Japānas ceļojums: Tokija

2017-12-15

Lielpilsētas mani vienmēr drusku biedē, jo īpaši - teorētiski. Un Tokija šajā ziņā ir īpaši biedējoša, jo atbilstoši urbānājai zonai tā ir lielākā pilsēta pasaulē. Protams, ja ņem vērā, ka tās urbanizācijā ietilpst arī Jokohama, tad varētu teikt, ka mēs jau ceļojuma pirmajās dienās pabijām Tokijā, tomēr sajūtu līmenī mežonīgi lielajā cilvēku masā mēs nonācām vien pēc atgriešanās no salas rietumiem.

Tokijā līdz ar to vairs nebija īsti iespējams dabūt (par saprātīgu naudu) dzīvokli piecu minūšu gājumā no centrālās stacijas. Taču, tā kā pilsētā ir ļoti labs sabiedriskā transporta tīkls, bija pieejama cita alternatīva - izvēlēties dzīvokli, kas būtu piecu minūšu attālumā no jebkādas stacijas - tālākā aizbraukšana jau ir sīkums. Vispār pirms dzīvokļa rezervācijas man bija uznācis noskaņojums, ka uz tām dažām naktīm, kas mums jāpaliek Tokijā, varētu drusku "pašikot" - izvēlēties kaut ko dārgāku un stilīgāku kā iepriekšējās naktsmītnes (mazāk šauru, ar augstākiem griestiem, normālu virtuves iekārtojumu, u.t.t.), taču izvērsties neizdevās, jo ātri vien uzgāju variantu, kas tik ļoti atbilda manām prasībām, ka meklēt kaut ko dārgāku vairs nešķita gudri. Tātad, kas bija nodrošināts izvēlētajā dzīvoklī?

Pirmkārt, atrašanās vieta - dažu minūšu attālumā no Rjogoku stacijas (kura ir nevis metro stacija, bet Japan Rail stacija, proti, no turienes uz centru varējām braukāt bez papildu maksas, izmantojot savus Rail Pass). Otkrārt, apkārt Rjogoku stacijai atrodas ievērojamākais Tokijas sumo cīkstoņu kvartāls - tur ir gan arēna, gan sumo muzejs (uz kuru gan mums tā ne sevišķi veiksmīga darba laika grafika dēļ neizdevās aiziet), gan klubi, kur cīkstoņi trenējas. Praktiskais ieguvums - diez vai citā nejauši izvēlētā vietā Tokijā tev būs liela iespēja novērot sumo cīkstoni uz velosipēda. Treškārt, dzīvokļa aprakstā bija solīts, ka tur ir iespējams pielaikot samuraja un nindzjas tērpus - savdabīgs, bet riktīgi stilīgs bonuss. Un, kā varēja redzēt fotogrāfijās, dzīvokļa virtuve bija apgādāta ar visu nepieciešamo, lai tajā varētu normāli pagatavot ēst. Ceturtkārt, bija solīts, ka mums būs pieejams līdzi nēsājams bezvadu internets, kas darīs mūs pieslēgtus tīneklim arī ārpus dzīvokļa. Daudz nedomājot, šo vietu rezervēju mums vajadzīgajām trim pēdējām naktīm Japānā.

Tiesa, uzreiz dzīvoklī mēs tikt nevarējām - tā kā Nagojas stacijas drūzma mūs bija nogādājusi Tokijā pārāk ātri, vēl ne tuvu nebija pulksten divi, kad mēs drīkstējām ievākties dzīvoklī. Un tā bija Japāna - zeme, kur tu nevari brīvi rīkoties ar pulksteni un sarunāt, kā mēs to izdarījām Varšavā, ka patiesībā tu ieradīsies pusseptiņos no rīta. Nē, mēs bijām saņēmuši precīzas instrukcijas, ka ātrāk par diviem nekādi nedrīkst ierasties, jo dzīvoklis vēl tiks uzkopts. Ko darīt? Lai klīšana ar somām nebūtu pārmērīgi bezmērķīga, izlēmām, ka no centrālās stacijas uz mūsu dzīvesvietu varētu iet arī ar kājām. Tas bija salīdzinoši praktisks risinājums tādā ziņā, ka mums vēl īsti nebija skaidrs, kāda bija to līniju shēma, kuras mēs drīkstējām izmantot, līdz ar to iešana ar kājām aiztaupīja domāšanu, kas arī ir labi.
DSC02523

