Jaunās kurpes
Reiz vienā Rīgas mikrorajonā dzīvoja kāda ne sevišķi saticīga ģimene. Šajā ģimenē bija trīs cilvēki: nīgrs tētis, saukts par Alfrēdu, kašķīga mamma, saukta par Gundegu, un mūždien neapmierināta meita, saukta par Sofiju Marlēnu. Droši vien tā bija ļoti parasta ģimene, tikpat nesaticīga kā simtiem citu ģimeņu tajā pašā mikrorajonā.
Alfrēds, kuram nez kāpēc šķita, ka viņš ir ģimenes galva, bija santehniķis Rīgas namu pārvaldniekā. Reizēm Alfrēds darbā ieradās paģirains, citkārt viņš pārnāca mājās piedzēries. Īpaši labās vai īpaši sliktās dienās viņš abus šos sasniegumus uzrādīja reizē.
Arī Gundega strādāja Rīgas namu pārvaldniekā, taču pavisam citā nodaļā un ar Alfrēdu viņai darbā tikties nenācās. Viņa parasti uz darbu aizgāja bez paģirām un pārnāca bez promilēm, taču tas bija vienīgais pozitīvais, ko par viņu varētu teikt. Gundega darbā pastāvīgi tenkoja, klačojās un aprunāja. Ja viņa lielākoties Alfrēdam bija uzticīga, tas nebija aiz lielas mīlestības vai kādas tikumības dēļ, gluži vienkārši viņai pašai pietrūka uzņēmības pārkāpt laulību, bet arī kolēģi lielākoties nebija tie naskākie. Savulaik gan viņai bija kaut kas bijis ar Gerhardu - biedējoši tuklo datortīklu administratoru, kurš allaž staigāja piesvīdušā un taukiem notašķītā grupas "Ministry" t-kreklā. Taču pēc tam, kad atklājās, ka Gerhards ne tikai bija uzņēmuma datorus darbinājis bitkoinu rakšanai, bet arī tajos glabājis videorullīšus, kuros teroristi praktizēja upuru ķermeņu un galvu nošķiršanu, Gerhardu pārcēla uz citu Rīgas domei pakļautu struktūrvienību, un Gundegai viņu vairs nesanāca satikt.
Nē, stop! Tas jau ir par traku! It kā nepietiktu ar apšaubāmas kvalitātes prozu un vēl apšaubāmāku morāli, bet te vēl tiek baroti dzimumu stereotipi! Protams, vecis ir alkoholiķis, bet sieviete - tenkotāja. Kā gan citādi?
Labi, darīsim otrādi. Santehniķe bija Gundega, viņa arī bija tā, kam bija problēmas ar dzeršanu. Tikām Alfrēdam savulaik bija dienesta romāns, ja vien to par tādu varētu saukt, ar Gerhardu. Tikai nevajag uzreiz pārprast - Alfrēds nebija savā būtībā homoseksuāls vīrietis, kuru tikai sabiedrības spiediens bija iedzinis laulībā ar sievieti. Patiesībā Alfrēdam viņa attiecībās ar Gerhardu tieši sekss patika vismazāk, daudz vairāk viņš izbaudīja kopīgos vakarus pie spēļu konsoles un hokeja spēļu apmeklējumus, kamēr mīlas rotaļas gultā un garāžā viņš vienkārši pieņēma kā nodevu par labo laika pavadīšanu ārpus tā. Kad Gerhards no viņa dzīves pazuda, Alfrēds savā departamentā sāka viņu ļoti intensīvi aprunāt, galvenokārt akcentējot to, ka vispār jau pašvaldības uzņēmumos tādiem taisnās zarnas operatoriem un dirsā drāzējiem strādāt nevajadzētu. Vajadzības gadījumā, lai aizstāvētu pats sevi, Alfrēds spēja būt ļoti vulgārs.
Sofijai Marlēnai tobrīd bija divpadsmit gadu. Viņa mācījās piektajā klasē turpat mikrorajona skolā, lai gan precīzāk būtu teikt, ka viņa skolā gāja, nevis tajā mācījās. Sofija Marlēna ciest nevarēja savu dubultvārdu un uzskatīja, ka vecāki šādu vārdu viņai iedevuši mērķtiecīgi pazemošanas nolūkos. "Kāda es, bļaģ, varu būt Sofija Marlēna, ja mana mamma ir pa lampu metoša santehniķe, bet tētis ļauj sevi puļķēt resnam metālistam? Sauciet mani par Daci." Tā būtu Sofija Marlēna teikusi savām draudzenēm, ja viņai būtu kādas draudzenes. Patiesībā nekādu draudzeņu Sofijai Marlēnai jeb Dacei nebija. Klasē no viņas baidījās gan meitenes, gan zēni, jo Dace (saukšu viņu turpmāk tā, jo es arī negribu norauties pa koko) bija izcili kauslīga un nesaticīga. Daces sekmes skolā nebija spožas, bet arī ne katastrofālas, jo neviens un neviena neuzdrošinājās viņai atteikt ne mājasdarba pārrakstīšanu, ne pateikšanu priekšā kontroldarbā. Ja Daces klasesbiedri būtu mazliet labāk organizēti, viņi, protams, būtu varējuši pret viņu izveidot kopīgu fronti, taču viņi tādi nebija, līdz ar to Dace turpināja saglabāt klases tirāna lomu.
