Stāsti un noveles
Tikai jau pārnesis šo grāmatu mājās no bibliotēkas, es atklāju, ka esmu iegrābies. “Stāsti un noveles” tikpat labi ir lasāms kā “Izlase” jeb “Kaut kādi, vairāk vai mazāk nejauši atlasīti darbi bez konkrētas kārtības, kurus nav šādā veidā publicēt iecerējis pats autors”. Proti, kaut kas līdzīgs kā “Best of ABBA” (pat ne “Greatest Hits”, jo stāstu gadījumā jau nav kādu pārdošanas rādītāju, kas apliecina, ka “Kādas blusas stāsts” ir populārāks par “Migu”). Turklāt Ezeriņa gadījumā man tas šķiet īpaši stulbi tāda iemesla dēļ, ka nav jau viņa literārais mantojums septiņi simti stāstu un divsimt astoņdesmit trīs noveles - šādā grāmatā uz teju četrsimt lappusēm varētu ietilpināt divas vai trīs no viņa sešām prozas grāmatām.
Kas attiecas uz pašu grāmatas saturu, literārā ziņā tur man pilnīgi nebūtu par ko sūdzēties - Ezeriņa stāsti un noveles sevišķus komentārus neprasa. Jāatzīmē, ka pozitīvais šādā izlases tipa grāmatā (jā, varu atzīt, ka kaut kāds labums no izlasēm ir) ir tas, ka tu vari kaut kādā mērā vērot autora izaugsmi, pāreju no salīdzinoši reālistiskiem un saturiski vienkāršiem stāstiem pie spēcīgākiem paradoksiem, arvien spilgtākas valodas, kolorītākas uzburtās pasaules, līdz ar to, ja lasīšu atsevišķu krājumu, tad zinu, ka jāizvēles “Leijerkaste”. Šādas tādas no šīm novelēm bija zināmas gan no skolas laikiem (jo īpaši jau “Šaha partija”), citas - no teātra izrādes “Ezeriņš” (kura gan diemžēl mani neuzrunāja - vienlakus, atmiņā palika gana spilgti, ko nevaru teikt par daudzām izrādēm, kas sākotnēji varbūt pat raisīja sajūsmu). Jāatzīst, ka no klasiskākajām viņa novelēm lielāko vilšanos, to lasot tagad, sagādāja “Mērkaķis” - jā, man patīk autora pilnīgais vēsums, runājot par morāles jautājumiem (Ezeriņš it ne maz nebija moralizētājs, un tādi literāti latviešu rakstnieku vidū ir retums), bet pašai novelei es gluži vienkārši nespēju noticēt. Bet kam gan es spēju noticēt un kā dēļ Ezeriņa salīdzināšana ar Edgaru Alanu Po šķiet pilnīgi attaisnota, tā ir novele “Kaprači”. Ja tu gribi noveli ar perfektu atrisinājumu, lūk, tā ir īstā!
Vienlaikus, kā jau vienmēr jāsaka - izlases gadījumā pēc noklusējuma saturam ir jābūt gana labam, ne jau velti kāds tādu ir veidojis, apkopojot labāko, ko konkrētais mākslinieks ir radījis. Tik vien, ka saturam šādā gadījumā drusku pietrūkst jēgas, līdz ar to varu teikt - ja esi no tiem cilvēkiem, kas mūziku labprāt patērē formā “šo dziesmu pārslēgšu, tā ir garlaicīga”, šī grāmata ir lielisks veids, kā iepazīt Ezeriņa daiļradi. Ja tomēr esi albumu cilvēks, tad meklē vien rokās “Leijerkasti”!
P.S. Grāmata izdota "Zvaigznē ABC" 2015. gadā, taču neuzdrīkstos to norādīt, kā "grāmatas gadu", jo neviens stāsts tajā loģiski nav tapis pēc Ezeriņa nāves (lai gan - kaut kas šādā risinājumā pašu autoru varētu uzrunāt!)
Kas attiecas uz pašu grāmatas saturu, literārā ziņā tur man pilnīgi nebūtu par ko sūdzēties - Ezeriņa stāsti un noveles sevišķus komentārus neprasa. Jāatzīmē, ka pozitīvais šādā izlases tipa grāmatā (jā, varu atzīt, ka kaut kāds labums no izlasēm ir) ir tas, ka tu vari kaut kādā mērā vērot autora izaugsmi, pāreju no salīdzinoši reālistiskiem un saturiski vienkāršiem stāstiem pie spēcīgākiem paradoksiem, arvien spilgtākas valodas, kolorītākas uzburtās pasaules, līdz ar to, ja lasīšu atsevišķu krājumu, tad zinu, ka jāizvēles “Leijerkaste”. Šādas tādas no šīm novelēm bija zināmas gan no skolas laikiem (jo īpaši jau “Šaha partija”), citas - no teātra izrādes “Ezeriņš” (kura gan diemžēl mani neuzrunāja - vienlakus, atmiņā palika gana spilgti, ko nevaru teikt par daudzām izrādēm, kas sākotnēji varbūt pat raisīja sajūsmu). Jāatzīst, ka no klasiskākajām viņa novelēm lielāko vilšanos, to lasot tagad, sagādāja “Mērkaķis” - jā, man patīk autora pilnīgais vēsums, runājot par morāles jautājumiem (Ezeriņš it ne maz nebija moralizētājs, un tādi literāti latviešu rakstnieku vidū ir retums), bet pašai novelei es gluži vienkārši nespēju noticēt. Bet kam gan es spēju noticēt un kā dēļ Ezeriņa salīdzināšana ar Edgaru Alanu Po šķiet pilnīgi attaisnota, tā ir novele “Kaprači”. Ja tu gribi noveli ar perfektu atrisinājumu, lūk, tā ir īstā!
Vienlaikus, kā jau vienmēr jāsaka - izlases gadījumā pēc noklusējuma saturam ir jābūt gana labam, ne jau velti kāds tādu ir veidojis, apkopojot labāko, ko konkrētais mākslinieks ir radījis. Tik vien, ka saturam šādā gadījumā drusku pietrūkst jēgas, līdz ar to varu teikt - ja esi no tiem cilvēkiem, kas mūziku labprāt patērē formā “šo dziesmu pārslēgšu, tā ir garlaicīga”, šī grāmata ir lielisks veids, kā iepazīt Ezeriņa daiļradi. Ja tomēr esi albumu cilvēks, tad meklē vien rokās “Leijerkasti”!
P.S. Grāmata izdota "Zvaigznē ABC" 2015. gadā, taču neuzdrīkstos to norādīt, kā "grāmatas gadu", jo neviens stāsts tajā loģiski nav tapis pēc Ezeriņa nāves (lai gan - kaut kas šādā risinājumā pašu autoru varētu uzrunāt!)
2023-02-05
comments powered by Disqus