mazums. Kādreiz, protams, pastāvēja principiālas atšķirības starp grupām, kuras jau ir izdevušas kādu albumu, un tādām, kuras vēl nav, bet mūsdienās ierakstīšanās studijā un ripuļa izdošana nelielā tirāžā vairs nav nekāds izcilais sasniegums, līdz ar to "Neon Saturdays" patiešām nav uzskatāmi par kaut ko vērā ņemamu mūzikas lauciņā jau sasniegušiem. Protams, viņi paši turpmāk varēs savā CV norādīt, ka ir iesildījuši slavenos "James", tomēr atbilstoši manai izpratnei patiesībā viņi ir iesildījuši tikai daudz mazāk slavenos "Zig Zag". Tas gan nenozīmē, ka viņu koncerts būtu bijis neveiksmīgs vai nebaudāms - nebūt nē, pēc idejas viņi šķita esam "tā nekas" kategorijas rokgrupa - ar šādiem tādiem elementiem no "Placebo", "Nickelback" un citiem vairāk vai mazāk aktuāliem rokmūziķiem, bet bez jebkādas individuālas odziņas. Kā jau mazpieredzējušiem ansambļiem piederas, komunikācija ar publiku bija itin neveikla (droši vien pareizāk būtu lietot vārdus "sirsnīga" un "neviltota", bet beigu beigās tas nozīmētu to pašu), jo īpaši atmiņā palika dziesma par mazajām veiksmītiem un trieku (prieku), kas gan izklausījās itin depresīva, un vēl bundzinieka slavinājums, šim tiekot nodēvētam par ļoti labu bundzinieku un draugu. Bet, ja abstrahējas no liekās runāšanas, "Neon Saturdays" šķita tāda normāla iesildītājgrupa - pietiekami enerģiska, nekaitinoša, bet bez sevišķa riska aizēnot galvenos māksliniekus.
Par īstajiem "James" iesildītājiem tikām kļuva Latvijas underground vieni no galvenajiem veterāniem - grupa "Zig Zag". Lasinski un kompāniju kādu laiciņu nebiju dzīvajā redzējis, ar jaunākā albuma "Ēzelītis I-ā" materiālu pazīstams nebiju. Ja neskaita to, ka atbilstoši manai izpratnei ēzeļi astes neluncina, diezgan patīkama uzstāšanās (tiesa, komunikācijas ar skatītājiem ziņā Lasinskis šķiet vēl daudz skumjāks par jaunajiem censoņiem no "Neon Saturdays", bet, iespējams, viņam par attaisnojumu vai vainu pastiprinošu apstākli kalpo nebūšana sevišķi skaidrā prātā). Un, tā kā laiciņš bija labs, "Man ir silts" šai reizē bija vietā.
Visubeidzot, "James". Ar šo grupu patiesībā ir diezgan īpatnēji - man nekad tā īsti nav sanācis viņus klausīties un tik vien kā zinu, ka Latvijai grupai ir diezgan daudz cienītāju, ne velti šie divreiz spēlējuši "poziķivņikā" un vienu reizi gandrīz spēlējuši Mežaparkā (tajā koncertā es gan biju klāt, bet iespējas redzēt James nebija). Bez nopietnākas piedomāšanas pirms koncerta es laikam nevienu viņu dziesmu nenosauktu, lai gan pēc skanējuma itin daudzas ir zināmas. Cik atceros, man viņi vienmēr ir asociējušies ar drusku mazāk populāriem U2. Tiesa, tagad iepazīstot grupas daiļradi un darbību mazliet labāk, secinu, ka no U2 viņus atšķir tas, ka Tims Būts nav apveltīts ar Bono līmeņa ego, kas ir tikai pluss.
