Kazhes pierakstu burtnīca

Diezgan šokējoši, bet tā rādās, ka es līdz šim nebiju pilnā garumā izlasījis nevienu Džeinas Ostinas grāmatu. Ok, varbūt tas nav gluži šokējoši, tomēr savulaik diezgan intensīvi lasīju visādus Penguin Classics izdevumus un tajos Ostina bija plaši pārstāvēta. Nortengeras abatija bija pirmais Ostinas romāns, kas tika sagatavots izdošanai, taču reāli dienasgaismu tas ieraudzīja tikai pēc autores nāves.

Grāmatas galvenā varone Katrīna ir jauna sieviete, kura pirmo reizi dodas prom no dzimtajām mājām, lai pavadītu vasaru Bātā - populārā angļu kūrortpilsētā. Katrīna ir bijusi neizteiksmīgs bērns, bet septiņpadsmit gadu vecumu viņa ir sasniegusi kā gandrīz skaista jauna sieviete ar diezgan sarakstisku pasaules uztveri un lielu sajūsmu par gotisko literatūru un stāstiem ar tumšiem noslēpumiem. Bātā viņa sadraudzējas ar vienu visai apšaubāmu motīvu vadītu sievieti, kura ir ieintersēta apprecēt Katrīnas brāli, jo ir pārmērīgi augstu novērtējusi viņas ģimenes materiālo stāvokli, un šīs būtnes kolorīto brāli, kurš sastāv no vienām vienīgām lielībām par to, cik ātrs ir viņa zirgs un cik stilīgs viņš pats. Katrīnai gan šis brālis sevišķi nepatīk, tā vietā viņa ieskatās ciniskā jaunā priesterī vārdā Henrijs Tilnijs, un tā sanāk, ka viņa tiek uzaicināta dažas nedēļas pavadīt Tilniju dzimtas mājās - Nortengeras abatijā, kur Katrīnai būs lemts bišķi vairāk iemācīties par dzīvi.

Vispār jāatzīst, ka šī grāmata mani patīkami pārsteidza - kaut kā vienmēr biju uzskatījis Ostinu par daudz sentimentālāku rakstnieci, nekā liecina šī grāmata, patika arī tas, ka laiku pa laikam viņa mazliet tā kā nojauc ceturto sienu un izsaka kādu komentāru no autores skatījuma, liriskās pasāžas pavadot ar savu devu atsvešinātības. Protams, tā nav gluži mana sapņu literatūra, bet viens ir skaidrs - šai grāmatai būs izdevies pārdzīvot filtrēšanas mehānismu - atzīstu to par cienīgu palikt grāmatu plauktā!