Patiesībā jau nebija somas mums gluži tik smagas, lai ar tām nevarētu kaut kur aiziet, vienkārši ērtības labad parasti izvēlējāmies no tām uzreiz atbrīvoties, bet šajā reizē, ejot pilnā ekipējumā, viss bija diezgan normāli. Ceļā uztaisījām pieturu, lai kaut kādā mistiskā ielu tirdziņā uzēstu kaut ko līdzīgu ātrām pusdienām (un pēc tam strauji evakuējāmies no cilvēku pārpilnajām ielām), līdz nonācām mūsu dzīvokļa rajonā. Gandrīz atradām vienu multislēpni (proti, neatradām), izmetām pāris līkumus, un bija jau pulksten divi un varējām vākties iekšā dzīvoklī. Te nu jāsaka - dzīvoklis patiešām precīzi atbilda savam aprakstam, bija patīkams un mājīgs, un protams, man uzreiz vajadzēja uzvilkt nindzjas tērpu (kas gan izrādījās diezgan laikietilpīgs pasākums). Šis bija tāda veida Airbnb dzīvoklis, kādi man patīk vislabāk - tāds, kur tev patiešām ir sajūta, ka tu esi dzīvoklī, nevis viesnīcā. Varbūt ne gluži tik autentisks kā tas, kurā palikām Varšavā, bet pārliecinoši labākais Japānā noteikti.
ninja

Pēcpusdienā (vai to labāk saukt par vakarpusi) izmetām kādu loku par Rjogoku apkaimi, uz Tokijas centru doties īsti nebija ne vēlmes, ne iespēju. Vērts atzīt, ka pēdējās ceļojuma dienās man parasti gandrīz jebkurā ceļojumā ir tāds drusku kā enerģijas līmeņa panīkums - kad tik ļoti vairs negribu visu laiku vazāties apkārt, varu arī pārmaiņas pēc vairāk laika pavadīt viesnīcā, neko sevišķu nedarot. Protams, tas nenozīmē, ka man nebūtu enerģijas rīta skrējieniem - ja tādi ir ieplānoti, tur viss vienmēr ir kārtībā, bet dienas gaitā enerģijas kritums ir lielāks. Turpat vienā no piemājas ēstuvēm paņēmu uz mājām vakariņas, un tā arī diena beidzās.

Nākamais rīts bija tradicionāli lietains, un šādā lietainā rītā mēs devāmies uz vienu no populārākajām vietām Tokijā - Šibujas krustojumu. Nebūs pārspīlējums, ka man nav 100% skaidrs, kāpēc šī gājēju pāreja ir kļuvusi tik ikoniska un nozīmīga. Nevar taču būt, ka to būs izraisījusi tikai filma "Lost in Translation" - lai arī savulaik populāra, tā diez vai ir tik ļoti iegūlusi pasaules nāciju apziņā, ka varētu garantēt nepārejošu popularitāti vienam krustojumam. Protams, varbūt manu skepsi raisa tas, ka man "Lost in Translation" nav tik ļoti tuva filma, jo, piemēram, Abbey Road pāreja man ir nozīmīga. Mēs gan neuztrāpījām uz šo krustojumu sevišķi izteiksmīgā laikā - tādā pretīgā lietainā rītā prognozējami gājēju plūsma tur ne tuvu nav maksimāla. Bet nu tā ir viena no tām vietām, kur kaut vai vienkārši kārtības labad ir nepieciešams paviesoties.
DSC02536
DSC02538

