Grāmatā parādās vairākas Bērziņa prezidentūras virsotnes - viņa spārnotā frāze par brīvajiem cilvēkiem Turkmenistānā, kuri "brīvi pārvietojas starp kalniem un jūru", dažādās situācijās, kurās šķita, ka viņš īsti neapzinās, kā tieši viņš tur ir gadījies, uzrunas represētajiem, kā arī itin plaši galvenais varonis apcer tos apstākļus, kas ļāva viņam kļūt par veco vīru pilī, un tās neapšaubāmi koruptīvās darbības, kas veicināja viņa kļūšanu par Latvijas lielākās pensijas saņēmēju. Un, protams, prezidenta ģimenes stāvokli un jaunāko dēlu, kura dēļ viņš izteica hrestomātiskāko frāzi savas prezidentūras laikā: "Ilgi neesat sisti, tikai ja?" Vai var teikt, ka autori pret savu varoni ir nesaudzīgi, tomēr mīloši? Laikam jau nē, jo īsti nekā tāda, par ko prezidentu Bērziņu vajadzētu mīlēt (ja vien tu neesi viņa ģimenes loceklis) nav. Un viņa galvenais mantojums ir tāds, ka ar visiem viņu neapšaubāmajiem trūkumiem par nākamajiem Latvijas prezidentiem varēja teikt: vismaz tas nav Bērziņš.
Interesanti, ka grāmatas beigu daļa labi sasaucas ar tieši šajās dienās notikušo: prezidents apcer savu gaidāmo un tad jau notikušo sanāksmi ar ārlietu ministru, darba jautājumos. Ar uzsvaru uz pēdējo daļu, jo tieši tolaik ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs atklāja sabiedrībai savu homoseksualitāti, un vismaz literārajam Bērziņam tas radīja nopietnas pārdomas par to, kā gan ar šādu cilvēku turpmāk sastrādāties. Un, re, nieka astoņus gadus vēlāk Rinkevičs varēs sākt rakstīt savu prezidenta dienasgrāmatu. Tiesa, pamata satraukties, ka viņš varētu aizēnot kādreizējā "Unibankas" direktora un personīgo lauku māju atjaunotāja par ES struktūrfondu līdzekļiem slavu, nav. Bet grāmatu noteikti vērts izlasīt, ja neesi tik jauns, ka Bērziņpaps tev ir senvēsture.