Pērļu zvejnieks
Latviešu literatūrā parasti manai gaumei trūkst sērīguma un sāpju - visi varoņi vienmēr dzīvo laimīgi, nevienam nekad nekā netrūkst, ir daudz abpusējas mīlestības un pārticības. Ka tik ne tā!
Pat uz kopumā gaužām nejautrā literārā fona Jānis Poruks ir īpaši drūms autors. Protams, arī paša rakstnieka dzīve neizvērtās tā jautrākā (šajos jautājumos esmu izglītots, kopš paviesojos muzejā vecajā Druvienas skolā Bizenāja pārgājiena laikā), taču šī būtu tā reize, kur, manuprāt, skumjo likteni radīja skumjie pasaules uzskati, nevis otrādi. Vismaz "Pērļu zvejnieks", kas ir pirmais nozīmīgais viņa prozas darbs un uzrakstīts ne vēlāk kā 24 gadu vecumā, sevišķi cerīgu nākotni nerāda.
Jāatzīst, ka mani īpaši pārsteidz tas, ka vismaz "manos laikos", proti deviņdesmitajos gados, un gan jau arī tagad, "Pērļu zvejnieks" ietilpst skolas obligātajā literatūras programmā. Kādā veidā šis darbs var uzrunāt jauniešus un ja var - vai to vispār vajag?
Garstāsta galvenais varonis Ansis Vairogs ir diezgan minimāli pārveidots pats autors - zēns no laukiem no ne pārāk turīgas ģimenes, kam raksturīga nosliece uz sapņošanu un melanholiju un kas vēlas studēt augstās mākslas. Anša tētim nav tādu iespēju, ļaut dēlam braukt Rīgā mācīties ģimnāzijā, taču rodas labs mecenāts, kas viņam šajā ziņā līdz, un vēlāk tāpat Ansim izdodas tikt Drēzdenē studēt mūziku. Tad vēl ņemsim vērā to, ka Ansi mīl vairākas daiļavas, un mums būs viegls un pozitīvs stāsts. Bet ne jau to Poruks cenšas atainot.
Kā jau tipiskam sērīgam stāstam piedienas, Anša māte ir smagi slima, un arī ar tēvu nav diži labāk. Protams, viņš ir vienīgais bērns ģimenē (kas tolaik, protams, nebija tik bieža parādība, bet krāsas vienmēr vajag sabiezināt), un skaidrs, ka viņa vecākiem nevarēja būt ilgi ko dzīvot atlicis, jo viņiem droši vien bija jau pāri 40 gadiem. No studijām un mīlestības, protams, arī nekā laba sanākt nevar, no Ansis ir pārmērīgi garīga būtne un viņa mīlestība nav tāda kā vienkāršo cilvēku mīlestība. Un pat pašnāvība šajā gadījumā būtu pārāk nesāpīga izvēle.
Iespējams, es esmu pārāk cinisks, bet man nudien Ansis Vairogs šķiet stulbs un pat kopumā kaitīgs tēls. Tādi tukšie sapņotāji, kuri neko līdz galam nespēj izdarīt, bet tikai sērīgi apcer, cik viss ir pārejošs, realitātē tikai čakarē dzīves sev un apkārtējiem. Un, lieki teikt, ka sava egoisma prizmā Poruks/Ansis nesaskata šo sadismu. Nojaušu, ka literatūras skolotāju acīs šis stāsts ir romantisks un skaists, un Ansis ir nabaga pārāk jūtīgais jauneklis, kurš nav radīts šai nežēlīgajai pasaulei. Tikām manās acīs viņš ir sākumā muļķis, bet pēc tam kaitnieks. Kāpēc muļķis? Faktiski - pieaudzis vīrietis (pēc tā laika standartiem it īpaši), kas dodas meklēt Gaujā upes pērles, lai varētu tikt ģimnāzijā - diži gudri jau tas neizklausās. Un pēc tam, kad šāda iespēja radusies, tai vietā lai darītu jebko mērķtiecīgu un sistemātisku, Ansis labprātāk pievēršas romantisma radītai kroplai sapņainas nolemtas mīlestības idejai un ļauj visam iet zudumā. Cik gan skaists stāsts!
Ja kas, līdzīgā romantisma manierē mums muzejā arī stāstīja par pašu Poruku - par to, kā izpūtēja viņa tēvs un vairs nevarēja atbalstīt dēla studijas Drēzdenē, lai gan faktiskais Poruka mācību sponsors bija vācietis (ebrejs?) H.Vestermanis, kurš pārstāja jauno cilvēku atbalstīt, jo tas palaidās mācībās un aizrāvās ar alkoholu. Bet tas jau vairs nebūtu tik skaisti skumji, tikai nožēlojami.
Neesmu drošs, biju vai nebiju es "Pērļu zvejnieku" lasījis skolā, bet šobrīd man izteikti šķiet, ka šī grāmata varbūt arī ir gana mākslinieciski skaisti uzrakstīta, bet galvenokārt tā ir absolūti nepareizi audzinoša. Es nebūt neesmu sajūsmā par amerikānisko noslieci visam piešķirt laimīgas beigas, bet visi tie stāsti par skumjajiem jauniešiem, kuri mirst nevis slimību dēļ, bet "aiz mīlestības" izkalst, manā ciniķa prātā nekādus citus pēcvārdus kā: "Tā viņam arī vajadzēja!' neraisa.