Tas notika ceturtdienas vakarā. Dace bija ieslēgusies savā istabā un austiņās klausījās mūziku. Tas ir, ja tu uzskati, ka reps ir mūzika un vēl jo vairāk - ka "Singapūras satīns" ir mūzika. Alfrēds virtuvē cepa vakardienas pelmeņus. Viņš sen vairs necerēja uz Gundegu kā uz galveno ēst gatavotāju, viņa reti kad bija tādā kondīcijā, lai varētu un gribētu jebko gatavot. No kā pārtika Dace, neviens īsti nezināja un nevienu tas sevišķi neinteresēja. Gundega vēl nebija pārradusies mājās, tas bija normāli, viņa reti kad mājās bija pirms deviņiem un ja arī bija, nekāda labuma no tā nevienam nebija. Pēkšņi pie durvīm atskanēja zvans. Tas bija kaut kas neparasts - pie ģimenes ciemos nekad neviens nenāca un pat kaimiņi vairījās ar viņiem iesaistīties konfliktos. Nepatikšanas tur neviens nemeklēja. Alfrēds pie sevis nolamājās, ka vazājas te visādi, un gāja atvērt durvis.
Actiņā Alfrēds ieraudzīja divus jauniešus. Viņi izskatījās neierasti kopti un pieklājīgi, tādi šajā mājā parasti nebija novērojami. Viņš bija baltā kreklā, viņa - baltā blūzē un melnos svārkos. Alfrēdam principā patika jauni un skaisti cilvēki, tāpēc viņš atvēra durvis. Tomēr viņš nevēlējās sevi rādīt kā mīkstmiesi, tāpēc atvēris durvis, viņš savilka sejā draudīgu sejas izteiksmi un teica: "Чего вам, бля, надо?" Alfrēds runāja krieviski, šādā veidā juzdamies draudīgāks. Jaunieši izrādījās šādam pavērsienam gatavi, un blondais zēns nāca klajā ar pretjautājumu: "Kas jūsuprāt ir laime un kā tādu sasniegt mūsdienu tehnoloģiskajā laikmetā?" Alfrēds pat mazliet apstulba, bet pēc dažām sekundēm pār viņu nāca apskaidrība: tie taču ir sektanti! "Nestāvēsim taču tā vienkārši pie durvīm, tas nav pieklājīgi. Nāciet, lūdzu, iekšā, tur mēs varēsim aprunāties kārtīgāk!" Alfrēds pēkšņi atplauka smaidā. Jaunieši piesardzīgi saskatījās, taču piekrita. Kas gan ļauns varētu notikt, ja viņi tā vienkārši ienāktu patērzēt pie tases tējas? Kas zina, varbūt šis dīvainais vīrietis tieši šobrīd meklē ceļu pie tā Kunga, lai arī pats to vēl neapzinās.
Alfrēds ieveda viesus šaurajā hruščovkas virtuves izstrādājumā, kur ar grūtībām varēja ietilpināt trīs krēslus, lika galdā tēju un nedaudz apdegušus pelmeņus. "Sēdiet, sēdiet, un stāstiet man, kas jums stāstāms!" Alfrēds viņus skubināja. Jaunietis, kurš stādījās priekšā kā Jāzeps, sāka stāstīt, kā viņš pats bija agrāk gājis maldu ceļus un kā Dievs bija viņam parādījis īsto virzienu. Alfrēds centās klausīties, bet viņam nāca miegs, tomēr viņš iespēju robežās izrādīja interesi par Jāzepa vēstījumu. Kas to lai zina, kādi bija Alfrēda apsvērumi, viņš tomēr bija tumšs un grēcīgs cilvēks, bet vismaz pagaidām neko tumšu un grēcīgu viņš nedarīja.
Te pēkšņi dzīvoklī sacēlās troksnis. Mājās bija pārnākusi Gundega. Ar kādu piekto reizi viņai bija izdevies atslēgt dzīvokļa durvis, tomēr pa tām ienākt cienīgi viņai neizdevās. Gundega paklupa aiz kājslauķa un nolikās garšļaukus. Alfrēds uz to sevišķi nereaģēja, bet abi jaunieši strauji pielēca kājās, lai apskatītos, kas tur noticis. "Vai jums, cienītā viss kārtībā?" Jāzeps steidza vaicāt. Gundega atbildēja kaut ko pārāk rupju, lai to šeit citētu vārds vārdā, bet tekstā bija pieminēti atslēgas vārdi krucifikss un anālā atvere. Pavērās Daces istabas durvis un tajās parādījās nikna seja ar izspūrušiem matiem. Dace neko neteica, tikai veltīja visiem iznīcinošu skatienu. "Kur mēs esam iekūlušies?" padomāja Jāzeps, kuram šajā brīdī vairs nebija tik stingras pārliecības, ka tas Kungs viņam patiešām rādīja pareizāko ceļu. Pēkšņi Jāzepam sametās bailes - kas zina, vai šie psihopāti, un viņš tagad bija pilnīgi pārliecināts, ka šajā ģimenē visi ir traki, ar viņu un viņa draudzeni nepastrādās kādus varas darbus un vai viņi nepārtaps nākamajos pelmeņos? Ilgi nedomādams, Jāzeps iesaucās: "Bēgam!", paķēra meiteni aiz rokas, pārlēca vēl uz grīdas gulošajai Gundegai un bija ārā pa dzīvokļa durvīm. Blakus nodevīgajam kājslauķim palika divi labi kopti apavu pāri.
Alfrēds uzmērīja Jāzepa kurpes. "Der!" viņš priecīgi iesaucās "Un ko tu lūri? Marš istabā!" Alfrēds uzsauca Dacei. "Ej dirst, vecā lupata!" meita atbildēja un aizcirta durvs. Gundega tikām turpat uz grīdas apčurājās un neko neteica.