Jelgava 94

Nebiju iepriekš par to domājis, bet Jāņa Joņeva romāns "Jelgava 94" ir darbs ar ļoti plašām interpretācijas iespējām, kas katram nākamajam māksliniekam, kas to pārliek citā formā, dod iespēju uz Joņeva darbu paskatīties no citas puses un kārtējo reizi pilnīgi atšķirīgi no iepriekšējiem variantiem parādīt tos pašus notikumus, tikai liekot tiem citus uzsvarus.

Rihards Svjatskis Jelgavas Jaunajā teātrī pret Joņeva varoni noteikti bija daudz nesaudzīgāks kā pats autors, viņa pārdzīvojumus un piedzīvojumus padarot mazāk iespaidīgus, ļaujot paraudzīties uz tavas jaunās dzīves drāmām ar lielāku viedumu un secinot, ka patiesībā jau nekādu īstu drāmu nebija, visvairāk tās dzīvoja tavā iztēlē. Un arī pieaugušais Joņevs (filmā viņu dēvē par Rakstnieku) teātra izrādē bija joprojām jaunību līdz galam vaļā neatlaidis īpatnis, kurš lielā mērā turpināja dzīvot atmiņās par to imagināro laiku, kad Jelgava bija Latvijas metāla galvaspilsēta.

Filmā viss notiek daudz vairāk pa īstam, bet vienlaikus manās acīs tā tikai daļēji ir stāsts par metālu. Kā vienā no ainām skolā apgalvo Kristīne: "Filmas galvenā varone ir Kristīne." Un tā patiešām ir - vismaz manā uztverē filma daudz mazāk ir par to, kā caur metālu Jānis kļūst pieaudzis, bet gan par to, kā viņam neizdodas pārvarēt kautrību un panākt, lai attiecības ar Kristīni kļūtu par reālākām nekā viņa grupa. Un, lai arī šis stāsts ir gaužām ticams un man nav ne mazāko problēmu identificēties ar Jāni - attiecīgajā vecumā mums būtu ļoti daudz kopīga, lai arī nekad līdz metālistam gluži aizgājis netiku, bet tāda ārišķīga dumpošanās komplektā ar labām sekmēm mācībās un ļoti ierobežotām sociālām spējām ir kaut kas tāds, ko es ļoti labi saprotu. Taču es biju no šīs filmas gaidījis "Jelgavu 94" nevis latviešu variācijs par seriālu "Wonder Years" (un Bruno Bitenieks patiesībā ir diezgan līdzīgs Fredam Sevidžam).

No kā filma cieš, tā ir nepieciešamība skatītājam skaidrot laikmetu. Var jau saprast, ka cilvēks, kuram deviņdesmitie gadi nav daļa no dzīves, tā īsti nesapratīs, kā tas ir - ka tev tētis iet uz darbu, bet algu nesaņem. Kā tas ir - ka no cietuma var aizbēgt milzīgs daudzums bīstamu noziedznieku un par spīti tam bērni joprojām dzīvojas pa ielām. Nemaz nerunāsim par to, ka straumēšanas laikmetā ir grūti saprast, kāpēc vajadzētu braukt no Jelgavas uz Rīgu, lai tev kāds ierakstītu kasetē "My Dying Bride". Grāmatā Joņevam bija vieglāk - viņš to rakstīja saviem vienaudžiem, kamēr filmas veidotāji, protams, ir spiesti domāt gan par to, lai jaunatne saprastu, gan lai trīsdesmit-četrdesmitgadnieki nebūtu sašutuši, un tam visam nepieciešami kompromisi.

Šī pati paaudžu lieta ir mazliet dīvaina, filmā parādoties "rūdītajiem metālistiem". Kad tu uz ekrāna redzi Pēteri no Skyforger vai Dambi, tādiem, kādi viņi ir tagad, tu saproti, ka filma nevar viņus rādīt tik jaunus, kādi viņi bija tolaik, bet vienlaikus viņi šķiet šajā vidē neiederīgi - pārāk veci, lai būtu tik neapstrīdami elki jaunajiem dumpīgajiem čaļiem. Un tur ir problēma ar uzreiz diviem galiem - pirmkārt, tu nevari izveidot šo filmu bez Pētera Kvetkovska, jo viņš ir daļa no tā laikmeta, par kuru rakstīja Joņevs, un nav arī īsti līdzvērtīga mēroga underground personību "no mūsdienām". Metāls jau kā tāds nekādus ziedu laikus nepiedzīvo un tādu grupu, kuras būtu zināmas arī "ārpustusiņa" cilvēkiem nav, bet arī vispār nekomerciālajā mūzikā nav tādu zvaigžņu, kas atbilstu elku statusam. Evija Vēbere? Gatis Ziema? Simons Krasts? Nu, nezinu. Nē, ja padomā, varbūt personības arī ir, un savā ziņā viņas šajā stāstā iederētos labāk nekā Dambis.

Labi. Mazliet vajadzētu par to, kas man patika. Aktieri: teicama ir Māra Ķimele kā latviešu valodas skolotāja, abi Jāņa čomi - Nāve un Zombis (lai gan otrajam diezgan minimāli tiek dota iespēja izvērsties). Deviņdesmito gadu vide atainota visnotaļ labi. Mūzika, kurā gan, protams, neskan Nirvana, bet labākajā gadījumā kaut kāds poļu grandžs. Arī galvenās lomas atveidotājam Bruno Biteniekam es spēju noticēt. Un lieliski var saprast, kāpēc viņš iemīlas Kristīnē, jo tajā vecumā viņā nemaz nav iespējams neiemīlēties.

Un tomēr - nekādi nevaru teikt, ka šī filma mani pārliecināja, un šaubos, ka kaut kas īpaši vairāk kā frāze "Stay brutal!" no tās paliks gan manā, gan kolektīvajā atmiņā.

Protams, tās ir divas pilnīgi atšķirīgas filmas ar dažādiem uzdevumiem, bet no šoruden skatītā latviešu kino "Oļegs" ir pārliecinošs uzvarētājs pār Jelgavu.
2019-11-03
7.0
comments powered by Disqus