Turpinājumā devāmies uz vienu no lielajiem Tokijas parkiem - Jojogi parku (tā man vismaz šķiet, ka tas bija Jojogi parks, nav tik viegli tur saprast, kas ir kas, it īpaši - pusotru mēnesi vēlāk). Tāds liels pamatīgs parks (tajā varējām drusku pavērot, kā norisinās tradicionālas japāņu kāzas), no kura mēs kaut kā ne sevišķi veiksmīgi izgājām ārā (proti, es sajaucu to, kur atrodas tuvākā stacija). Izstaigājām parku, aizbraucām mazliet atpūsties (no lietus galvenokārt) mājās, un devāmies otro reizi uz centru. Un kur mēs braucām? Atkal uz parku, tikai šoreiz citu - Shinjuku Gyoen nacionālo dārzu.

Interesantākais parka saistošākā daļa (proti - tā, kas to visvairāk atšķīra no citām vietām, kur paviesojāmies ceļojuma laikā) bija ta siltumnīca, kur tu vari uz kādām minūtēm patverties no apnicīgā lietus, iekļūstot tropu paradīzē. Ārpus siltumnīcas - atkal jau viens no tiem parkiem, kur viss ir forši, viss ir skaisti, bet man nav nekā īpaša par to stāstāma. Tas principā arī viss - divas pastaigas pa parkiem, nekā īsti cita atskaites cienīga no šīs dienas nav.
DSC02557
DSC02552

Toties diezgan daudz ziņojama ir par nākamo dienu, kas bija mūsu pēdējā pilnā diena Japānā. Kamēr iepriekšējās dienas laiks bija bijis vienkārši slikts, tagad tas beidzot sasniedza patiešām draņķīga kvalitāti. Lija arvien stiprāk, vējš pūta arvien vairāk. Protams, tas neliedza man no rīta vēl doties vienā skrējienā, kas vēl turklāt bija ar piedzīvojumiem. Stāsts bija sekojošs: jau kopš Cukubas rogaininga man periodiski bija problēmas ar vienu kāju, kura bija sākusi sāpēt toreiz distancē, bet pēc tam laiku pa laikam lika par sevi manīt. Dīvainā kārtā skriešanai tas īpaši netraucēja - parasti problēmas bija pēc skriešanas, kad kādu laiku tikai ar pamatīgu piepūli un pavadošām sāpēm varēju iet pa trepēm. Šajā rītā man bija ieplānota drusku garāka distance kā parasti ceļojumos (lielākoties ārpus Latvijas skrienu desmitnieku), jo kilometrāžas grafiks spieda. Kā jau parasti, centos neapmaldīties, līdz ar to skrēju gar upi. Skrējiens sanāca diezgan izglītojošs - varēju apskatīt Tokijas bezpajumtnieku, ko citādi diez vai būtu redzējis.

Ko es uzzināju par Tokijas bezpajumtniekiem? Pirmkārt, ka tādu ir diezgan daudz. Otrkārt, ka zem tiltiem viņiem mēdz būt iekārtoti tādi kā steliņģi, kur bezpajumtnieku zonas ir atdalītas ar metāla stieņiem, tā lai katram būtu sava teritorija. Daļa no viņiem ir diezgan kulturāli - apgādāti ar savu telti, velosipēdu un ne sevišķi netīri un smirdīgi (protams, ne jau visi ir tādi). Droši varu teikt, ka vidējais bomzis Rīgā noteikti ir netīrāks un vairāk nodzēries.

