Dr Katzenbergers Badereise
Sen nekas nebija lasīts vāciski vecajā drukā. Jāatzīst, šādā veidā lasot grāmatas, ar uztveršanu ir gandrīz līdzīgas problēmas kā franciski normālajā drukā - ir ļoti pamatīgi jāpiespiežas, lai varētu saprast, kas vispār tur notiek. Protams, lasīšanu neatvieglo tas, ka grāmata nav izcili interesanta un vēl arī uzrakstīta pirms vairāk kā 200 gadiem.
Žans Pols (īstajā vārdā Johans Pauls Frīdrihs Rihters) bija vācu rakstnieks, kas darbojās 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā, kaut kur laikā starp klasicisma un romantisma ērām. "Doktora Kacenbergera kūrvietas ceļojums" (nesanāk man labāks nosaukuma tulkojums) tiek dēvēts par piederīgu satīras žanram, tā īsti nevaru to ne noliegt, ne apstiprināt. Grāmatas galvenā varoņa uzvārds liek domāt, ka te būs darīšana ar drusku tādu kā antisemītismu - baigi jau nu aizdomīgs ir tas uzvārds (ja kas - nacionālsociālisma apstākļos bija diezgan skaļš tiesas process, kur kādam ebreju uzņēmējam ar šādu pat uzvārdu tika piespriests nāvessods, jo viņš bija skūpsījies ar āriešu sievieti), bet grāmatas saturā nekādu dižu norāžu uz to, ka Kacenbergers nebūtu tīrasiņu vācietis, manuprāt, nav. Cita lieta, ka viņš ir skops un ļaunatminīgs vecis, bet ir dzirdēts, ka vācieši var būt skopi arī tad, ja viņiem nav ne piliena ebreju asiņu.
Stāsts īsumā ir aptuveni sekojošs - doktors Kacenbergers meklē pārinieku ceļojumam uz ārstnieciskajiem avotiem, jo vēlas minimizēt tēriņus. Patiesībā gan plānu ārstēties viņam nemaz nav - viņš tur grib atriebties kādam vīram, kas neglaimojoši bija uzrakstījis par doktoru Kacenbergeru. Par kompanjonu viņam piesitas kāds čalis, kurš ir dzejnieks, bet anonīms, proti, viņš publicējas zem sava vārda nevis uzvārda, un šis dzejnieks šķiet ļoti interesants Kacenbergera meitai, kura pavada savu tēvu. Taču dzejnieka privātās un publiskās personas atšķiras, un viņš nekādi nespēj atklāt to, ka viņš ir tas pats meitenes apjūsmotais dzejnieks, nevis tikai viņa draugs, kā viņš sākotnēji pateicis. Un kad, jau pats būdams jaunajā sievietē ļoti ieķēries, viņš beidzot sadūšojas viņai atklāt kārtis, neviļus sanāk pārpratums un parādās cits čalis - glītāks - kuram patiešām ir tāds uzvārds kā iedomātajam dzejniekam. Un īstais dzejnieks tikām paliek bešā.
Kacenbergers tikām īsteno savu plānu, atriebjas naidniekam un vēl no tā nolaupa roku ar sešiem pirkstiem - cienījamā mediķa hobijs ir kolekcionēt visādas anomālijas, turklāt viņa principi neļauj viņam par tām maksāt godīgu samaksu, jo viņam vispār nav raksturīgi neko darīt godīgā veidā. Arī viesu namos viņš nemēdz iegriezties atkārtoti, jo jau no pirmās reizes izpelnās vispārēju nemīlestību. Par savas meitas jauno draugu viņam nekādu sūdzību nav - ja jau vīrs ir turīgs, tad viņam viss pārējais šķiet pieņemami.
Man nav skaidrs, vai grāmatas satīriskās puses novērtēšanai man pietrūkst konteksta (un konteksta man patiešām nav daudz - 19. gadsimta sākumā dzīvojis Vācijā neesmu), bet kopumā es nekādi neteiktu, ka man šī grāmata būtu šķitusi sevišķi asprārīga vai kādā citādā veidā interesanta. Galvenokārt tā bija pārbaudījums - gan cīņā ar garlaicīgu prozu, gan attiecībā uz gotisko rakstu. Nevaru iedomāties, kālab kāds varētu mūsdienās gribēt to lasīt, ja vien negadās nejauši kādu 1908. gada šīs grāmatas izdevumu ieraudzīt savu vecāku mājas grāmatu plauktā.
