Kam puķe zied...
Monogrāfiju autori grāmatu sērijā "Es esmu...", šķiet, ka izvēlējušies katrs radikāli atšķirīgu pieeju tam, kā rakstīt par sava pētījuma varoni. Patiesībā pat jāatzīst, ka viņu izvēlētie risinājumi šķiet daudzveidīgāki, nekā šīs sērijas romānu autoriem, no kuriem vairāk izvēlējušies apļa stuktūru, nāvei tuvu esošajam dižgaram atskatoties uz savu dzīvesgājumu. Jāņa Zālīša risinājums, rakstot par Jāni Ziemeļnieku, ir daudz atkāpties no centrālās sižeta līnijas, kārtīgi ieskicējot daudzus cilvēkus, kuru stāsti ar Ziemeļnieka dzīvi ir pārklājušies. Ja ņem vērā, ka paša Ziemeļnieka mūžs nebija no ilgākajiem - šaisaulē aizvadīti vien 32 gadi, aktīvā literārā darbība - mazāk kā 10 gadi, dzīves laikā izdoti četri dzejas krājumi (un dažas grāmatas bērniem, kuras gan sevišķi augstu, šķiet, nekotējas), tas šķiet pat loģiski - necensties pārāk dziļi ierakties netīrajā veļā (un Ziemeļnieka gadījumā tāds kārdinājums noteikti varētu būt), bet iezīmēt kaut kādu panorāmu. Un, kas ir būtiski - izstāstīt dažādus saistošus stāstus.
Pats Ziemeļnieks galvenajā lomā ir varbūt kādās pirmajās 100 grāmatas lappusēs, kas vairāk koncentrējas tieši uz viņa paša biogrāfiju, bet tad viņš arvien vairāk nonāk kaut kur otrajā plānā, grāmatas nodaļas ir veltītas gan viņa radiniekiem, gan draugiem, gan arī vienkārši literātiem, kuriem ar viņu bijusi kāda saskarsme. Līdz ar to var teikt, ka Zālītis cenšas Ziemeļnieku atklāt mijiedarbībā ar laikabiedriem. Lai gan - pat tā nebūtu tiesa, jo itin daudz uzmanības viņš veltī šo laikabiedru biogrāfijām arī ārpus Ziemeļnieka īsā mūža, turklāt ar daļu no viņiem Ziemeļnieks bija saskāries vien ļoti īsu laiku. Protams, te jāpiebilst, ka ar biogrāfiju atstāstīšanu Zālītis galvenokārt aizraujas, rakstot par mazāk zināmiem cilvēkiem - nestāstīs viņš te detalizēti Raiņa dzīvesstāstu, lielo dižgaru dzīves līkločiem viņš pievēršas vien tik daudz, cik nepieciešams.
Jāatzīst, ka man autora pieeja ļoti patika - tādā ziņā, ka viņš veido panorāmu, un nepaļaujas uz to, ka lasītājs jau visu tāpat zina. Un - lai arī pats vairākkārt uzsver, ka Ziemeļnieka darbi ir absolūti autobiogrāfiski (un, līdzīgi kā tas ir Poruka gadījumā, nodalīt lirisko Es no autora nemaz nav iespējams un nepieciešams), viņš arī nemēģina Ziemeļnieka dzeju pārmērīgi analizēt kā viņa dzīves naratīvu. Līdz ar to "Kam puķe zied" ir viena no retajām šīs sērijas monogrāfijām, kas lasās gana raiti un var kalpot par izglītojošu materiālu arī lasītājam parastajam, tādam kā es.
Zālītis daudz citē dažādas recenzijas - gan tādas, ko citi rakstījuši par Ziemeļnieku, gan paša Ziemeļnieka rakstīto par citiem dzejniekiem, reizēm viņš atļaujas arī kādu šādu recenziju komentēt un iesaistīties polemikā ar sen mirušo tās autoru.
Kas man vēl patika šajā grāmatā - Zālītis absolūti nemēģina sava pētījuma varoni vērtēt. Ne slavēt, ne pelt. Nav ne pārdzīvojumu par to, ka Ziemeļnieku mūsdienās gana daudz nepublicē un nelasa (lai gan man, protams, nemaz nav informācijas, ir tā vai nav), nenotiek ne viņa atmaskošana narkotiku dēļ, ne arī šīs tēmas noklusēšana, vienīgais, ko autors vairākkārt uzsver - ka Ziemeļniekam, gluži, kā tas ir mums visiem, bija vairāk kā viena seja, un ka ar raksturojumu "skumjais liriķis" mēs vienmēr kaut ko aizmirstam un izvēlamies neredzēt. Arī jautājumam par Ziemeļnieka nāves apstākļiem - vai sirdstrieka, ar ko viņš mira, bija paša izraisīta (indēšanās), nelaimes gadījums vai arī vienkārši neveselīga mūža sekas, Zālīti pārmērīgi neinteresē. Tad jau drīzāk viņu interesē tas, kā dažādos avotos šī nāve attēlota. Jā, un kas vēl te šķiet saistoši - kritikas attieksme pret Ziemeļnieku un viņa daiļradi padomju laikā, kas patiesībā ir daudz niansētāka, nekā to varētu gaidīt. Tādā ziņā, ka Ziemeļnieks, kura darbos nav ne miņas no politiska vēstījuma, padomju režīmam nešķita bīstams. Jā, varbūt arī ne gluži rekomendējams, bet ne tāds literāts, par kuru vispār nedrīkstētu runāt. Iespējams, te tieši līdzēja viņa pāragrais gals un problēmas ar narkotiskajām vielām, jo viņš varēja reizē kalpot arī kā piemērs, kā tas ir - tev ir talants, bet tu mīli sievietes un nevis Marksu/Ļeņinu.