Cik tālu gar upi (kas tā par upi - protams, nezinu, un mani tas īpaši neinteresē) varēja aizskriet, es neuzzināju, bet pie kaut kāda kilometru skaita griezos otrādi un skrēju atpakaļ. Un tad notika aplauziens - es zināju, ka mēs dzīvojām netālu no dzelzceļa tilta, kas šķērsoja šo upi. Sasniedzu tiltu, aizskrēju pa kreisi, bet rajons kaut kā nešķita pareizs. Un tad sākās jautājumi - kur esmu kaut ko sajaucis? Aizskrēju par tālu vai nepietiekami tālu? Nepareizais dzelzceļa tilts? Prāta aptumsums? Kā lai arī nebūtu - nekas nesakrita. Paskraidīju drusku vēl, bet bilde skaidrāka nekļuva. Sāku manāmi satraukties. Ieraudzīju apkaimes shēmu, piestāju pie tās apskatīties. Kādas pāris minūtes noblisinājos uz karti, bet gudrāks nekļuvu. Gribēju atsākt skriet, bet te - kāja. Iesāpējās nepajokam. Tas galīgi nebija iepriecinoši - sāpēja tik traki, ka pat paiet īsti nevarēja. Bet es atrados nezināmā vietā, bez skaidrības, kur ir mājas, un noteikti - vismaz pāris kilometru attālumā no tām (kā izrādījās vēlāk - laikam pat drusku vairāk). Kaut kā ar pamatīgu klibošanu sliktā tempā aizskrēju līdz citai kartei, kur sapratu - jā, biju sajaucis dzelzceļa tiltus, man vajadzēja nākamo. Un tā nu es ar diezgan dramatiskām sāpēm diezgan katastrofālā tempā ne īsti skrēju, ne īsti gāju līdz mājām (it kā jau skrēju, bet dabūt tempu pat zem sešām minūtēm uz kilometru nebija fiziski iespējams). Ierados mūsu dzīvokli, pieveicis drusku virs 17 kilometriem, bet tik beigts, kā reti kad. Lieki teikt, ka itin ātri sāpes pārgāja un jutos atkal labi. Bet bija skaidrs - ar šādu kāju skriet varēja, galvenais bija netaisīt skrējienos pauzes, ļaujot kājai atdzist.

Kamēr rīta skrējienu īsti neietekmēja lietus (skriešanu vispār reti kas var traucēt), turpmākos mūsu plānus gan. Pamazām varēja secināt, ka ne tikai lija ļoti nepatīkami, bet arī vējš arvien pieņēmās spēkā un ne velti drīzumā tika solīts orkāns. Šī diena šķita kā radītu, lai lieki nebāztos ārā, taču kaut kur tomēr doties vajadzēja. Tad nu sanāca, ka mēs īstenojām vienu no manām sākotnējām iecerēm, kas bija izlolota vēl Rīgā - aizbraucām uz Jokohamas vilcienu modelīšu muzeju. Iespējams, vilcienu modeļu muzejs izklausās pēc tādas bērnišķīgas izklaides, bet... kāpēc gan man vajadzētu attaisnoties? Gribējām tādu apmeklēt, un apmeklējām. Lietus un vējš gan bija sasnieguši tādus apmērus, ka pat tie pāris simti metru, kas mums bija jānoiet no Jokohamas stacijas līdz muzeja durvīm, bija spraigs piedzīvojums, ko negribējās atkārtot.

Toties muzejs bija tā vērts - ar lielu daudzumu dažādu izmēru vilcienu modelīšu un pāris pamatīgām instalācijām (it īpaši iespaidīga bija lielākā no tām, kas atainoja dzelzceļa satiksmi pāri laikam un telpai, ļoti smalki un līdz sīkākajām detaļām nostrādāts modelis). Skaidrs, ka šis nav vienīgais vilcienu modeļu (vai modeļu vilcienu) muzejs pasaulē un tikai tā dēļ vien nav vērts doties uz Japānu, bet man mūsu ceļojuma ietvaros tas noteikti būtu iekļaujams starp top 10 apmeklētajām vietām.
IMG_20171022_120142

Apliecinājums tam, cik ļoti pretīgs bija laiks ārā, ir tāds, ka pēc muzeja apmeklējuma mēs tajā pašā ēkā ieēdām vienīgo Japānas vizītes laikā eiropiešu tipa maltīti - ieēdām pastu, jo nu ļooooti negribējās pārmērīgi ātri doties atkal tajā lietū (bet visādi citādi turējāmies godam - divu nedēļu garumā nekādu picu, burgeru, kebabu vai karbonādes "franču gaumē"). Tomēr mūžīgi tur palikt nevarējām, mēģinājām pat noskaidrot, vai starp muzeja ēku un dzelzceļa staciju nebija pieejama pazemes eja (nebija), un tad nu atkal ātrā pārskrējienā tikām uz vilcienu, gandrīz stunda ceļā, un bijām atkal mūsu dzīvoklī Tokijā.
DSC02580

