Vecais vīrs pilī
Dienās, kad Latvijā grasījās ievēlēt jaunu valsts prezidentu, aizciploju uz bibliotēku, lai apgādātos ar grāmatu, kas vēsta par vienu no spilgtākajiem līdzšinējiem mūsu valsts vadītājiem. "Vecais vīrs pilī" sevi pasniedz kā prezidenta Andra Bērziņa dienasgrāmatu vai drīzāk - iekšējo monologu, dažādās viņa prezidentūras situācijās iemiesojoties šajā personāžā, apstākļi kura nonākšanai Rīgas pilī joprojām nav kļuvuši līdz galam skaidri. Grāmatas autori - Jānis Balodis, kas kopā ar Valteru Sīli uzskatāms par politiskā teātra pionieri Latvijā, un Jānis Skutelis, kas primāri (vismaz tolaik) darbojās stendap lauciņā, lasītāju gan brīdina, ka prezidenta domas skaidrība grāmatā ir būtiski uzlabota salīdzinoši ar to, kādu bijām pieraduši dzirdēt viņa improvizētajās runās (un reizēm - pat situācijās, kad viņš centās lasīt iepriekš sagatavotus tekstus), līdz ar to šo grāmatu nevarēs izmantot manai iecerei - apmācīt čatbotu runāt autentiskā Bērziņa valodā, taču vismaz drusku to biezpienu, par kuru mums nācās kaunēties četru gadu garumā, te ir iespējams sajust.
Grāmatā parādās vairākas Bērziņa prezidentūras virsotnes - viņa spārnotā frāze par brīvajiem cilvēkiem Turkmenistānā, kuri "brīvi pārvietojas starp kalniem un jūru", dažādās situācijās, kurās šķita, ka viņš īsti neapzinās, kā tieši viņš tur ir gadījies, uzrunas represētajiem, kā arī itin plaši galvenais varonis apcer tos apstākļus, kas ļāva viņam kļūt par veco vīru pilī, un tās neapšaubāmi koruptīvās darbības, kas veicināja viņa kļūšanu par Latvijas lielākās pensijas saņēmēju. Un, protams, prezidenta ģimenes stāvokli un jaunāko dēlu, kura dēļ viņš izteica hrestomātiskāko frāzi savas prezidentūras laikā: "Ilgi neesat sisti, tikai ja?" Vai var teikt, ka autori pret savu varoni ir nesaudzīgi, tomēr mīloši? Laikam jau nē, jo īsti nekā tāda, par ko prezidentu Bērziņu vajadzētu mīlēt (ja vien tu neesi viņa ģimenes loceklis) nav. Un viņa galvenais mantojums ir tāds, ka ar visiem viņu neapšaubāmajiem trūkumiem par nākamajiem Latvijas prezidentiem varēja teikt: vismaz tas nav Bērziņš.
Interesanti, ka grāmatas beigu daļa labi sasaucas ar tieši šajās dienās notikušo: prezidents apcer savu gaidāmo un tad jau notikušo sanāksmi ar ārlietu ministru, darba jautājumos. Ar uzsvaru uz pēdējo daļu, jo tieši tolaik ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs atklāja sabiedrībai savu homoseksualitāti, un vismaz literārajam Bērziņam tas radīja nopietnas pārdomas par to, kā gan ar šādu cilvēku turpmāk sastrādāties. Un, re, nieka astoņus gadus vēlāk Rinkevičs varēs sākt rakstīt savu prezidenta dienasgrāmatu. Tiesa, pamata satraukties, ka viņš varētu aizēnot kādreizējā "Unibankas" direktora un personīgo lauku māju atjaunotāja par ES struktūrfondu līdzekļiem slavu, nav. Bet grāmatu noteikti vērts izlasīt, ja neesi tik jauns, ka Bērziņpaps tev ir senvēsture.
Grāmatā parādās vairākas Bērziņa prezidentūras virsotnes - viņa spārnotā frāze par brīvajiem cilvēkiem Turkmenistānā, kuri "brīvi pārvietojas starp kalniem un jūru", dažādās situācijās, kurās šķita, ka viņš īsti neapzinās, kā tieši viņš tur ir gadījies, uzrunas represētajiem, kā arī itin plaši galvenais varonis apcer tos apstākļus, kas ļāva viņam kļūt par veco vīru pilī, un tās neapšaubāmi koruptīvās darbības, kas veicināja viņa kļūšanu par Latvijas lielākās pensijas saņēmēju. Un, protams, prezidenta ģimenes stāvokli un jaunāko dēlu, kura dēļ viņš izteica hrestomātiskāko frāzi savas prezidentūras laikā: "Ilgi neesat sisti, tikai ja?" Vai var teikt, ka autori pret savu varoni ir nesaudzīgi, tomēr mīloši? Laikam jau nē, jo īsti nekā tāda, par ko prezidentu Bērziņu vajadzētu mīlēt (ja vien tu neesi viņa ģimenes loceklis) nav. Un viņa galvenais mantojums ir tāds, ka ar visiem viņu neapšaubāmajiem trūkumiem par nākamajiem Latvijas prezidentiem varēja teikt: vismaz tas nav Bērziņš.
Interesanti, ka grāmatas beigu daļa labi sasaucas ar tieši šajās dienās notikušo: prezidents apcer savu gaidāmo un tad jau notikušo sanāksmi ar ārlietu ministru, darba jautājumos. Ar uzsvaru uz pēdējo daļu, jo tieši tolaik ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs atklāja sabiedrībai savu homoseksualitāti, un vismaz literārajam Bērziņam tas radīja nopietnas pārdomas par to, kā gan ar šādu cilvēku turpmāk sastrādāties. Un, re, nieka astoņus gadus vēlāk Rinkevičs varēs sākt rakstīt savu prezidenta dienasgrāmatu. Tiesa, pamata satraukties, ka viņš varētu aizēnot kādreizējā "Unibankas" direktora un personīgo lauku māju atjaunotāja par ES struktūrfondu līdzekļiem slavu, nav. Bet grāmatu noteikti vērts izlasīt, ja neesi tik jauns, ka Bērziņpaps tev ir senvēsture.
2023-05-31
comments powered by Disqus