Armagedona cikls
Kad pirmo reizi lasīju Jāņa Einfelda "Cūku grāmatu", tās autors bija viens no jaunajiem un daudzsološajiem latviešu literātiem, drosmīgs sava ceļa lauzējs un savas individuālas poētikas veidotājs. Tagad tikām Einfelds jau kādu laiku ir viens no tiem lielajiem un pieredzējušajiem, tači jāatzīst, ka "Armagedona ciklā" nav grūti atpazīt to Einfeldu, kas 25 gadus iepriekš bija rakstījis par Rozā Ciedrīti.
Romāna lielākā daļa ir veltīta Zigmāra - viņš arī Līdzenumu Altajs - dzīves atstāstam no dzimšanas līdz ne gluži nāvei, bet vismaz nonākšanai brūkošās padomijas dziļā iekšienē astoņdesmito gadu beigās, kura varētu kļūt par galu arī pašam Altajam. Tiesa, ir šaubas, vai tāds Līdzenumu Altajs ir vispār pastāvējis un vai tik nav tā, ka viņš, tāpat kā pulkvedis Vējš un citi personāži, kuri vairāk parādās grāmatas pirmajās nodaļās saistībā ar slepkavību, ko pastrādājusi Auerbaha jaunkundze, nemaz neeksistē (tāpat kā pati piesauktā Auerbaha jaunkundze). Kopumā - tur viss ir sarežģīti, turklāt "Armagedona cikla" īpatnība ir tāda, ka savā manierē šis ir ultrareālistisks romāns, kurš vienlaikus ir no reālisma stipri tāls. Arī slepenā organizācija "Armagedona cikls", kas satīra lietas pēc to notikšanas, ir reizē neeksistējoša un neiespējama, un maksimāli konkrēta. Kaut kas šajā visā man atgādina Italo Kalvīno "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" (un tas ir drīzāk kompliments), varbūt drusku par daudz manai gaumei te ir nežēlības, ko Zigmārs piedzīvo savu izglītības gaitu laikā, bet - tas atkal itin labi iet kopā ar to pasauli, kurā savulaik dzīvoja Rozā Ciedrītis - neviens nav teicis, ka būs viegli un skaisti. Un par romānu kā tādu jāatzīst, ka tas lasās nesalīdzināmi vieglāk nekā mans iepriekšējais mēģinājums tuvoties Einfeldam (stāstu krājums "Neļaudis"), un šī grāmata šķiet gana saistoša ar visu to, ka tās lasīšanas laikā mani visu laiku nepameta sajūta, ka pārmērīgi just līdzi varoņa grūtajām dienām nav vērts, jo visticamākais kaut kādā brīdī atklāsies, ka šī varoņa nemaz nav bijis (pat grāmatas izdomātās pasaules ietvaros).
Bet labi, lai būtu mazliet sižeta (pieņemot, ka viss te notiekošais patiešām notiek) - kāds pētnieks dodas pie vecas tantes, kura ir leģendārā pulkveža Vēja mazmazmazmeita (nav svarīgi, cik tieši paaudžu starp viņiem bijis). Tur viņš cer viņas fotoalbumā rast kaut ko interesantu saistībā ar viņas dižo senci, bet tā vietā viņš šo to uzzina par viņas gaitām amatierteātrī padomju laikos. Šīs vizītes beigās Auerbaha jaunkundze piedāvā vīrietim tēju, ar kuru viņa to noindē. Auerbaha jaunkundzes kaimiņiene (dzirdējusi aizdomīgas skaņas) informē policiju, kas atrod līķi, bet vecā tante ir pazudusi. Tā kopā ar kādu citu pensionētu aktrisi apciemo rakstnieku (kurš ir izdomājis Auerbaha jaunkundzi). Un pēc tam mēs pārejam pie Zigmāra stāsta, šis personāžs ir neveiksmes putns jau kopš bērnības - tēvs mirst pirms vēl Zigis piedzimis, mātes vecāki nespēj pieņemt viņas ārlaulības bērnu, Zigis aug atstumts no biedru puses, tad viņš kļūst par neviļus līdzdalībnieku bankas laupīšanā ar slepkavību, un noziedznieki vēlāk padara galu puiša mātei. Tad nāk profene (un daudz dažādu stagnācijas laika padomijas stāstu), bet pēc tam - naktssarga darbs kādā institūtā, kas atkal Zigi saista ar noziedzniekiem, viņam atkal jau kļūstot par apstākļu upuri, un šie apstākļi arī ir tie, kas viņu nogādā iekškrievijā (ir garš apraksts braucieniem ar vilcienu, kas kaut kādas atmiņas uzjundī arī par manis paša pieredzēto vilcienā, tiesa ne gluži tik senos laikos, bet deviņdesmito vidū). Viss, tas, laikam būtu tas, ko vēlējos atstāstīt, lai vismaz pašam būtu precīzi pieraksti. Manuprāt, itin saistoša grāmata gan tam, kuram astoņdesmito gadu realitāte ir pazīstama, gan tam, kuram tā būs tāda pati fantāzija kā Auerbaha jaunkundze.