Marina un Estere šajā dienā vairs nekur doties nebija gatavas (itin saprātīgs lēmums), bet man vēl šo to gribējās ieraudzīt un izdarīt. Tā nu es kaut kā piespiedu sevi uzvilkt atkal kājās totāli slapjās kurpes un braucu uz pilsētu. Bija divas vietas, kur man gribējās paviesoties. Pirmā no tām gaužām specifiska un ne pārāk tūristu iecienīta - ēka, kurā savulaik Haruki Murakami piederēja džeza klubs. Kā zināms, esmu itin liels šī japāņu autora cienītājs. Un tāpat ir zināms, ka pirms viņš kļuva par rakstnieku, viņam piederēja džeza klubs/bārs, kas kļuva par iedvesmu viņa pirmajiem veikumiem literatūrā. Būtu pārspīlēti teikt, ka šī kluba atrašanās vieta būtu kļuvusi par sevišķu svētceļnieku intereses objektu Tokijā - man pat nācās kādu brīdi meklēt informāciju Internetā, līdz atradu stāstījumu par bāra meklējumiem, un tad nu arī es turp aizbraucu.

Kādi iespaidi? Protams, ka nekā vērā ņemama ko redzēt, tur nav. Nav ne džeza bāra, ne norāžu uz Murakami, faktiski - normālam cilvēkam nav tur vispār nekā, ko redzēt. Ja esi fans, protams, tu vari vismaz mēģināt iztēloties, kā tur bija agrāk, mēģināt izjust kvartāla atmosfēru (kura, protams, laika gaitā ir mainījusies) vai sliktākajā gadījumā - vismaz varēt pēcāk teikt: "Esmu tur bijis." Un arī tas ir kaut kas. Līdz ar to es tagad tā teikt varu.
DSC02604

Otrs pieturas punkts: Harajuku rajons. Tā ir viena no Tokijas apkaimēm ar augstāko hipsteru klātbūtni. Protams, tik pretīgā dienā ielās bija vairāk izmisušu tūristu, nekā laimīgu vietējo hipsteru, bet vismaz kaut kādu iespaidu par to, kā Tokijā uzvedās un izskatās jaunie un stilīgie, gūt mēģināju.
Šajā dienā galvenokārt viņi izskatījās slapji. Ok, balinātus japāņus un japānietes iepriekš biju redzējis mazāk, arī ģērbušies cilvēki tur bija košāk un krāsaināk par "normāliem" japāņiem, bet patiesībā dīvaināka man šķita vide, nevis cilvēki. Teju visām kafejnīcām un bodēm veikalu nosaukumi angļu valodā, kungu frizētavas, aizdomīgi hipsteru veikali, kur iegādāties krāmus, daudzas vafeļu kafenīcas (protams, ar savu japāņu specifiku - diez vai tu jebkur Eiropā pie vafeļu iestādes redzēsi plašu piedāvājumu ar viltotām vafelēm). Ko gan es neatradu un par ko man bija drusku škrobe - acīs neiekrita neviens vinila veikals. Nav šaubu, ka tādiem tur ir jābūt - kas tas par hipsteru rajonu, kur nevarētu iegādāties vinilā kādu Thelonious Monk vai vismaz Nick Drake (nejaukt ar reperi!) albumu? Kā lai arī nebūtu, diži ilgi arī man slapināties negribējās, kāpu vien vilcienā un braucu mājās.
DSC02613
DSC02609

Jau pa dienu vilcienos varēja novērot kādu mazliet satraucošu tendenci - visos ekrānos arvien vairāk bija paziņojumu par to, kuras dzelzceļa līnijas lietus dēļ ir slēgtas. Un pamazām sāka parādīties informācija, ka satiksme ir pilnībā apturēta vai nu lietavu vai (vēl labāk) - orkāna dēļ. Biju diezgan priecīgs, ka vismaz līdz dzīvoklim ar vilcienu vēl tiku. Protams, nav jau tie attālumi tik dramatiski - gan jau vajadzības gadījumā es būtu arī ar kājām aizgājis, bet parasti tādā laikā, kad ir apturēta vilcienu satiksme, arī kā kājāmgājējam uz ielas nav diži patīkami.