Pat uz kopumā gaužām nejautrā literārā fona Jānis Poruks ir īpaši drūms autors. Protams, arī paša rakstnieka dzīve neizvērtās tā jautrākā (šajos jautājumos esmu izglītots, kopš paviesojos muzejā vecajā Druvienas skolā Bizenāja pārgājiena laikā), taču šī būtu tā reize, kur, manuprāt, skumjo likteni radīja skumjie pasaules uzskati, nevis otrādi. Vismaz "Pērļu zvejnieks", kas ir pirmais nozīmīgais viņa prozas darbs un uzrakstīts ne vēlāk kā 24 gadu vecumā, sevišķi cerīgu nākotni nerāda.
Jāatzīst, ka mani īpaši pārsteidz tas, ka vismaz "manos laikos", proti deviņdesmitajos gados, un gan jau arī tagad, "Pērļu zvejnieks" ietilpst skolas obligātajā literatūras programmā. Kādā veidā šis darbs var uzrunāt jauniešus un ja var - vai to vispār vajag?
Garstāsta galvenais varonis Ansis Vairogs ir diezgan minimāli pārveidots pats autors - zēns no laukiem no ne pārāk turīgas ģimenes, kam raksturīga nosliece uz sapņošanu un melanholiju un kas vēlas studēt augstās mākslas. Anša tētim nav tādu iespēju, ļaut dēlam braukt Rīgā mācīties ģimnāzijā, taču rodas labs mecenāts, kas viņam šajā ziņā līdz, un vēlāk tāpat Ansim izdodas tikt Drēzdenē studēt mūziku. Tad vēl ņemsim vērā to, ka Ansi mīl vairākas daiļavas, un mums būs viegls un pozitīvs stāsts. Bet ne jau to Poruks cenšas atainot.
Kā jau tipiskam sērīgam stāstam piedienas, Anša māte ir smagi slima, un arī ar tēvu nav diži labāk. Protams, viņš ir vienīgais bērns ģimenē (kas tolaik, protams, nebija tik bieža parādība, bet krāsas vienmēr vajag sabiezināt), un skaidrs, ka viņa vecākiem nevarēja būt ilgi ko dzīvot atlicis, jo viņiem droši vien bija jau pāri 40 gadiem. No studijām un mīlestības, protams, arī nekā laba sanākt nevar, no Ansis ir pārmērīgi garīga būtne un viņa mīlestība nav tāda kā vienkāršo cilvēku mīlestība. Un pat pašnāvība šajā gadījumā būtu pārāk nesāpīga izvēle.
Iespējams, es esmu pārāk cinisks, bet man nudien Ansis Vairogs šķiet stulbs un pat kopumā kaitīgs tēls. Tādi tukšie sapņotāji, kuri neko līdz galam nespēj izdarīt, bet tikai sērīgi apcer, cik viss ir pārejošs, realitātē tikai čakarē dzīves sev un apkārtējiem. Un, lieki teikt, ka sava egoisma prizmā Poruks/Ansis nesaskata šo sadismu. Nojaušu, ka literatūras skolotāju acīs šis stāsts ir romantisks un skaists, un Ansis ir nabaga pārāk jūtīgais jauneklis, kurš nav radīts šai nežēlīgajai pasaulei. Tikām manās acīs viņš ir sākumā muļķis, bet pēc tam kaitnieks. Kāpēc muļķis? Faktiski - pieaudzis vīrietis (pēc tā laika standartiem it īpaši), kas dodas meklēt Gaujā upes pērles, lai varētu tikt ģimnāzijā - diži gudri jau tas neizklausās. Un pēc tam, kad šāda iespēja radusies, tai vietā lai darītu jebko mērķtiecīgu un sistemātisku, Ansis labprātāk pievēršas romantisma radītai kroplai sapņainas nolemtas mīlestības idejai un ļauj visam iet zudumā. Cik gan skaists stāsts!
Ja kas, līdzīgā romantisma manierē mums muzejā arī stāstīja par pašu Poruku - par to, kā izpūtēja viņa tēvs un vairs nevarēja atbalstīt dēla studijas Drēzdenē, lai gan faktiskais Poruka mācību sponsors bija vācietis (ebrejs?) H.Vestermanis, kurš pārstāja jauno cilvēku atbalstīt, jo tas palaidās mācībās un aizrāvās ar alkoholu. Bet tas jau vairs nebūtu tik skaisti skumji, tikai nožēlojami.
Neesmu drošs, biju vai nebiju es "Pērļu zvejnieku" lasījis skolā, bet šobrīd man izteikti šķiet, ka šī grāmata varbūt arī ir gana mākslinieciski skaisti uzrakstīta, bet galvenokārt tā ir absolūti nepareizi audzinoša. Es nebūt neesmu sajūsmā par amerikānisko noslieci visam piešķirt laimīgas beigas, bet visi tie stāsti par skumjajiem jauniešiem, kuri mirst nevis slimību dēļ, bet "aiz mīlestības" izkalst, manā ciniķa prātā nekādus citus pēcvārdus kā: "Tā viņam arī vajadzēja!' neraisa.
2018-03-30
comments powered by Disqus