Romāna lielākā daļa ir veltīta Zigmāra - viņš arī Līdzenumu Altajs - dzīves atstāstam no dzimšanas līdz ne gluži nāvei, bet vismaz nonākšanai brūkošās padomijas dziļā iekšienē astoņdesmito gadu beigās, kura varētu kļūt par galu arī pašam Altajam. Tiesa, ir šaubas, vai tāds Līdzenumu Altajs ir vispār pastāvējis un vai tik nav tā, ka viņš, tāpat kā pulkvedis Vējš un citi personāži, kuri vairāk parādās grāmatas pirmajās nodaļās saistībā ar slepkavību, ko pastrādājusi Auerbaha jaunkundze, nemaz neeksistē (tāpat kā pati piesauktā Auerbaha jaunkundze). Kopumā - tur viss ir sarežģīti, turklāt "Armagedona cikla" īpatnība ir tāda, ka savā manierē šis ir ultrareālistisks romāns, kurš vienlaikus ir no reālisma stipri tāls. Arī slepenā organizācija "Armagedona cikls", kas satīra lietas pēc to notikšanas, ir reizē neeksistējoša un neiespējama, un maksimāli konkrēta. Kaut kas šajā visā man atgādina Italo Kalvīno "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" (un tas ir drīzāk kompliments), varbūt drusku par daudz manai gaumei te ir nežēlības, ko Zigmārs piedzīvo savu izglītības gaitu laikā, bet - tas atkal itin labi iet kopā ar to pasauli, kurā savulaik dzīvoja Rozā Ciedrītis - neviens nav teicis, ka būs viegli un skaisti. Un par romānu kā tādu jāatzīst, ka tas lasās nesalīdzināmi vieglāk nekā mans iepriekšējais mēģinājums tuvoties Einfeldam (stāstu krājums "Neļaudis"), un šī grāmata šķiet gana saistoša ar visu to, ka tās lasīšanas laikā mani visu laiku nepameta sajūta, ka pārmērīgi just līdzi varoņa grūtajām dienām nav vērts, jo visticamākais kaut kādā brīdī atklāsies, ka šī varoņa nemaz nav bijis (pat grāmatas izdomātās pasaules ietvaros).
Bet labi, lai būtu mazliet sižeta (pieņemot, ka viss te notiekošais patiešām notiek) - kāds pētnieks dodas pie vecas tantes, kura ir leģendārā pulkveža Vēja mazmazmazmeita (nav svarīgi, cik tieši paaudžu starp viņiem bijis). Tur viņš cer viņas fotoalbumā rast kaut ko interesantu saistībā ar viņas dižo senci, bet tā vietā viņš šo to uzzina par viņas gaitām amatierteātrī padomju laikos. Šīs vizītes beigās Auerbaha jaunkundze piedāvā vīrietim tēju, ar kuru viņa to noindē. Auerbaha jaunkundzes kaimiņiene (dzirdējusi aizdomīgas skaņas) informē policiju, kas atrod līķi, bet vecā tante ir pazudusi. Tā kopā ar kādu citu pensionētu aktrisi apciemo rakstnieku (kurš ir izdomājis Auerbaha jaunkundzi). Un pēc tam mēs pārejam pie Zigmāra stāsta, šis personāžs ir neveiksmes putns jau kopš bērnības - tēvs mirst pirms vēl Zigis piedzimis, mātes vecāki nespēj pieņemt viņas ārlaulības bērnu, Zigis aug atstumts no biedru puses, tad viņš kļūst par neviļus līdzdalībnieku bankas laupīšanā ar slepkavību, un noziedznieki vēlāk padara galu puiša mātei. Tad nāk profene (un daudz dažādu stagnācijas laika padomijas stāstu), bet pēc tam - naktssarga darbs kādā institūtā, kas atkal Zigi saista ar noziedzniekiem, viņam atkal jau kļūstot par apstākļu upuri, un šie apstākļi arī ir tie, kas viņu nogādā iekškrievijā (ir garš apraksts braucieniem ar vilcienu, kas kaut kādas atmiņas uzjundī arī par manis paša pieredzēto vilcienā, tiesa ne gluži tik senos laikos, bet deviņdesmito vidū). Viss, tas, laikam būtu tas, ko vēlējos atstāstīt, lai vismaz pašam būtu precīzi pieraksti. Manuprāt, itin saistoša grāmata gan tam, kuram astoņdesmito gadu realitāte ir pazīstama, gan tam, kuram tā būs tāda pati fantāzija kā Auerbaha jaunkundze.
2023-11-05
comments powered by Disqus