Viena no izteiktākajām James pazīmēm ir tas, ka vienas tūres dažādos koncertos pamatīgi atšķiras programma, līdz ar to ar viņiem nav iespējams izmantot manis iecienīto triku, gatavojoties koncertam noklausīties visas tur prognozējami spēlējamās dziesmas. Skaidrs, ka kaut kāds kodols ir stabils - diez vai bieži gadās James koncerti bez "She's a Star" vai "Sometimes", bet visādi citādi - ir iespējamas dažādas variācijas. Siguldas koncertā izskanēja 8 dziesmas no grupas jaunākā albuma "Girl at the End of the World" ("To My Surprise", "Move Down South", "Catapult", "Dear John", "Bitch", "Surfer's Song", "Attention", "Nothing But Love"). Mazliet pārsteidz, ka pamatrepertuārā šajā tūrē nav atrodama albuma skanīgākā dziesma, kas tāpat arī saucas - "Girl at the End of the World", bet gan jau James vīri zina, ko viņi dara. Vispār interesanti ir ieskatīties tūres statistikā, kur var konstatēt, ka līdz šim šajā tūrē James jau ir uzspēlējuši pa reizei vairāk kā 40 dažādu dziesmu, tiesa, Sigulda nav tikusi pie kāda ekskluzīva gabala, taču pat Latvijas publikai tik ļoti mīļā koncertu noslēdzošā "Sit Down" šogad, kā izrādās, nemaz nav tik obligāta repertuāra daļa.
Neesot "James" cienītājs, varu teikt, ka koncerts bija gaužām labs, atdeve no grupas puses bija teicama, Tims Būts nodevās dejām kā uz skatuves, tā skatītāju rindām pa vidu, publikas atsaucība arī pēc Latvijas standartiem bija itin labā līmenī, un ja vien man pašas grupas dziesmas būtu emocionāli mazliet tuvākas, tad arī sajūsmas būtu bijis vairāk. Tā tikām es varu koncertu atzinīgi novērtēt, bet gluži no priekiem raudāt nebija iespējas.
Siguldas vietējā blice "Neon Saturdays" man bija pilnīgi nedzirdēts vārds, kas laikam jau nav pārsteidzoši, jo tādu jauno un daudzsološo grupu Latvijā nav mazums. Kādreiz, protams, pastāvēja principiālas atšķirības starp grupām, kuras jau ir izdevušas kādu albumu, un tādām, kuras vēl nav, bet mūsdienās ierakstīšanās studijā un ripuļa izdošana nelielā tirāžā vairs nav nekāds izcilais sasniegums, līdz ar to "Neon Saturdays" patiešām nav uzskatāmi par kaut ko vērā ņemamu mūzikas lauciņā jau sasniegušiem. Protams, viņi paši turpmāk varēs savā CV norādīt, ka ir iesildījuši slavenos "James", tomēr atbilstoši manai izpratnei patiesībā viņi ir iesildījuši tikai daudz mazāk slavenos "Zig Zag". Tas gan nenozīmē, ka viņu koncerts būtu bijis neveiksmīgs vai nebaudāms - nebūt nē, pēc idejas viņi šķita esam "tā nekas" kategorijas rokgrupa - ar šādiem tādiem elementiem no "Placebo", "Nickelback" un citiem vairāk vai mazāk aktuāliem rokmūziķiem, bet bez jebkādas individuālas odziņas. Kā jau mazpieredzējušiem ansambļiem piederas, komunikācija ar publiku bija itin neveikla (droši vien pareizāk būtu lietot vārdus "sirsnīga" un "neviltota", bet beigu beigās tas nozīmētu to pašu), jo īpaši atmiņā palika dziesma par mazajām veiksmītiem un trieku (prieku), kas gan izklausījās itin depresīva, un vēl bundzinieka slavinājums, šim tiekot nodēvētam par ļoti labu bundzinieku un draugu. Bet, ja abstrahējas no liekās runāšanas, "Neon Saturdays" šķita tāda normāla iesildītājgrupa - pietiekami enerģiska, nekaitinoša, bet bez sevišķa riska aizēnot galvenos māksliniekus.