Pats Ziemeļnieks galvenajā lomā ir varbūt kādās pirmajās 100 grāmatas lappusēs, kas vairāk koncentrējas tieši uz viņa paša biogrāfiju, bet tad viņš arvien vairāk nonāk kaut kur otrajā plānā, grāmatas nodaļas ir veltītas gan viņa radiniekiem, gan draugiem, gan arī vienkārši literātiem, kuriem ar viņu bijusi kāda saskarsme. Līdz ar to var teikt, ka Zālītis cenšas Ziemeļnieku atklāt mijiedarbībā ar laikabiedriem. Lai gan - pat tā nebūtu tiesa, jo itin daudz uzmanības viņš veltī šo laikabiedru biogrāfijām arī ārpus Ziemeļnieka īsā mūža, turklāt ar daļu no viņiem Ziemeļnieks bija saskāries vien ļoti īsu laiku. Protams, te jāpiebilst, ka ar biogrāfiju atstāstīšanu Zālītis galvenokārt aizraujas, rakstot par mazāk zināmiem cilvēkiem - nestāstīs viņš te detalizēti Raiņa dzīvesstāstu, lielo dižgaru dzīves līkločiem viņš pievēršas vien tik daudz, cik nepieciešams.
Jāatzīst, ka man autora pieeja ļoti patika - tādā ziņā, ka viņš veido panorāmu, un nepaļaujas uz to, ka lasītājs jau visu tāpat zina. Un - lai arī pats vairākkārt uzsver, ka Ziemeļnieka darbi ir absolūti autobiogrāfiski (un, līdzīgi kā tas ir Poruka gadījumā, nodalīt lirisko Es no autora nemaz nav iespējams un nepieciešams), viņš arī nemēģina Ziemeļnieka dzeju pārmērīgi analizēt kā viņa dzīves naratīvu. Līdz ar to "Kam puķe zied" ir viena no retajām šīs sērijas monogrāfijām, kas lasās gana raiti un var kalpot par izglītojošu materiālu arī lasītājam parastajam, tādam kā es.
Zālītis daudz citē dažādas recenzijas - gan tādas, ko citi rakstījuši par Ziemeļnieku, gan paša Ziemeļnieka rakstīto par citiem dzejniekiem, reizēm viņš atļaujas arī kādu šādu recenziju komentēt un iesaistīties polemikā ar sen mirušo tās autoru.
Kas man vēl patika šajā grāmatā - Zālītis absolūti nemēģina sava pētījuma varoni vērtēt. Ne slavēt, ne pelt. Nav ne pārdzīvojumu par to, ka Ziemeļnieku mūsdienās gana daudz nepublicē un nelasa (lai gan man, protams, nemaz nav informācijas, ir tā vai nav), nenotiek ne viņa atmaskošana narkotiku dēļ, ne arī šīs tēmas noklusēšana, vienīgais, ko autors vairākkārt uzsver - ka Ziemeļniekam, gluži, kā tas ir mums visiem, bija vairāk kā viena seja, un ka ar raksturojumu "skumjais liriķis" mēs vienmēr kaut ko aizmirstam un izvēlamies neredzēt. Arī jautājumam par Ziemeļnieka nāves apstākļiem - vai sirdstrieka, ar ko viņš mira, bija paša izraisīta (indēšanās), nelaimes gadījums vai arī vienkārši neveselīga mūža sekas, Zālīti pārmērīgi neinteresē. Tad jau drīzāk viņu interesē tas, kā dažādos avotos šī nāve attēlota. Jā, un kas vēl te šķiet saistoši - kritikas attieksme pret Ziemeļnieku un viņa daiļradi padomju laikā, kas patiesībā ir daudz niansētāka, nekā to varētu gaidīt. Tādā ziņā, ka Ziemeļnieks, kura darbos nav ne miņas no politiska vēstījuma, padomju režīmam nešķita bīstams. Jā, varbūt arī ne gluži rekomendējams, bet ne tāds literāts, par kuru vispār nedrīkstētu runāt. Iespējams, te tieši līdzēja viņa pāragrais gals un problēmas ar narkotiskajām vielām, jo viņš varēja reizē kalpot arī kā piemērs, kā tas ir - tev ir talants, bet tu mīli sievietes un nevis Marksu/Ļeņinu.
2025-08-18
comments powered by Disqus