Žans Pols (īstajā vārdā Johans Pauls Frīdrihs Rihters) bija vācu rakstnieks, kas darbojās 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā, kaut kur laikā starp klasicisma un romantisma ērām. "Doktora Kacenbergera kūrvietas ceļojums" (nesanāk man labāks nosaukuma tulkojums) tiek dēvēts par piederīgu satīras žanram, tā īsti nevaru to ne noliegt, ne apstiprināt. Grāmatas galvenā varoņa uzvārds liek domāt, ka te būs darīšana ar drusku tādu kā antisemītismu - baigi jau nu aizdomīgs ir tas uzvārds (ja kas - nacionālsociālisma apstākļos bija diezgan skaļš tiesas process, kur kādam ebreju uzņēmējam ar šādu pat uzvārdu tika piespriests nāvessods, jo viņš bija skūpsījies ar āriešu sievieti), bet grāmatas saturā nekādu dižu norāžu uz to, ka Kacenbergers nebūtu tīrasiņu vācietis, manuprāt, nav. Cita lieta, ka viņš ir skops un ļaunatminīgs vecis, bet ir dzirdēts, ka vācieši var būt skopi arī tad, ja viņiem nav ne piliena ebreju asiņu.
Stāsts īsumā ir aptuveni sekojošs - doktors Kacenbergers meklē pārinieku ceļojumam uz ārstnieciskajiem avotiem, jo vēlas minimizēt tēriņus. Patiesībā gan plānu ārstēties viņam nemaz nav - viņš tur grib atriebties kādam vīram, kas neglaimojoši bija uzrakstījis par doktoru Kacenbergeru. Par kompanjonu viņam piesitas kāds čalis, kurš ir dzejnieks, bet anonīms, proti, viņš publicējas zem sava vārda nevis uzvārda, un šis dzejnieks šķiet ļoti interesants Kacenbergera meitai, kura pavada savu tēvu. Taču dzejnieka privātās un publiskās personas atšķiras, un viņš nekādi nespēj atklāt to, ka viņš ir tas pats meitenes apjūsmotais dzejnieks, nevis tikai viņa draugs, kā viņš sākotnēji pateicis. Un kad, jau pats būdams jaunajā sievietē ļoti ieķēries, viņš beidzot sadūšojas viņai atklāt kārtis, neviļus sanāk pārpratums un parādās cits čalis - glītāks - kuram patiešām ir tāds uzvārds kā iedomātajam dzejniekam. Un īstais dzejnieks tikām paliek bešā.
Kacenbergers tikām īsteno savu plānu, atriebjas naidniekam un vēl no tā nolaupa roku ar sešiem pirkstiem - cienījamā mediķa hobijs ir kolekcionēt visādas anomālijas, turklāt viņa principi neļauj viņam par tām maksāt godīgu samaksu, jo viņam vispār nav raksturīgi neko darīt godīgā veidā. Arī viesu namos viņš nemēdz iegriezties atkārtoti, jo jau no pirmās reizes izpelnās vispārēju nemīlestību. Par savas meitas jauno draugu viņam nekādu sūdzību nav - ja jau vīrs ir turīgs, tad viņam viss pārējais šķiet pieņemami.
Man nav skaidrs, vai grāmatas satīriskās puses novērtēšanai man pietrūkst konteksta (un konteksta man patiešām nav daudz - 19. gadsimta sākumā dzīvojis Vācijā neesmu), bet kopumā es nekādi neteiktu, ka man šī grāmata būtu šķitusi sevišķi asprārīga vai kādā citādā veidā interesanta. Galvenokārt tā bija pārbaudījums - gan cīņā ar garlaicīgu prozu, gan attiecībā uz gotisko rakstu. Nevaru iedomāties, kālab kāds varētu mūsdienās gribēt to lasīt, ja vien negadās nejauši kādu 1908. gada šīs grāmatas izdevumu ieraudzīt savu vecāku mājas grāmatu plauktā.
2019-01-31
comments powered by Disqus