Premisa ir sekojoša: ir kāds rotaļu lācis, kuram pat vārda nav. Ilgāku laiku viņš ir pavadījis kastē bēniņos. Cik ilgu? Savi gadi divdesmit noteikti savāksies, taču tik tālu skaitīt lācis neprot - viņš nav ticis ārā no pirmā desmitnieka. Reiz viņš bija mīļākā rotaļlieta meitenei vārdā Annele (nē, tā nav Anna Brigadere!), bet te viņu no kastes izvelk nu jau sieviete, kuru lācis joprojām sauc par Anneli. Pareizāk sakot, sauc tā viņš Anneli domās, jo runāt viņš par laimi nemāk - šī nav tāda grāmata, kur rotaļlietas ņem un atdzīvojas. Vispār, ja tā padomā - savā ziņā jau tā premisa ir diezgan baisa, lācim ir apziņa, viņš redz, jūt un pārdzīvo, bet viņam nav vispār nekādu iespēju jebko šajā pasaulē ietekmēt, varētu teikt, ka viņš ir paralizēts un nekādi nespēj komunicēt ar ārpasauli. Taču šādas baisas notis grāmatā neieskanas, tās ir tik vien kā manas pārdomas par to, kā šī lāča un putnēnu pasaule ir iekārtota.
Lai vai kā, izrādās, ka Annele tagad ir skolotāja bērnudārzā, un viņa mazliet pielabotu lāci (ar piešūtu jaunu zilu aci līdzās otrai melnajai un sadiegtu cauro kāju) nogādā savu audzēkņu grupiņā, kur lācim paredzēts piešķirt vārdu, kā arī viņu padarīt par grupiņas ceļojošo talismanu, kas katru nedēļas nogali pavadīs pie cita jaunieša. Jā, un dažādo acu dēļ lāci iesauc par Boviju. Jāpiebilst, ka šī nav pirmā reize latviešu bērniem paredzētajā literatūrā, kur parādās atsauces uz kādreizējo Ziggy Stardust iemiesotāju - Reinis Pētersons cītīgi viņa tēlu izmantoja sevis radītajās "Biki buku" ilustrācijās. Un tā nu grāmatas gaitā mēs iepazīstam divpadsmit ģimenes, kurās jaunnosauktajam Bovijam sanāk paviesoties. Un tajā arī ir šīs grāmatas spēks - Jana Egle neuzmācīgā veidā attēlo to, cik atšķirīgi mēdz būt apstākļi, kuros aug bērni, un cik atšķirīgi var būt arī paši bērni. Te gan uzreiz jāpiebilst - tas nenozīmē, ka kristiešiem ar mēslu dakšām jādodas uzbrukumā šai grāmatai, te nav ne viendzimuma pāru, ne bērnudārznieku ar fluīdiem dzimumiem un pat neviena onte šajā grāmatā neparādās. Taču ir turīgākās un trūcīgākas ģimenes, tādas, kurās valda saticība un tādas, kurās no tās nav ne miņas, tādas, kur vecāki ir Anglijā un bērni dzīvo ar vecmāmiņu, un tādas, kur tētis un mamma vairs nedzīvo kopā, un ir ukraiņu bērni. Jā, un ir viens zēns, kurš lielāko daļu savas dzīves pavada slimnīcā. Un par šo visu Jana Egle raksta bez kaut kādas dižas moralizēšanas - caur plīša Bovija prizmu šie stāsti ir gluži vienkārši... dzīvi. Un tas man patīk. Tāpat man patīk, ka pēc vairākām nodaļām šķita loģiski apvaicāties Esterei, kā viņa to ir sapratusi vai arī pašam izstāstīt to, kas, manuprāt, viņai no attiecīgā stāsta būtu jāpaņem līdzi.
Esterei grāmata ļoti patika, un no savas puses arī varu teikt: droši lasāma bērniem, augšējais vecuma slieksnis varētu būt kādi desmit gadi, apakšējais - četri-pieci.