Ziemeļnieks

Būtu pārspīlēti teikt, ka es no šīs grāmatas gaidīju sevišķi daudz. Sevišķi interesējies par Jāni Ziemeļnieku un viņa dzeju nekad nebiju, Jāņa Plauža vārds man bija svešs un grāmatas noformējums lika domāt, ka darīšana ir ar kādu patriotiski audzinošu padomju pseidodokumentālās literatūras "šedevru" (proti, sausu zinātniska stila tekstu, kur uzsvērta šķiru cīņas nozīme mākslinieka daiļradē). Patiesība izrādījās mazliet citāda un daudz, daudz intriģējošāka.

Pirmkārt, "Ziemeļnieks" ir uzrakstīts vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, līdz ar to nekāda padomiskā prizma tam cauri nestrāvo. Plaudis šo grāmatu rakstīja laikā, kad bija ļoti daudz cilvēku, kuri atcerējās dzejnieku, līdz ar to nemaz nebija iespējams viņu pasniegt kā sterilu klasiķi, jo liecinieki protestētu. Iespējams, pat vidusskolas literatūras stundās, stāstot par Ziemeļnieku mazāk fanātiski skolotāji atklāj detaļu, ka dzejnieks bija narkomāns un ka neatkarīgi no tā, vai viņa nāve bija apzināta vai nejauša, kopumā var teikt, ka pāragri kapā viņu aizveda opijs, bet šajā romānā par to nerunāt vispār būtu neiespējami. Līdz ar to sausais neitrālais vēstījums pazūd.

Otra interesantā detaļa ir atkārtotā izdevuma laiks - proti, konkrētais grāmatas eksemplārs, kas nonāca manās rokās, ir izdots 1990. gadā - kā var saprast, jau pēc 4. maija, bet vēl pirms Latvijas neatkarības atgūšanas. Priekšvārdā un pēcvārdā var just, ka to autori vēlas pateikt ko vairāk par Latvijas vēsturi, par okupāciju, nekā tas pat reāli būtu nepieciešams, jo pati grāmata (gluži kā Ziemeļnieks) ir absolūti apolitiska. Un vienlaikus - ne visu vēl drīkst kritizēt, līdz ar to šie teksti paši par sevi jau ir intriģējoši.

Un trešā lieta, ar ko mani šī grāmata fascinēja. Tas ir, cik ļoti izteikti sanāk, ka ir cilvēki, kas pārkāpj pāri laikmetiem un citi, kas paliek iesprostoti savā konkrētajā ērā. Ziemeļnieks jau divdesmito gadu otrajā pusē latviešu literātu vidū skaitījās piederīgs pie "vecajiem", it īpaši, salīdzinoši ar tikai dažus gadus jaunāko Čaku, tā īsti nespēdams iet laikam līdzi. Viņš nomira 1930. gadā, Latvijai esot neatkarīgai, demokrātiskai republikai, nepiedzīvoja pat Ulmaņa apvērsumu, kur nu vēl Otro Pasaules karu un daudzās okupācijas. Tikām viņa dzejoļu "Nezināmā" - dzejniece Valda Mora - nodzīvoja līdz pat 2001. gadam. Viņa bija faktiski vienas paaudzes ar Ziemeļnieku, šo pirms teju 90 gadiem mirušo klasiķi, bet pati piedzīvoja gan Ziemeļnieka atgriešanos Latvijas dzejas kanonā (no kurienes viņš, būdams šķiriski un tikumīgi nederīgs, bija ilgus gadu desmitus izslēgts), piedzīvoja šīs grāmatas atkalizdošanu un nomira, Latvijai atkal esot brīvai un demokrātiskai republikai.

Pats stāsts par Ziemeļnieku ir viens no tiem, kas lieliski padotos biogrāfiskas kinodrāmas risinājumam. Apdāvināts jauns cilvēks, kas uzaug trūcīgos lauku apstākļos, kā jau liriķim raksturīgi, viņš bez jebkādas aizrautības strādā lauku darbus un vēlas no tiem iespējami ātrāk tikt prom, skola viņam ir atbrīvošanās no neciestā darba, pamazām sāk dzejot, pamazām nāk atzinība, taču savu daudzo miesas kaišu dēļ, ļoti agri Ziemeļnieks pievēršas tolaik vēl puslīdz par pretsāpju līdzekli atzītajam opijam. Dzeja rakstās, personīgā dzīve nevedas, ja neskaita, ar mūža galveno mīlestību - brūnajiem pilieniem. Ir viņa dzīvē dažas sievietes, kuras viņš apjūsmo, bet normālām ilgtermiņa attiecībām viņš nav radīts. Nāk dzejas krājumi, nāk pielūdzēju mīlestība, bet neviena sieviete nespēj sniegt to atbrīvošanos no sāpēm, ko dod opijs. Draugu piespiests, viņš mēģina ārstēties, bet tas pilnvērtīgu rezultātu nedod, jo no TĀ pilnīgi brīvam tapt ir gandrīz neiespējami. Dzejnieks melo saviem tuvākajiem, ka viss ir gandrīz labi, bet, protams, tā nekad nav. Un agrāk vai vēlāk viss būs pavisam slikti. Atliks tikai dažas dzejoļu grāmatas.

Mazliet par to, kā tieši tas ir uzrakstīts. Plaudis tik ļoti minimāli grāmatā iekļauj globālos notikumus apkārt Ziemeļniekam, ka gandrīz vai rodas sajūta, ka Pasaules karu loma ir pārspīlēta. Ziemeļnieks savu Pasaules karu izcīna paša galvā, kamēr ārējās pasaules notikumi Plaudim nemaz tik interesanti nešķiet. Katrā ziņā Ziemeļnieka labākā drauga Adalberta Mežuļa nāve ir svarīgāks notikums par kaut kādām tur Brīvības cīņām. Grāmatas pirmā daļa ir diezgan lēna - autors manā skatījumā pārāk daudz nodarbojas ar dzejnieka ganu gaitu izklāstu, grēkojot ar atkārtošanos (ja pieņem, ka šī grāmata ir paredzēta lasīšanai kā romāns, pieturēšanās pie principa, ka "tas taču bija daudzu gadu garumā, tāpēc par to jāraksta gari", nešķiet īsti pareiza). Turpinājumā kļūst labāk. Protams, lasītājam uzreiz ir skaidrs, kā tas viss beigsies, jo patiesībā grāmata jau arī sākas ar Ziemeļnieka nāvi (līdz ar to pat tāds lasītājs, kas neko par dzejnieku nebūs dzirdējis, būs informēts, ka ilga un laimīga mūža tur nebūs).

Secinājums: pietiekami aizraujoša lasāmviela, taču ir svarīgi domāt par kontekstu, par to, kā grāmatā nav, lai to varētu izbaudīt pilnā mērā.
2018-12-29
8.0
comments powered by Disqus