Vakara gaitā pienāca ziņa no LOT, ka mūsu lidojums kavēsies (par septiņām stundām) - atkal gan jau tās pašas vētras nopelns. Patiesībā mums gan tas bija drīzāk iepriecinošs jaunums, jo sākotnēji bija paredzēta izlidošana baisi agri no rīta, bet pārcelts reiss tika uz pusdienlaiku - vismaz nebūs neadekvāti agri jāceļas. Protams, ja kaut kas vispār varēs lidot. Nakts laikā man no aviokompānijas arī piezvanīja, lai vēlreiz atkārtotu to pašu informāciju. No vienas puses, nav patīkami, ka tevi nakts vidū pamodina telefona zvans. No otras puses, prieks, ka vismaz par tevi kā par klientu šajā ziņā rūpējas, nevis tu kā pamuļķis aizbrauc uz lidostu un tikai tur uzzini, ka reiss būs daudz vēlāk.

Visu nakti diezgan pamatīgi gāza un pūta, bet no rīta viss izskatījās norimis. Tokija izskatījās gluži kā parasti - droši vien tur nevienu sevišķi šādas minikataklizmas nesatrauc. Vilcieni, protams, gluži pēc saraksta vēl nekursēja, bet vismaz kaut kur tie brauca. Uzēdām brokastis un devāmies prom no dzīvokļa. Stacijā gan skats nebija diži iepriecinošs - vilcieni uz centru bija stāvgrūdām pilni. Bet mēs te - ar divām lielām mugursomām un bērnu ratos. Ja paši vēl varētu ar elkoņiem pastrādāt un iespiesties (lai gan tāpat negribētos), ar bērnu šāds manevrs būtu ievērojami grūtāks. Nogaidījām nākamo vilcienu - skats tikpat slikts. Ko tālāk? Gaidīt vēl, mēģināt laimi citā stacijā? Pēkšņi pienāk klāt stacijas darbinieks un paziņo: ja jums uz lidostu, kāpiet droši pretējā virziena vilcienā, un nākamajā stacijā pārsēdīsieties jums vajadzīgajā vilcienā! Tā arī izdarījām - otrā virzienā vilciens bija pustukšs, un kaimiņu stacijā mums par pārsteigumu bija iespējams pārsēsties lidostas ekspresī (es tikām biju noskaņojies, ka vispirms mums jātiek uz centrālo Tokyo Station).

Tā bez sevišķiem starpgadījumiem nonācām lidostā, izmantojot savu statusu "ģimene ar bērnu" tikām gadām pāris rindām, un varējām jau sākt gaidīt lidojumu. Kas attiecas uz lidojumu - nekāda medusmaize tas nebija (taču kopumā - vieglāks par turpceļu), bet šobrīd jau tas pat vairs nešķiet būtiski: drīz jau būs pagājuši divi mēneši kopš esam atgriezušies mājās, un pārdzīvojumi lidmašīnā jau šķiet tāds nebūtisks sīkums visādi citādi lieliskajā ceļojumā uz Japānu. Bija feini! Tas - secinājumu vietā. Patiesībā gan nodaļa ar secinājumiem vēl būs: atskaitīšos par atceļa piestāšanu Varšavā un pie reizes apkopošu arī šādas tādas budžeta pozīcijas no Japānas (negribējās man ar šādu informāciju pārsātināt pamattekstu, bet reizēm ir jau vērts sniegt arī kādu noderīgu informāciju, ne tikai pārstāstīt jocīgus atgadījumus - kuru gan patiesībā Japānā bija daudz mazāk, nekā biju cerējis piedzīvot).
DSC02617