Neļaudis
Šo Jāņa Einfelda grāmatu es biju domājis no grāmatu plaukta diskvalificēt, taču pašam par lielu pārsteigumu atklāju, ka nemaz to neesmu izlasījis. Tā nu, protams, ķēros pie lasīšanas, tikai lai secinātu, ka sākotnējais verdikts bijis pamatots.
Mana līdzšinējā pazīšanās ar Einfeldu aprobežojās ar viņa pirmo romānu "Cūku grāmata", ar kuru manas attiecības bijušas mainīgas - kādreiz tā man patika, tad nepatika (kad rakstīju blogā par to aprakstu 2007. gadā), tagad atkal uzskatu, ka tā ir laba. Savukārt par "Neļaudīm" man jau sākotnēji nekāds kontakts nav izveidojies. Šī grāmata gan arī nav romāns, bet stāstu krājums, kas vēsta (it kā par senlaikiem), kad līdzās latviešiem dzīvoja sumpurņi, lietuvēni un citādi mošķi. Tā vismaz sākotnēji gribētos uztvert, jo reāli lasot galvenokārt rodas iespaids, ka šī grāmata ir par velns viņu zina ko. Proti, atsevišķi teikumi Einfelda postmodernajā prozā ir iespaidīgi, reizēm viņš burtiski ar dažiem vārdiem uzbur spilgtas ainas, bet šie atsevišķie teikumi nesaliekas nekādā kopīgā (vismaz - man uztveramā) vēstījumā. Īpatnēja ir arī šī krājuma struktūra - pirmais tā stāsts "Vedēnu pilskalns" ir četrdesmit lappušu garumā, otrais - "Starpspēle I" ir uz divdesmit lappusēm, bet liela daļa nākamo ir vien pāris lappušu apjomā, reizēm pat vispār - tikai viena vai divas rindkopas, un ko tas viss nozīmē un ko tas kaut vai varētu nozīmēt, man nav vispār nekādu ideju.
Pieminētu, kaut vai garām ejot, personāžu ir bezgala daudz, faktiski tikai jau piesauktajā "Vedēnu pilskalnā" es spēju saskatīt vismaz kaut kādas lasītājam parastajam pieņemama naratīva pazīmes, viss tālākais kļūst arvien sviestaināks un sviestaināks, līdz beigu beigās es šo grāmatu lasīju kā tekstu svešvalodā, kuru slikti pārzinu - proti, pat grāmatas franču mēlē lielākoties varu uztvert drusku labāk nekā šo Einfelda tekstu. Es nejūtos gana kompetents, lai varētu ar pārliecību teikt, ka šī grāmata ir laba vai slikta, man skaidrs ir tas, ka tik daudz, cik es no tās varu saprast, tā man nepatika. Un, tā kā patikšana ir viens no būtiskākajiem kritērijiem, pēc kuriem izlemju, paturēt grāmatu vai nē - par "Neļaudīm" droši varu teikt, ka tos nepaturēšu. Ja tā mitoloģija, ko viņš uzbūra "Cūku grāmatā" man ne vienmēr patika un es neesmu pārliecināts Einfelda humora izjūtas cienītājs, tad tās grāmatas gadījumā man vismaz bija aptuveni skaidrs, par ko tā ir, kamēr "Neļaudis" varu lasīt vienīgi kā vārdu virknējumus, un tik liels vārdu cienītājs es neesmu.
Mana līdzšinējā pazīšanās ar Einfeldu aprobežojās ar viņa pirmo romānu "Cūku grāmata", ar kuru manas attiecības bijušas mainīgas - kādreiz tā man patika, tad nepatika (kad rakstīju blogā par to aprakstu 2007. gadā), tagad atkal uzskatu, ka tā ir laba. Savukārt par "Neļaudīm" man jau sākotnēji nekāds kontakts nav izveidojies. Šī grāmata gan arī nav romāns, bet stāstu krājums, kas vēsta (it kā par senlaikiem), kad līdzās latviešiem dzīvoja sumpurņi, lietuvēni un citādi mošķi. Tā vismaz sākotnēji gribētos uztvert, jo reāli lasot galvenokārt rodas iespaids, ka šī grāmata ir par velns viņu zina ko. Proti, atsevišķi teikumi Einfelda postmodernajā prozā ir iespaidīgi, reizēm viņš burtiski ar dažiem vārdiem uzbur spilgtas ainas, bet šie atsevišķie teikumi nesaliekas nekādā kopīgā (vismaz - man uztveramā) vēstījumā. Īpatnēja ir arī šī krājuma struktūra - pirmais tā stāsts "Vedēnu pilskalns" ir četrdesmit lappušu garumā, otrais - "Starpspēle I" ir uz divdesmit lappusēm, bet liela daļa nākamo ir vien pāris lappušu apjomā, reizēm pat vispār - tikai viena vai divas rindkopas, un ko tas viss nozīmē un ko tas kaut vai varētu nozīmēt, man nav vispār nekādu ideju.
Pieminētu, kaut vai garām ejot, personāžu ir bezgala daudz, faktiski tikai jau piesauktajā "Vedēnu pilskalnā" es spēju saskatīt vismaz kaut kādas lasītājam parastajam pieņemama naratīva pazīmes, viss tālākais kļūst arvien sviestaināks un sviestaināks, līdz beigu beigās es šo grāmatu lasīju kā tekstu svešvalodā, kuru slikti pārzinu - proti, pat grāmatas franču mēlē lielākoties varu uztvert drusku labāk nekā šo Einfelda tekstu. Es nejūtos gana kompetents, lai varētu ar pārliecību teikt, ka šī grāmata ir laba vai slikta, man skaidrs ir tas, ka tik daudz, cik es no tās varu saprast, tā man nepatika. Un, tā kā patikšana ir viens no būtiskākajiem kritērijiem, pēc kuriem izlemju, paturēt grāmatu vai nē - par "Neļaudīm" droši varu teikt, ka tos nepaturēšu. Ja tā mitoloģija, ko viņš uzbūra "Cūku grāmatā" man ne vienmēr patika un es neesmu pārliecināts Einfelda humora izjūtas cienītājs, tad tās grāmatas gadījumā man vismaz bija aptuveni skaidrs, par ko tā ir, kamēr "Neļaudis" varu lasīt vienīgi kā vārdu virknējumus, un tik liels vārdu cienītājs es neesmu.
2021-03-14
comments powered by Disqus