Par īstajiem "James" iesildītājiem tikām kļuva Latvijas underground vieni no galvenajiem veterāniem - grupa "Zig Zag". Lasinski un kompāniju kādu laiciņu nebiju dzīvajā redzējis, ar jaunākā albuma "Ēzelītis I-ā" materiālu pazīstams nebiju. Ja neskaita to, ka atbilstoši manai izpratnei ēzeļi astes neluncina, diezgan patīkama uzstāšanās (tiesa, komunikācijas ar skatītājiem ziņā Lasinskis šķiet vēl daudz skumjāks par jaunajiem censoņiem no "Neon Saturdays", bet, iespējams, viņam par attaisnojumu vai vainu pastiprinošu apstākli kalpo nebūšana sevišķi skaidrā prātā). Un, tā kā laiciņš bija labs, "Man ir silts" šai reizē bija vietā.
Visubeidzot, "James". Ar šo grupu patiesībā ir diezgan īpatnēji - man nekad tā īsti nav sanācis viņus klausīties un tik vien kā zinu, ka Latvijai grupai ir diezgan daudz cienītāju, ne velti šie divreiz spēlējuši "poziķivņikā" un vienu reizi gandrīz spēlējuši Mežaparkā (tajā koncertā es gan biju klāt, bet iespējas redzēt James nebija). Bez nopietnākas piedomāšanas pirms koncerta es laikam nevienu viņu dziesmu nenosauktu, lai gan pēc skanējuma itin daudzas ir zināmas. Cik atceros, man viņi vienmēr ir asociējušies ar drusku mazāk populāriem U2. Tiesa, tagad iepazīstot grupas daiļradi un darbību mazliet labāk, secinu, ka no U2 viņus atšķir tas, ka Tims Būts nav apveltīts ar Bono līmeņa ego, kas ir tikai pluss.
Viena no izteiktākajām James pazīmēm ir tas, ka vienas tūres dažādos koncertos pamatīgi atšķiras programma, līdz ar to ar viņiem nav iespējams izmantot manis iecienīto triku, gatavojoties koncertam noklausīties visas tur prognozējami spēlējamās dziesmas. Skaidrs, ka kaut kāds kodols ir stabils - diez vai bieži gadās James koncerti bez "She's a Star" vai "Sometimes", bet visādi citādi - ir iespējamas dažādas variācijas. Siguldas koncertā izskanēja 8 dziesmas no grupas jaunākā albuma "Girl at the End of the World" ("To My Surprise", "Move Down South", "Catapult", "Dear John", "Bitch", "Surfer's Song", "Attention", "Nothing But Love"). Mazliet pārsteidz, ka pamatrepertuārā šajā tūrē nav atrodama albuma skanīgākā dziesma, kas tāpat arī saucas - "Girl at the End of the World", bet gan jau James vīri zina, ko viņi dara. Vispār interesanti ir ieskatīties tūres statistikā, kur var konstatēt, ka līdz šim šajā tūrē James jau ir uzspēlējuši pa reizei vairāk kā 40 dažādu dziesmu, tiesa, Sigulda nav tikusi pie kāda ekskluzīva gabala, taču pat Latvijas publikai tik ļoti mīļā koncertu noslēdzošā "Sit Down" šogad, kā izrādās, nemaz nav tik obligāta repertuāra daļa.
Neesot "James" cienītājs, varu teikt, ka koncerts bija gaužām labs, atdeve no grupas puses bija teicama, Tims Būts nodevās dejām kā uz skatuves, tā skatītāju rindām pa vidu, publikas atsaucība arī pēc Latvijas standartiem bija itin labā līmenī, un ja vien man pašas grupas dziesmas būtu emocionāli mazliet tuvākas, tad arī sajūsmas būtu bijis vairāk. Tā tikām es varu koncertu atzinīgi novērtēt, bet gluži no priekiem raudāt nebija iespējas.
2016-07-06
comments powered by Disqus